Psihiatrija, kas garīgās kaites lūko risināt ar farmakoloģiskām un bioloģiskām metodēm, daudzviet ņem virsroku pār psihoterapiju, kas paļaujas uz nebioloģisku pieeju – sarunām un konsultācijām. Tāpēc nav pārsteigums, ka psihoterapeiti meklē alternatīvus izaicinājumus. Viena no izplatītām pieejām ir koncentrēties uz garīgi veselu cilvēku laimes izjūtas vairošanu, nevis koncentrēties uz ciešanu atvieglošanu tiem cilvēkiem, kam ir kāda garīga saslimšana.

Šī prakse ir pazīstama kā pozitīvā psiholoģija un pēdējā laikā ir izvērsusies – to nu piekopj ne tikai psihologi, bet arī sociālie darbinieki, kouči un dažādu pseidozinātnisku pieeju sludinātāji. Ir pierādījumi, kas vedina domāt – šādai pieejai ir arī negatīvā puse.

Iespējams, visbiežāk dzirdētais pozitīvo psihologu padoms ir aicinājums "tvert mirkli" un "dzīvot šim brīdim". Tas varot palīdzēt būt pozitīvākiem un izvairīties no trim nevēlamiem emocionāliem stāvokļiem – nožēlas, dusmām un bažām. Proti, jābeidz nožēlot vai dusmoties par pagātnes notikumiem, vienlaikus beidzot bažīties par nākotnē gaidāmo.

Izklausās viegli, taču evolūcijas gaitā ir iekārtots, ka mēs dzīvojam pagātnē un nākotnē. Ja citām sugām izdzīvot palīdz instinkti un refleksi, tad cilvēkam – mācīšanās un plānošana. Un nevar mācīties, nedzīvojot pagātnē, kā arī nevar plānot, domās nedzīvojot nākotnē.

Piemēram, tā pati nožēla, kas mums, apcerot pagātnē sadarīto, var raisīt ciešanas, no otras puses ir arī neaizstājams mehānisms, lai mēs varētu mācīties no savām kļūdām un tās vairs neatkārtot. Arī bažas par nākotni ir ļoti būtiskas – tās mūs var motivēt darīt lietas, ko šobrīd nevēlamies darīt, taču kas var mums radīt būtiskus ieguvumus nākotnē vai palīdzēt izvairīties no zaudējumiem. Ja mēs nemaz nebažītos par nākotni, tad, iespējams, neveltītu laiku izglītībai, nerūpētos par savu veselību vai neveidotu krājumus priekšdienām.

Arī dusmas ir būtiska emocija, un kopā ar kolēģiem par to esmu rakstījis vairākos pētnieciskos darbos.

Dusmas spēj pasargāt mūs no pāridarītājiem un var motivēt apkārtējos cienīt mūsu intereses.
Pētījumi liecina, ka zināmā mērā dusmu paušana pārrunu laikā var novest pie labākiem iznākumiem.

Vēl jo vairāk – pētījumi liecina, ka īgns, negatīvs garastāvoklis kopumā var būt lietderīgs – tas padara mūs mazāk iespaidojamus un skeptiskākus. Ir secināts, ka apmēram 80 procentiem cilvēku rietumvalstīs ir tendence vairāk mācīties no pozitīvām pieredzēm, nevis negatīvām – t.s. optimisma nosliece ("optimism bias"). Tas var novest pie slikti pārdomātiem lēmumiem, piemēram, ieguldīt visu savu naudu kādā projektā, kam ir mazas izredzes kļūt par veiksmes stāstu. Tātad – vai tiešām mums jābūt vēl optimistiskākiem?

Optimisma nosliece ir saistīta arī ar pārāk lielu pašpārliecinātību. Nelokāma pārliecība, ka esam labāki par citiem vairumā dzīves jomu – no autovadīšanas līdz pat pareizrakstībai – var kļūt par problēmu, piemēram, savstarpējās attiecībās. Neliela pazemība nekaitētu. Pašpārliecinātība arī var novest pie tā, ka pārāk vieglprātīgi attiecamies pret kādu sarežģītu uzdevumu vai pienākumu, tam pienācīgi nesagatavojamies un pēc tam vainojam citus cilvēkus, ja esam izgāzušies.

