Foto: AFP/Scanpix/LETA

Satikies ar sen neredzētu čomu, kurš palielījās tev par saviem atvaļinājuma plāniem – lidojumu uz Bali. Taču jūs sarunā klāt nebijāt divi vien, vai vismaz tā šķiet. Pāris stundas vēlāk savā "Facebook" laika joslā pamani piedāvājumu aviobiļetēm uz Bali. Kaut pats neesi nedz tādas meklējis, nedz seko kādas aviokompānijas vai tūroperatora lapai soctīklos. Un ceļošana tevi vispār ne pārāk interesē. Tad kā šī reklāma pēkšņi tagad un tik trāpīga? Protams – mani noklausās! Vai tomēr nē? Par to šajā "Zinātne vai muļķības" epizodē runājam ar kiberdrošības ekspertu un uzņēmuma "Possible Security" vadītāju Kirilu Solovjovu.

Novērošana nav tikai audio


Kad jau šķita – šis temats ir tik daudz "cilāts" un "ķidāts", ka mūsu pienesums būs gaužām mazs, tieši dienu pirms podkāsta ieraksta atkal biju klāt brīdī, kur kāds paziņa bija visnotaļ pārsteigts par sociālo tīklu ziņu lentē redzēto reklāmu un secināja – telefons viņu noteikti noklausās un burtiski lasa domas. Vidēji šādus secinājumus dzirdu vismaz reizi mēnesī. Un tie ir tikai balsī izteiktie gadījumi un tikai vienā manā "burbulī". Konkrētu datu par plašāku sabiedrību, protams, nav, taču šoreiz atļausimies spekulēt – jautājums par telefoniem, kas 24/7 noklausās skaņas telpā mums apkārt, tostarp mūsu sarunas, aizvien gana daudziem ir aktuāls.

Sarunā ar Kirilu Solovjovu gan ātri saprotam – noklausīšanās nav tikai spiegošana ar pie auss pieliktu burciņu, kas piespiesta pie telpas durvīm, nedaudz paironizējot par arhaiskām spiegošanas metodēm. Un pat ne paslēpti mikrofoni telpā vai mikrofoni, kurus vienmēr nēsājam sev līdzi viedierīcēs. Šajā gadījumā noklausīšanās drīzāk ir novērošana jeb "surveillance", un te var tikt izmantots jau viss ierīces sensoru kopums. Jā, pat akselerometri, kurus var izmantot tavas atrašanās vietas noteikšanā. Nemaz nerunājot par kamerām, un informācijai, kuriem tīmekļa pieejas punktiem ierīce pieslēgusies vai bijusi tuvumā.

Taču aizvien īpaši uzsvērti publiski izskan bažas par nemitīgu audio monitoringu. Telefonu, kas nepārtraukti ieraksta skaņas sev apkārt, datus kaut kur nosūta, un runu tur atpazīst un "saliek" tekstā, ko jau var izmantot milzum daudz veidos. Kāpēc tieši par audio noklausīšanos emocijas mums tik sakāpinātas?

"Cilvēkiem ir ilūzija – tas, ko viņi saka mutiski, varētu būt sensitīvs, taču visu pārējo viņi kontrolē. Viņi domā, ka ir tik uzmanīgi un precīzi savās pārējās aktivitātēs, ka tur nekādu informāciju nevarēs savākt," spriež eksperts.

Prakse liecina, ka cilvēki bieži vien nenojauš, cik daudz datus par sevi atstāj paši.

Bet kā tad ar to ceļojumu uz Bali?


Atgriežamies pie izdomātā, bet visai ikdienišķā scenārija. Divi draugi satiekas krogā, lai papļāpātu pie alus kausa. Vai kopā pavakariņotu kafejnīcā. Viens starp citu ieminas, ka drīzumā dosies atvaļinājumā uz Bali. Tevi tas pārāk neinteresē, jo neesi aizrautīgs ceļotājs, bet tu pieklājības pēc pasaki – o, izklausās forši. Dažas stundas vēlāk pamani piedāvājumu lētām aviobiļetēm uz Bali. Kaut nekad neesi tādas meklējis. Telefons noklausās? Ne obligāti. Ir arī vairāki alternatīvi (un no tehnoloģiju kompāniju viedokļa daudz lētāki un resursu ziņā efektīvāki) risinājumi, kā uz tevi "nomērķēt" ar šo reklāmu.
Foto: Patriks Pauls Briķis/DELFI
Kāpēc gan mums, gan telefonkrāpniekiem ir grūtības sazvanīt Kirilu Solovjovu? To vari uzzināt, klausoties podkāstu.


Ja draugs stāsta par savu plānoto ceļojumu, tad gandrīz droši, ka viņš ir meklējis labākos piedāvājumus aviobiļetēm. Droši vien arī viesnīcas un izklaides iespējas Bali. Ja ne viņš, tad varbūt viņa sieva. Un jūs esat draugi "Facebook". Kā arī jūsu telefoni pusotru stundu atradās blakus viens otram. Varbūt pat bija pieslēgušies vienam un tam pašam "Wi-Fi" tīklam. Lūk, vai nebūtu tikai loģiski, ja kādu laiku nesatiktais čoms tev padižotos par saviem atvaļinājuma plāniem? Varbūt pat būtu apvaicājies, vai negribi pievienoties.

