Imigrants no Rīgas 19. gadsimtā apģērbj mežonīgo Rietumu darbaļaudis

Kāds tam būs pievērsis uzmanību, kāds varbūt ne, bet teju visu ražotāju un veidu džinsa auduma biksēm ir kas kopīgs, protams, ja neņem vērā pašu audumu. Tās ir mazās metāla kniedes kabatu stūros. Tieši šādas – ar vara kniedēm stiprinātas – bikses uzskatāmas par klasiskajiem zilajiem džinsiem, kas sākotnēji bija smaga fiziska darba darītāju apģērbs, bet nu jau desmitgadēm ilgi ir viens no teju katrā garderobē atrodamiem ikdienas apģērba gabaliem. Taču ne jau Līvajs Stross ir kniedēto džinsu izgudrotājs. Par to jāpateicas imigrantam no Rīgas. Šis ir stāsts par to, kā ebrejs Jākobs Jufess no Rīgas devās uz tolaik vēl pusmežonīgajiem Rietumiem, kur kļuva par Džeikobu Deivisu un galu galā saņēma patentu par šķietami vienkāršu, taču nozīmīgu izgudrojumu.

19. gadsimta pirmajā pusē Ziemeļamerikas kontinenta rietumu krasts vēl bija visnotaļ maz apdzīvotas teritorijas. Pirms 1848. gada un ASV miera līguma ar Meksiku mūsdienu Kalifornijas teritorijā mitinājās tūkstošos mērāms skaits iebraucēju – aplēses dažādos avotos variē no dažiem tūkstošiem līdz dažiem desmitiem tūkstošu. Viss mainījās 1848. gadā, kad strauji izplatījās ziņas par Sakramento ielejā atrastu zeltu. Laimes meklētāji straumēm vien plūda uz nesen ASV pārraudzībā nonākušajām teritorijām cerībā strauji iedzīvoties pasakainā bagātībā.

Divus gadus vēlāk iebraucēju bijis jau ap 100 tūkstošiem. Kā liecina tautas skaitīšanas dati par 1850. gadu, Kalifornijā uzskaitīti 92,5 tūkstoši. Tiesa, šie dati nav visai uzticami vairāku faktoru dēļ. Pirmkārt, liela daļa cilvēku aizvien bija mobili un nemitīgi pārvietojās. Otrkārt, dati par vairākiem apgabaliem – Sanfrancisko, Kontrakostu un Santaklēru – tika nozaudēti vai iznīcināti. Tādējādi cilvēku skaits, kurus uz Kaliforniju atveda zelta drudzis, visticamāk, 1850. gadā bija vēl lielāks. 1852. gadā Kalifornija sarīkoja atsevišķu tautas skaitīšanu, vienīgo šādu štata vēsturē, un secināja, ka nu te dzīvo jau vairāk nekā ceturtdaļmiljons. Vēstures pētnieki gan apstrīdējuši arī šo datu precizitāti, taču tendence bija skaidra – šis reģions zelta drudža ietekmē burtiski "uzsprāga" gan ekonomiski, gan demogrāfiski.

Kur zeltraču tūkstoši, tur arī veikali, darbnīcas un krogi kā sēnes pēc lietus, un savu laimi ekonomiski plaukstošajā štatā nolēma izmēģināt arī vācu imigrants Lēbs Štrauss jeb Līvajs Stross, kurš 1853. gadā mēroja ceļu no Ņujorkas uz Sanfrancisko, kur ieradās 1854. gadā. Tolaik austrumu krastu un rietumu krastu vēl nesavienoja nepārtraukta dzelzceļa līnija – to pabeidza vien 1869. gadā, tāpēc kontinenta šķērsošana ar pajūgiem prasīja mēnešus.

Nonācis Sanfrancisko, Stross atvēra savas ģimenes saimniecības preču veikala pārstāvniecību rietumos. Termins "dry goods" tolaik nozīmēja gan tādas preces kā tekstilmateriāli, jau valkāšanai gatavi apģērbi un dažādas saimniecībā noderīgas lietas, gan arī sausos pārtikas produktus – miltus, kafiju, sāli, cukuru –, gan arī tabaku. Stross importēja labumus no Ņujorkas, vairumā tirgoja audumu, un bizness, šķiet, gāja no rokas.

Arī Jaunās pasaules solīto iespēju vilināts, tajā pašā gadā daudz tālāku ceļu uz ASV nolēma mērot Jākobs Jufess. Viņš vien 23 gadu vecumā devās ceļā no tolaik Krievijas impērijas sastāvā esošās Rīgas. Abu imigrantu ceļi krustosies pēc vairāk nekā 15 gadiem – sākumā kā klientam ar pārdevēju, pēc tam kā biznesa partneriem.