Betelgeize, kas atrodas Oriona zvaigznājā aptuveni 642 gaismas gadu attālumā no mums, ir sarkanais pārmilzis, proti, zvaigzne ir sava dzīves cikla norietā. Tā ir ap 11 reižu masīvāka par Sauli un ap 900 reižu lielāka. Ja Betelgeize atrastos tur, kur šobrīd atrodas Saule, tās ārējā robeža būtu aptuveni tur, kur šobrīd ir Jupiters. Proti, Merkuru, Veneru, Zemi un Marsu tā jau būtu "aprijusi".
Gada sākumā astronomu uzmanību piesaistīja Betelgeizes pakāpeniska spožuma samazināšanās. Kaut šī zvaigzne periodiski zaudē spožumu, šoreiz tas notika ilgstoši un pamatīgi, liekot astronomiem lauzīt galvu par cēloņiem – vai mūsu skatu uz Betelgeizi aizsedzis kāds kosmisko putekļu vai gāzu mākonis? Vai šis varētu būt Betelgeizes pēdējais "elpas vilciens" pirms pārtapšanas supernovā, kas, visticamāk, notiks visai drīz ("visai drīz" gan kosmiskos mērogos parasti nozīmē vismaz tūkstošus un tūkstošus gadu, ja ne miljonus).
Jaunā pētījumā, kas publicēts akadēmiskajā izdevumā "The Astrophysical Journal Letters", izvirzītā versija ir – Betelgeize vērotājiem no Zemes neizskatījās tumšāka tāpēc, ka skatu aizsedza putekļu mākonis, bet gan parādības cēlonis meklējams pašā zvaigznē. Proti, šī gada pirmajā ceturksnī ar skotu fiziķa Džeimsa Klerka Maksvela vārdā nosaukto teleskopu Havaju salās veiktie novērojumi submilimetru joslā (šī viļņu garuma gaismu cilvēka acs nespēj uztvert) atklāja, ka 50-70 procentus zvaigznes redzamās virsmas klāja milzīgi, tumši plankumi ar salīdzinoši zemāku temperatūru.
Savietojot datus, kas ievākti ar Džeimsa Klerka Maksvela teleskopu šogad, ar datiem, kas iegūti 13 gadu laikā ar APEX radioteleskopu Čīlē, secināts, ka putekļu mākoņi šajā gadījumā nav "vaininieki".
Kombinētie dati liecina, ka satumšanas posmā Betelgeizes virsmas vidējā temperatūra saruka par 200 grādiem pēc Celsija (parasti Betelgeizes normālā temperatūra ir ap 3200 grādiem pēc Celsija). Taču ir maz ticams, ka temperatūra saruka vienmērīgi, ņemot vērā 2019. gadā uzņemtos attēlus, kur skaidri redzams, ka spožuma atšķirības ir nevienmērīgas dažādos Betelgeizes apgabalos.
"Kopumā ar mūsu novērojumiem submilimetru joslā, tā ir visai skaidra norāde, ka milzīgi plankumi klāja no 50 līdz pat 70 procentiem zvaigznes redzamās virsmas, un šajos plankumos temperatūra bija būtiski zemāka salīdzinājumā ar pārējo virsmu," skaidro pētījuma vadošā autore Taviša Darmavardena no Maksa Planka Astronomijas institūta Vācijā.
Jāatgādina, ka arī mūsu Saules aktivitāte nav vienmērīga. Caurmērā tās aktivitātes cikls ir 11 gadi, un šī perioda laikā būtiski variē Saules plankumu skaits uz Saules virsmas. Saules plankumi ir apgabalos, kur notiek vislielākā aktivitāte, tostarp Saules uzliesmojumi un koronālie izvirdumi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