Rezumējums – bieži vien nav pat jānoklausās. Turklāt tas aizvien ir resursu ziņā "ēdelīgs" process.
Nedaudz "iebrienot" cilvēka uztveres īpatnību lauciņā, jāatgādina arī par Bādera-Meinhofa fenomenu. Īsi paskaidrojot – kolīdz tu kādai lietai pirmo reizi apzināti pievērs uzmanību, tu šo lietu vai parādību pamani arvien biežāk un kļūdaini pieņem, ka tā notiek biežāk. Nevis vienkārši fiksē katru reizi, kad to pamani. Piemēram, ja esi nolēmis skaitīt uz ceļiem dzeltenas automašīnas, pēkšņi tās šķitīs visuresošas. Te viena, tur viena. Un tur vēl viena! Tas nenozīmē, ka šo automašīnu pēkšņi uz ceļiem kļuva vairāk. Līdzīgi ir ar reklāmām. Ja nupat ar draugu runāji par ceļojumu uz Bali, paaugstinās varbūtība, ka pastiprināti piefiksēsi informāciju par ceļojumiem, ja tāda nonāks tavā redzeslokā. Nav izslēgts, ka arī iepriekš savā laika joslā redzēji reklāmas par aviobiļetēm, taču nepievērsi tām nekādu uzmanību un "aizskrollēji" tālāk.

Masveida noklausīšanās ir dārga


Solovjovs norāda, ka noklausīties tehniski var, taču jautājums – cik konkrētais cilvēks ir interesants, lai kāds tam veltītu resursus. Šoreiz par tiem, kas nav politiķi, ietekmīgas personas vai sensitīvas informācijas glabātāji: "Mobilie telefoni, un es te runāju par "parastajiem cilvēkiem", masveidīgi nenoklausās to, kas notiek tiem apkārt, salīdzinoši vienkāršu iemeslu dēļ. Tas ir dārgi no enerģijas viedokļa. Balss apstrāde un izpratne par to, kas tur tiek runāts, no enerģijas viedokļa ir vēl dārgāka. Otrs variants ir – pārsūtīt balsi bez apstrādes, taču arī tas ir salīdzinoši liels datu apjoms."
Foto: Patriks Pauls Briķis/DELFI

Ja 24/7 būtu ieslēgts mikrofons, kas audio datus ievāktu, apstrādātu un informāciju sūtītu prom, to varētu redzēt gan ierīces baterijas patēriņa līknē, gan arī datu plūsma būtu daudz lielāka.

Turklāt jāatceras – ne viss, ko mēs runājam, kādam ir interesanti (kaut mums pašiem tā varētu šķist). Patiesībā lielākā daļa ikdienā runātā nebūtu nekas interesants trešajām pusēm. Solovjovs piekrīt – ir cilvēki, kuriem darbs ir klausīties citu cilvēku sarunas 24 stundas diennaktī un septiņas dienas nedēļā, un tas varētu būt diezgan garlaicīgi. Un tā ir mērķēta noklausīšanās, kas vērsta pret interešu personām. Savukārt masveida noklausīšanās, kur visi telefoni nemitīgi ieraksta un sūta prom audio datus – tas tā gluži nestrādā. Kaut vai padomājot par to, ka šobrīd viedtālruņi ir pieejami lielākajai daļai pasaules iedzīvotāju.

Taču – ja jau telefons nenoklausās, kā tas zina, kurā brīdī lietotājs izsauc virtuālo asistentu ar maģiskajiem atslēgvārdiem "Hey, Siri!", "Hi, Bixby!" vai "OK, Google!"? Šis ir viens no iemesliem, kāpēc aizvien ir populārs mīts, ka telefoni nemitīgi ieraksta audio.
"Telefons to dzird, jo ir izstrādāti ļoti efektīvi čipi, fiziskas iekārtas, kas iestrādātas jūsu telefonā. Tās ir ieprogrammētas tieši uz to vienu vārdu. Tāpēc telefons to var izdarīt ļoti efektīvi," norāda Solovjovs. Tiesa – ir arī problēma. Telefons reizēm var kļūdaini fiksēt šo atslēgas frāzi. Tālāk sekojošais audio gan var tikt ierakstīts un pārraidīts.

Ko par tevi un tava dzīvokļa plānojumu zina robots-putekļu sūcējs? Vai "TikTok" no privātuma viedokļa ir sliktāks par citiem sociālajiem medijiem? Kā ievērot labu digitālo higiēnu un nosargāt savu privātumu? Un – kāpēc mums bija tik grūti sazvanīt un sadabūt rokā Kirilu Solovjovu? Par to – podkāstā "Zinātne vai muļķības", kas klausāms "Spotify", "Apple Podcasts" un "Podbean" platformās.

--

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par podkāsta un rakstu sērijas "Zinātne vai muļķības" saturu atbild AS "Delfi".

Seko "Delfi" arī vai vai Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!