Krievijas draudi uzlido debesīs. Kas nākotnē gaida Starptautisko kosmosa staciju

Liela daļa Rogozina ierakstu "Twitter" pēdējās dienās tieši vai netieši pauž atbalstu Krievijas iebrukumam Ukrainā. Ja NASA administratoram Bilam Nelsonam viņa "Twitter" konta fona attēlā redzama Zeme, raugoties no kosmosa, tad Rogozina "tapete" ir kaujas starpkontinentālo ballistisko raķešu palaidējiekārtu kolonna.

Rogozins arī paironizējis par Eiropas Kosmosa aģentūras (EKA) paziņojumu, ka tā ievēros visas dalībvalstu noteiktās sankcijas un šobrīd izvērtē sekas, ko sankciju noteikšana atstās uz programmām, kas īstenotas sadarbībā ar Krieviju. SKS jautājumos šī komunikācija notiks ciešā sadarbībā ar NASA, un tāpat EKA arī bažījas, ka šogad ieplānotās "ExoMars" misijas starts nu būs jāpārceļ. Rogozins uz aģentūras paziņojumu reaģēja ar teicienu, ka "EKA nolēmusi sev nosaldēt ausis, lai tikai iespītētu krievu tantiņai".

Vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā izskanēja priecīgas ziņas par SKS nākotni – viss liecināja, ka to varētu ekspluatēt vēl līdz 2030. gadam. NASA veica tehnisko izvērtējumu un noteica šo gadu kā termiņu, līdz kuram staciju (ar regulāriem uzturēšanas darbiem, protams) varētu droši lietot. Taču šobrīd par to, ka SKS sadarbība veiksmīgi varētu turpināties vēl gandrīz desmit gadus, sāk šķist mazāk ticama.

NASA administrators Bils Nelsons tieši Rogozina draudiem neatbildēja, taču aģentūra izplatīja kopēju paziņojumu, ka "turpina sadarboties ar visiem starptautiskajiem partneriem (tātad arī "Roskosmos"), lai arī turpmāk nodrošinātu drošu SKS darbību."

SKS sastāv no daudziem atsevišķiem moduļiem un segmentiem – tos ražojušas iesaistītās partnervalstis Krievija, Kanāda, ASV, Japāna un arī EKA kā organizācija. SKS lietošanas nosacījumus regulē līgumi starp katru no šīm pusēm, un tie paredz, ka katras valsts ražotie moduļi pēc būtības ir šīs valsts teritorijas "paplašinājums" kosmosā. Tie ir sastāvdaļa no kopējās SKS struktūras, taču kontroli pār tiem saglabā individuālās puses, tostarp uzstādot arī lietošanas nosacījumus.

Par spīti tam, cik draudīgi izklausās Rogozina retorika, Krievija nevar "piespiest pogu" un likt SKS nogāzties zemē. Ar nogāšanos virs ASV vai Eiropas viņš bija domājis to, ka no Krievijas ir atkarīgi SKS orbītas uzturēšanas manevri, kā arī tad, kad SKS laiks pa īstam būs pienācis, arī manevri, lai to ievadītu atmosfērā precīzi tur, kur atlūzas var iegāzties okeānā, nevienu neapdraudot. Un jāatceras, ka SKS katrā ekspedīcijā mīt arī vairāki Krievijas kosmonauti. Šobrīd tur atrodas divi – Pjotrs Dubrovs un Antons Škapļerovs. Tāpēc Rogozina "draudzīgie atgādinājumi" šobrīd drīzāk jāuztver kā tukši draudi gan tādēļ, ka Krievija gana daudz pati ieguldījusi šajā projektā, gan neparedzamo politisko seku, ja Krievija vienpusēji pēkšņi izšķirtos sabotēt SKS projektu, dēļ.

Kur skaidrības ir mazāk – par SKS nākotni. Iepriekš minētā NASA iecere turpināt SKS ekspluatēt vēl līdz 2030. gadam ir guvusi atbalstu no vairuma citu partneru, taču arī Krievijas piekrišana būs nepieciešama, lai ekspluatācijas termiņu pagarinātu no pašreiz aktuālā 2024. gada līdz 2030. gadam. Rogozins jau vēl pirms Krievijas uzbrukuma Ukrainai kaulējies par sankcijām, uz spēles liekot SKS nākotni un norādot, ka Krievija varētu projektā palikt arī pēc 2024. gada, ja ASV piekristu atcelt sankcijas pret noteiktiem uzņēmumiem. Taču šī brīža situācija ir tāda, kas var iezvanīt arī ātrāku SKS galu, nekā to gribētu ASV un Rietumu partneri.