Šo "transformeru" astronomi pēdējo 12 gadu laikā novērojuši vairākkārt, nelaižot garām nevienu izdevību. Mazā planēta "2060 Chiron" teleskopu redzeslokā nonāca 2011., 2018. un arī 2022. gadā. Un katru reizi tā izskatījās citādāka, vēsta astronomijai veltītā vietne "Space.com".

Mazo planētu grupā galvenokārt ieskaita asteroīdus. Plašāka definīcija būtu, ka tie ir planētveidīgi Saules sistēmas objekti, kas nekvalificējas planētas statusam (te jāizpildās trim nosacījumiem, kas plašāk izklāstīti rakstā par Plutonu), kā arī ir mazāki par pundurplanētām.

Lielākā daļa mazo planētu atrodas asteroīdu joslā starp Marsa un Jupitera orbītām ap Sauli. Taču tās atrodamas arī aiz Jupitera orbītas robežām. "2060 Chiron" pieskaitāma tā dēvēto "kentauru" grupai. Tās ir mazās planētas, kas riņķo ap Sauli starp Jupitera un Neptūna orbītām, kā arī šķērso vienas vai vairāku lielo planētu orbītas.

Vārds "planēta" (pat ja mazā planēta) parasti mums saistās ar ko ļoti lielu. Tāpēc "2060 Chiron" izmēri kādu var pārsteigt – tas ir "tikai 218" kilometrus liels. Savukārt ja mēs runātu par asteroīdu šādā izmērā, perspektīva būtu jau pavisam cita. Jāatgādina, ka asteroīds, kura ietriekšanās Zemē iezīmēja dinozauru laikmeta galu, sadursmes brīdī bija ap 10 līdz 15 kilometrus liels. Labāk tomēr "2060 Chiron" būtu dēvēt par mazo planētu.

Taču tas vēl nav viss – šis objekts reizēm demonstrē arī komētām raksturīgu "uzvedību", proti, kosmosā izsviež materiālu, kā to dara komētas, tuvojoties Saulei. Tāpēc to klasificē arī kā komētu (šajā gadījumā piešķirtais apzīmējums ir "95P Chiron").

Foto: Arhīva foto
Šādu 1996. gadā "2060 Chiron" redzēja Habla kosmiskais teleskops.

Tā kā objekts ir ļoti tālu un ļoti mazs, kā arī pats gaismu neizstaro, vien atstaro, to saskatīt nav viegli. Labākās izredzes ir tad, kad "2060 Chiron", no mūsu skatupunkta raugoties, aizslīd priekšā kādai zvaigznei. Līdzīgi kā tad, kad Mēness nostājas starp Zemi un Sauli. Šos aptumsumus, kad novērotājam no Zemes viens debess ķermenis pilnīgi vai daļēji aizklāj otru, vispārīgi dēvē arī par okultācijām. Mazo planētu gadījumā okultācijas ir lieliska izdevība aprēķināt objekta izmēru, aptuvenu formu, kā arī arī uzzināt šo to citu.

Kad "2060 Chiron" 2011. gadā tika novērots okultācijas laikā, zvaigznes spožums saruka vairākkārt. Divas reizes, pirms pats objekts šķērsoja mums redzamo zvaigznes daļu, kā arī divas reizes pēc tam. No tā astronomi secināja, ka mazajai planētai ir divi izteikti putekļu gredzeni. Pirms 2018. gada, kad bija gaidāma nākamā okultācija, astronomi gatavojās laikus. Tā kā objekta mestā ēna šķērsoja vien šauru Zemes reģionu, astronomiem nācās izmantot noteiktu observatoriju šajā apgabalā. Arizonā bāzētā Planētu Pētniecības institūta zinātniece Amanda Sikafūza vadīja novērojumus, kas veikti ar Dienvidāfrikas Astronomiskās observatorijas teleskopu Saterlendā.

Ja "2060 Chiron" ir gredzenu sistēma, tā aizvien mainās un pārveidojas.

Novērojumu rezultāti publicēti vien nesen, piecus gadus vēlāk. Sikafūzas komandas iegūtie dati liecināja, ka "2060 Chiron" laika posmā no 2011. līdz 2018. gadam ir mainījies. "Izmaiņas gan lokācijā, gan materiāla daudzumā, ko fiksējām "Chiron" tuvumā, ir pietiekami lielas, lai spriestu, ka ap šo mazo planētu vis nav stabilas gredzenu sistēmas, bet gan tāda, kas šobrīd turpina pārveidoties," paziņojumā presei skaidroja astronome.

2022. gadā notikušo okultāciju vēroja astronomi Ēģiptē. Komandas vadītājs Hosē Luišs Ortiss zināja teikt, ka četru gadu laikā kopš iepriekšējiem novērojumiem "2060 Chiron" gredzenu sistēma atkal pamainījusies. Nu katrā mazās planētas pusē fiksētas trīs simetriskas struktūras – divas šauras un viena plata. Kopā gredzenu sistēma ir 580 kilometrus plata. Gredzenu sastāvs gan šobrīd nav zināms. Taču, ļoti iespējams, tie veidojušies no materiāla, ko kosmosā izsviedusi pati mazā planētā.

Astronomi jau "uzlikuši aci" arī uz nākamajām gaidāmajām okultācijām, lai turpinātu pētīt šī objekta transformācijas.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!