Kaut NASA "Parker Solar Probe" primārais mērķis ir pētīt Sauli, astronomi ir vairāk nekā priecīgi pa ceļam "pielasīt klāt" vēl kādu čupu datu par citiem objektiem un procesiem mūsu Saules sistēmā, ja rodas tāda izdevība. Tā arī pērn vasarā notikušais "Parker Solar Probe" zondes lidojums tuvu garām Venerai beidzot ļauj gūt skaidru atbildi par vienu procesu Veneras atmosfērā, kas nodarbināja pētnieku prātus jau deviņdesmito gadu sākumā.

Zinātnieki Saules zondi gar Veneru nevirzīja tāpat vien vai arī ar speciālu nolūku ievākt datus par Veneru. 2018. gadā palaistā zonde pērn 11. jūlijā veica trešo lidojumu garām Venerai, bet tas tiek darīts, lai ar Veneras gravitācijas palīdzību samazinātu zondes ātrumu un attiecīgi ļautu zondei nokļūt zemākā orbītā ap Sauli, proti, tuvāk Saulei. "Taču mēs nelaistu garām izdevību procesā vienlaikus ievākt arī zinātniski noderīgus datus un gūti unikālu ieskatu par tik mistisku planētu kā Venera," NASA citē "Parker Solar Probe" misijas zinātnieku, astrofiziķi un saules pētnieku Nūru Rauafi.

Veneru nereti dēvē par Zemes "velnišķīgo" māsu – tā ir izmērā līdzīga cietzemes planēta, kas radusies līdzīgā procesā Zemei. Taču abu planētu attīstības ceļš pēc tam bija krasi atšķirīgs. Venera ap savu asi riņķo ļoti lēnām – reizi 243 Zemes dienās (ap Sauli tā apriņķo reizi 225 dienās, tādējādi gads uz Veneras faktiski ir īsāks par vienu Veneras dienu). Šī ļoti lēnā rotācija ap savu asi ir viens no iemesliem, kāpēc Venerai gandrīz nav sava magnētiskā lauka. Planētas atmosfēra ir tik blīva, ka spiediens uz Veneras virsmas pielīdzināms spiedienam uz Zemes gandrīz 900 metru dziļumā zem ūdens. Atmosfēra galvenokārt sastāv no oglekļa dioksīda, bet tajā tostarp ir arī sērskābes mākoņi.

Tāpēc šī planēta aizvien ir samērā maz izzināta, katrā gadījumā mazāk nekā Marss, pa kura virsmu jau vairākas desmitgades rosās robotizēti pētnieki. Tāpēc zinātnieku prieks par "Solar Parker Probe" ceļojumu gar Veneru un ievākto informāciju ir labi saprotams.

Šādu lielisku Veneras attēlu uzņēma "Parker Solar Probe" zonde, pērn jūlijā lidojot garām Venerai.


Ko tad jaunu zonde galu galā ļāva noskaidrot?

2020. gada 11. jūlijā, lidojot Venerai garām vien 833 kilometru attālumā no virsmas, zonde fiksēja zemas frekvences radiosignālus. Tas paveikts ar zondes instrumentu FIELDS, kas radīts Saules elektrisko un magnētisko lauku pētīšanai. Fiksētais signāls ilga vien aptuveni 20 sekundes (to vari noklausīties video nedaudz zemāk), bet ar to pieredzējušiem pētniekiem bija gana. Signāls piesaistīja NASA Godāra Kosmisko lidojumu centra pētnieka Glina Kolisona uzmanību – signāls šķita pazīstams, iepriekš dzirdēts.

Nākamajā dienā Kolisons atskārtis – līdzīgu signālu viņš jau reiz manījis, kad strādāja ar Jupitera mākslīgā pavadoņa "Galileo" ievāktajiem datiem. Šāds signāls tika fiksēts ik reizi, kad kosmiskais lidaparāts lidoja cauri kāda Jupitera mēneša jonosfērai – atmosfēras augšējam, elektriski lādētam slānim, kas dabiski emitē arī radioviļņus.

Šie bija pirmie tiešie Veneras jonosfēras mērījumi gandrīz 30 gadu laikā. Iepriekšējo reizi datus par Veneras atmosfēras augšējiem slāņiem 1992. gadā ievāca "Pioneer Venus Orbiter" zonde. Lūk, ko mums šie ar 30 gadu atstarpi iegūtie dati beidzot ļauj noskaidrot. Tolaik Saule bija tuvu savas aktivitātes cikla maksimumam. Novērojumos, kas turpmākajos gados pēc tam veikti ar teleskopiem no Zemes, Saulei ieejot savas aktivitātes cikla mierīgajā periodā, fiksētas zināmas izmaiņas Veneras jonosfērā – šis slānis, šķiet, bija daudz plānāks Saules cikla minimumā. Taču bez tiešiem jonosfēras mērījumiem to bija neiespējami droši apstiprināt.

"Parker Solar Probe" īsais ceļš cauri Veneras jonosfērai pērn jūlijā notika vien pusgadu pēc Saules cikla minimuma, tādējādi nu zinātniekiem bija divas labas un salīdzināmas datu kopas par Veneras jonosfēru – 1992. gadā Saules aktivitātes maksimumā ievāktie dati un 2020. gadā Saules aktivitātes minimumā ievāktie dati. Nu var pavisam droši teikt – jā, Veneras jonosfēra Saules aktivitātes minimumā tiešām ir daudz mazāk blīva.

"Kad vairākas misijas apstiprina vienu un to pašu rezultātu, tas beidzot ļauj ar pārliecību apgalvot, ka šis efekts ir īsts," norāda Kolorado Universitātes Boulderā pētnieks Robins Ramstads, viens no autoriem pētījumam, kurš nupat publicēts zinātniskajā žurnālā "Geophysical Research Letters".

Labāk izprotot, kā Veneras atmosfēru ietekmē Saules aktivitātes cikli, zinātnieki ar laiku, iespējams, gūs atbildes uz to, kā Venera – reiz Zemei tik līdzīga planēta – kļuva par to ellišķīgi karsto un dzīvībai nepiemēroto pasauli, kāda tā ir šodien.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!