Defensīvs pesimisms savukārt var palīdzēt bažīgiem cilvēkiem sagatavoties kādam grūtam uzdevumam – nolaižot latiņu saprātīgā augstumā, var izvairīties no panikas gaidāmo darbu priekšā un pārvarēt šķēršļus ar vēsāku prātu.

Kapitālistiskās intereses

Neskatoties uz to, pozitīvā psiholoģija ir atstājusi savas pēdas lēmumu pieņemšanā gan valstu, gan starptautiskā līmenī. Viens no pienesumiem bija debates veicināšana ekonomistu vidū par to, vai valsts turību jāmēra tikai pēc iekšzemes kopprodukta, vai tomēr vajadzētu adaptēt daudz plašāku pieeju. Šī ideja noveda pie maldīgā pieņēmuma, ka iespējams izmērīt to, cik kādas valsts iedzīvotāji ir laimīgi, vienkārši paprasot, vai viņi ir vai nav laimīgi.

Tā top ANO laimes indekss – muļķīgais tops, kurā valstis sarindotas pēc iedzīvotāju laimes līmeņa. Kaut aptaujas par laimi kaut ko izmērīt palīdz, tā per se nav pati laime, bet, piemēram, gatavība atzīt, ka dzīve bieži mēdz būt ļoti grūta, vai pretēji – augstprātīga lielīšanās, ka konkrētajam cilvēkam vienmēr dzīvē veicas labāk par citiem.

Pozitīvās psiholoģijas pieejas pārlieku lielā koncentrēšanās uz laimi un pieņēmumu, ka mums par savu laimes izjūtu ir pilna kontrole, var būt kaitīga arī citos veidos. Nesen izdotā grāmatā "Hayppycracy" autors Edgars Kabanass argumentē, ka šo pieņēmumu ciniski izmanto gan bizness, gan politiķi, lai noveltu visu atbildību uz indivīdu pleciem par to, ka viņi jūtas nelaimīgi – vai tā būtu mērena neapmierinātība ar dzīvi vai klīniska depresija.

Galu galā, ja jau mums ir pilnīga kontrole pār savu laimes izjūtu, vai mēs varētu savās garīgajās ciešanās vainot bezdarbu, nevienlīdzību vai nabadzību? Patiesība ir tāda, ka mums nav pilnīgas kontroles pār mūsu laimi – to ietekmē apstākļi, kas var radīt augsni nabadzībai, stresam, netaisnībai –, un visas šīs lietas ietekmē to, kā jūtamies.
Ticēt, ka vari ar domu spēku vien, koncentrējoties uz pozitīvām emocijām, uzlabot situāciju reizēs, kad draud finansiālas likstas vai nupat pieredzēts smags pārdzīvojums, ir visai naivi, lai neteiktu vairāk.
Es neuzskatu, ka pozitīvā psiholoģija ir sazvērestība, ko veicina korporācijas, taču aizvien esmu pārliecināts, ka mums nav pilnas kontroles pār savu laimi, un cenšanās to par visām varītēm sasniegt var cilvēkiem likties vēl nožēlojamāk, nevis kļūt laimīgiem. Pēc komandas likt kādam būt laimīgam ir kā prasīt nedomāt par rozā ziloni – abos gadījumos prāts ļoti viegli var aizmaldīties tieši pretējā virzienā. Neizdodoties piepildīt mērķi (būt laimīgam), tiek piedzīvota vilšanās. Cilvēks iegrimst sevis vainošanā.

Un tad ir arī jautājums, vai laime tiešām ir vissvarīgākā vērtība dzīvē? Vai tas ir stabils, ilgtspējīgs stāvoklis? Atbildi uz šiem jautājumiem pirms vairāk nekā simts gadiem sniedza amerikāņu filozofs Ralfs Valdo Emersons: "Dzīves jēga nav būt laimīgam. Dzīves jēga ir būt noderīgam, godājamam, līdzjūtīgam, dot savu pienesumu, lai varētu teikt, ka cilvēks ir dzīvojis, turklāt dzīvojis krietni."

--

Šis raksts ir pārpublicēts no "The Conversation" saskaņā ar "Creative Commons" licenci un autora atļauju. Visu rakstu oriģinālvalodā var lasīt vietnē "The Conversation".

Raksta autors ir Lenkasteras Universitātes profesors, ekonomists Ejals Vinters (Eyal Winter).

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !