Ukraina jau trīspadsmito dienu sekmīgi aizstāvas pret Krievijas iebrukumu. Okupantu sauszemes spēkiem negūstot cerētos ātros panākumus, Krievija pēdējās dienās īsteno arvien brutālāku taktiku un uzbrukumus vērš pret civilo infrastruktūru un civiliedzīvotājiem. Kaut arī pēc Krimas aneksijas saspīlējums Krievijas un Rietumu starpā bija milzīgs, daudzās jomās, tostarp kosmosa apguvē, sadarbība turpinājās. Šī brīža notikumu gaismā tas vairs nešķiet reālistiski. Visticamāk, izjuks arī svarīga Marsa misija, kurai bija jāstartē šogad. Tas, protams, ir ārkārtīgi niecīgs upuris uz Ukrainas civiliedzīvotāju ciešanu fona.

Runa ir par astrobioloģijas misijas "ExoMars" otro fāzi. Pirmajā fāzē 2016. gadā orbītā ap Marsu tika nogādāts mākslīgais pavadonis "Trace Gas Orbiter", bet pēc dažiem gadiem uz sarkano planētu bija jādodas arī pašgājējam "Rosalind Franklin", nosauktam par godu britu zinātniecei Rozalindai Frenklinai, kurai bija būtiska loma DNS struktūras atklāšanā. Šī misija bija iecerēta jau stipri sen – Eiropas Kosmosa aģentūras (EKA) dalībvalstis ideju apstiprināja 2005. gadā un cerēja, ka starts notiktu 2011. gadā. Taču, kā jau kosmosa izpētē tas bieži notiek, neparedzēti tehnoloģiski sarežģījumi, finanšu šķēršļi un reizēm vienkārši "bremzēšana" ar lēmumiem šādus lielus projektus kavē.

Pēdējā izdevība palaist "Rosalind Franklin" roveru bija 2020. gadā, kad uz Marsu devās uzreiz trīs misijas – Ķīnas pavadonis un zonde, Apvienoto Arābu Emirātu pavadonis un NASA jaunais rovers "Perseverance". Taču jau atkal – izmēģinājumos uz Zemes "uzpeldējušas" problēmas ar nosēšanās platformas izpletņu sistēmu lika startu atcelt. Nākamā iespēja – šī gada septembra beigas un oktobra sākums.

Uz Marsu nav izdevīgi lidot kurā katrā laikā. Lai ceļu varētu veikt ar maksimāli maz resursiem un efektīvi, ir jāsagaida savstarpēji izdevīgs Marsa un Zemes novietojums. Tas notiek reizi 26 mēnešos, un startam jānotiek nepilnu divu nedēļu laika logā. Šajā misijā EKA cieši sadarbojas ar Krievijas "Roskosmos" – ja pašu roveru būvē briti ar citu EKA valstu līdzfinansējumu (lielākais "donors" ir Itālija ar 300 miljoniem eiro), tad nosēšanās platforma un arī izpletņu sistēma ir Krievijas puses atbildība. Izpletņu sistēmu, kas līdz 2020. gada startam nebija darba kārtībā, izstrādā Krievijas kompānija "Lavočkin". Nosēšanās sistēmas būvē piedalās arī EKA, taču ar tādiem augsto tehnoloģiju elementiem kā radaru un navigācijas sistēmas. Arī pašā startā bija plānots izmantot Krievijas "Proton" raķetes un startēt no Baikonuras kosmodroma Kazahstānā.

EKA aizvadītās nedēļas sākumā, dažas dienas pēc Krievijas iebrukuma sākuma, paziņojumā presei apstiprināja, ka ievēros dalībvalstu noteiktās sankcijas pret Krieviju un atzina, ka tas varētu ietekmēt turpmāko misiju, tostarp arī "ExoMars", norisi. Uz EKA paziņojumu ar tvītu eksploziju reaģēja "Roskosmos" ģenerāldirektors un kvēls Vladimira Putina un Kremļa šobrīd ieņemtā vardarbīgā kursa atbalstītājs Dmtrijs Rogozins, netieši draudot gan ar Starptautiskās kosmosa stacijas agru galu un nogāšanos virs Eiropas vai ASV, gan ņirgājoties par EKA paziņojumu.

Nu EKA jālemj, kāda būs "ExoMars" misijas otrās fāzes nākotne – jāgaida Krievijas iebrukuma beigas un jācer uz "atkusni" attiecībās? Gaidīt mūžīgi arī nevar, jo Marsa orbītā jau esošais pavadonis "Trace Gas Orbiter", kam jākalpo kā sakaru retranslatoram rovera saziņai ar Zemi, arī nebūs mūžīgs. Otrs variants – likvidēt no misijas visus Krievijas izstrādātos risinājumus un lūkot uzbūvēt savu nosēšanās sistēmu, lai roveru droši dabūtu uz Marsa zemes? Zinot, cik sarežģīti ir no nulles uzbūvēt šādus aparātus un cik ilgu laiku tas parasti prasa, arī šis risinājums jau var nākt par vēlu.

Pagaidām aina iezīmējas tāda, ka britu būvētais EKA rovers uz Marsu šogad rudenī diemžēl nedosies. Tas bija iecerēts kā unikāls Marsa pētnieks ar dažām spējām, kuras nav pat NASA roveram "Perseverance". Piemēram, viens no rovera uzdevumiem būtu veikt līdz divus metrus dziļu urbumu Marsā, lai meklētu mikroskopiskas dzīvības pazīmes vai kādreiz bijušas dzīvības pēdas tādā Marsa slānī, kas līdz šim ar šādu mērķi nav pētīts.

Rietumi gan jau pēdējā desmitgadē pakāpeniski mazināja savu atkarību no sadarbības ar Krieviju. Ja pēc ASV šatlu programmas beigām 2011. gadā vienīgais veids, kā NASA un EKA astronauti varēja nokļūt uz Starptautisko kosmosa staciju, bija Krievijas "Sojuz" sistēma, tad šobrīd to spēj paveikt arī "SpaceX" raķetes. Arī lielgabarīta kravu nogādāšanai orbītā Rietumiem ir savi risinājumi, un tie nav atkarīgi no Krievijas "labvēlības" – piemēram, "Falcon Heavy" raķetes vai Eiropās "Ariane 5", kas tostarp nogādāja kosmosā iespaidīgo Džeimsa Veba teleskopu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!