Gunta Ķizāne: Man nekad nav bijis bail no radiācijas

Foto: Toms Grīnbergs, Latvijas Universitāte

Kādā kinokomēdijā par zinātniekiem bija citāts, ka zinātnieces tādas "žāvētas haizivis" vien ir, apkārtējā dzīve viņas neinteresē, tikai zinātne. "Garām, garām! Tas ir garām!" moži smejas LU Ķīmiskās fizikas institūta vadošā pētniece Gunta Ķizāne un stāsta pilnīgi neticamus stāstus – kā saslimusi, Kaukāzā mielojoties ar pusjēlu lāča gaļu, kā redzējusi ārkārtīgi skaisto Čerenkova efektu, kas licis iemīlēties kodolenerģētikā, kā lidināja pa gaisu "tesmeni"– ar hēliju pildītu cimdu.

Gunta Ķizāne, kura nupat saņēmusi LU gada balvu par oriģinālu pētījumu rezultātiem dabas zinātnēs, sākotnēji atgaiņājas no sarunas, sakot, ka viņas dzīve nemaz tik interesanta nav, taču beigās nosaka: "Labi gan, ka es jums to visu izstāstīju, laikam tomēr vajadzēja!"

Šķiet, ka Guntu Ķizāni pašu darbina kāda nukleāra, neizsīkstoša enerģija. Viņai piemīt tāds prieks par savu darbu, ka tas var "saindēt" ikvienu, kas nonāk Guntas "iedarbības zonā". Pat es, kurai pēdējā saskarsme ar ķīmiju un laboratorijām bija pamatskolā, 10 minūtes pēc iepazīšanās jau sāku neviļus domāt, cik aizraujoši būtu strādāt pie zinātniskiem pētījumiem un formulām.

Nejaušības, sagadīšanās un personības

Zinātniskais kodolreaktors Salaspilī savu darbu sāka 1961. gadā, un starp pirmajiem radioķīmiķiem, kas tur strādāja, bija arī Gunta Ķizāne. Par savu nonākšanu pie zinātnes viņa saka: "Kas mani ievirzīja? Nejaušības, sagadīšanās un personības! Radioķīmija ir aktuāls, nepieciešams virziens gan zinātnei, gan praktiskai medicīnai un arī vienkārši interesanta tēma, kurai tagad piesakās daudz studentu, – tāpat kā 60. gados, kad atnāca Salaspils reaktora cilvēki un uzaicināja mūs mācīties radioķīmiju. Bijām 12 studentu grupa, pirmie radioķīmiķi Latvijā."

Pirmā satikšanās ar enerģētiku Guntai bija jau pavisam agrā bērnībā: "Pēc kara citiem bija petrolejas lampas, bet man pasakas lasīja spuldzītes gaismā, jo mans tētis bija elektriķis un mums mājās uz jumta bija maziņš vēja ģenerators. Tas bija mans pirmais sakars ar enerģētiku!

Pirmajā klasē bija ļoti kolosāla skolotāja. Viņa mums iemācīja, ko nozīmē liels, skaists piecinieks, ko tavā klātbūtnē ieraksta burtnīcā. Ķīmijas, fizikas un matemātikas skolotāji ielika pamatus – gan Iecavas vidusskolā, gan Rīgas 2. vidusskolā. Tur no mūsu sešām 11. klasēm uz ķīmiķiem aizgāja 15–20 skolēnu. Fizikas skolotāja bija "ragana", bet kolosāla! Mājasdarbus savāca jau garderobē – ja nepaguvi uz tiltiņa pie skolas norakstīt, tad nekā. Mīlējām skolotāju Grāvi, ķīmiķi Apini un arī matemātiķi Raģi!"