Latvānis un zeltslotiņa pusdienās, tējā un kosmētikā? Ko iesākt ar invazīvajiem augiem

Invazīvie augi ir viens no nozīmīgākajiem draudiem bioloģiskajai daudzveidībai, un šo sugu kontrole un izplatīšanās ierobežošana rada ievērojamas izmaksas, skaidro projekta "Invazīvo sugu raksturojums Latvijā un to pielietojuma potenciāls bioekonomikas izaugsmei" vadītājs, Latvijas Universitātes pētnieks Oskars Purmalis. Lai gan augu iznicināšanas pasākumi patiešām ir ļoti būtiski, ne mazāk svarīgi ir izpētīt, kā šos augus pielietot – tā to ierobežošana var nodrošināt papildu ieguvumus. Augus ne tikai nopļautu un izmestu, bet arī kaut kādā veidā izmantotu.

Nozīmīgi virzieni augu izmantošanai ir enerģijas ieguves potenciāls, vērtīgu fitoķīmisko savienojumu avots un citi potenciālie pielietojumu risinājumi. Turklāt, bieži labākie veidi dažādu augu izmantošanai ir viegli noskaidrojami – atliek tikai uzzināt, kādas ir augu izmantošanas tradīcijas vietās, no kurienes tie ievazāti.

Vēsturiski visizplatītākais augu biomasas pielietojums bija pārtikā, etnofarmakoloģijā, kā būvmateriāli, enerģijas ieguvei (dedzināšanai) un citas pielietošanas formas. Augu izmantošana dažādiem mērķiem ir labi zināma, jo tos var izmantot kā zāles tradicionālajā medicīnā, lai gan ir arī pētījumi, kas liecina, ka pētītā augu terapeitiskā iedarbība uzrāda mazāk bioloģiski nozīmīgu aktivitāti, nekā tiek rekomendēts konkrētajos terapijas veidos. Tomēr tas nav bijis šķērslis atsevišķu pielietošanas paņēmienu attīstībai un to lietošanai arī mūsdienās.

Kā mērķsugas tradicionālo izmantošanas jomu izpētei tika izvēlētas augu sugas, kas ir plaši izplatītas un rada ne tikai bīstamību vietējām ekosistēmām, bet arī rada biomasu ievērojamos daudzumos. Piemēram, Kanādas zeltslotiņa, Kanādas elodeja, Sosnovska latvānis, puķu sprigane un adatainais dzeloņgurķis. No šiem augiem vismazāk aprakstīta un izmantota ir Kanādas elodeja, galvenokārt uzsverot to priekšrocības dīķu un akvāriju sistēmās ar iespējām filtrēt ūdeni, papildināt ūdeni ar skābekli, tādējādi uzlabojot arī kopējo ūdens ekosistēmu kvalitāti, ja to audzes nav pārāk blīvas. Ir aprakstīta šo augu spēja uzņemt smagos metālus, kas var veicināt to izmantošanu fitorekultivācijā. Relatīvi augtais proteīnu un šķiedrvielu avots elodejās iedrošinājis izmantot šos augus kā dzīvnieku barības piedevu. Lai arī ievērojami mazākā apjomā, tomēr šajos augos konstatēti lipīdi, ēteriskās eļļas, kam var tik veikta sastāva izpēta arī Ziemeļeiropā.

Kanādas zeltslotiņa izceļas ar plašāko pielietojumu skaitu, kas ietver tējas, tinktūras, balzāmus, ziepes, krāsvielas un eļļas, kurām ir aprakstītas dažādas ārstnieciskas un veselību veicinošas īpašības, gan ādas, gan iekaisumu ārstēšanā, gan arī urīnvadu sistēmas veselībai. Kā arī ir aprakstīta auga izmantošana drudža novēršanai un čūskas kodumu ārstēšanā. Vietējie iedzīvotāji ir novērtējuši un pratuši pielietot šī auga antiseptiskās un antimikrobiālās īpašības un pat aprakstīta tā pretvēža iedarbība.

Tādi augi kā Sosnovska latvāņi un puķu spriganes to izcelsmes areālos tiek izmantoti arī kā pārtikas avots cilvēkiem un barība dzīvniekiem, īpaši latvāņi, kad tie ir svaigi, tiek izmantoti kā sastāvdaļa salātiem un zupām. Vēlākos attīstības posmos, kad Sosnovska latvāņos palielinās ēterisko eļļu saturs, to izmanto tikai kā dzīvnieku barības avotu. Zināmā mērā latvāņu izmantošanu ierobežojošs faktors ir to sastāvā esošie furanokumarīni, kas atbildīgi par to spēju radīt apdegumus uz ādas, kas paaugstina riskus to radītās biomasas ievākšanā un apstrādē. Neskatoties uz to, latvāņu izcelsmes valstīs bijuši mēģinājumi latvāni izmantot etanola un papīra ražošanai. Vienlaikus aprakstīta arī šo augu potenciālā izmantošana etnomedicīnā, jo pierādīta pretiekaisuma, pretvīrusu un antimikrobiāla iedarbība, par ko pamatā atbildīgas augos atrodamās ēteriskā eļļas.

Puķu spriganes izcelsmes areāls ir Himalaju apkārtne un tur augs tiek izmantots kā dekoratīvs, ornamentāls augs, kā arī to izmanto ādas un nagu krāsošanai, aromterapijai, vannas procedūrām un tējas pagatavošanai. To uzskata par svarīgu nektāraugu medus ieguvei līdzīgi kā Sosnovska latvāni un Kanādas zeltslotiņu. Savukārt rudenī tiek ievāktas puķu spriganes sēklas un izmantotas pārtikā kā produkts ar riekstu garšu. Turklāt var atrast avotus par puķu spriganes eļļas izmantošanu lampām, lai gan Eiropā šie augi netiek pieskaitīti augiem ar augstu eļļu saturu.

Adatainais dzeloņgurķis tiek uzskatīts par ēdamu augu, kaut gan valstīs, kur tas atzīts par invazīvu, pamatā tiek novērtēts kā dekoratīvais augs. Pielietošana etnomedicīnā ir vāji aprakstīta, un biežāk tiek minēta tējas pagatavošana, sevišķi no tā saknēm, iegūstot rūgtu tēju/uzlējumu ar īpašībām, ko izmanto vēdera problēmu, iesnu, drudža novēršanai. Vietējie iedzīvotāji spējuši novērtēt augsto eļļu saturu šī auga sēklās, kas ir diezgan populārs izmantošanas veids, pieminot arī to izmantošanu pārtikā.

Kopumā pie mums esošie invazīvie augi to izcelsmes areālos tikuši izmantoti dažādos veidos, ko noteikusi pozitīvā izmantošanas pieredze un tās sniegtie efekti, kam ir ļoti tieša saistība ar šo augu sastāvu un fitoķīmiskajiem komponentiem. Esošā pieredze noteikti ir izvērtējama, lai veiktu izmantošanas jomu attīstību Latvijā un Ziemeļeiropā augošajiem invazīvajiem augiem.

--

Publikācija tapusi projekta "Invazīvo sugu raksturojums Latvijā un to pielietojuma potenciāls bioekonomikas izaugsmei" (vienošanās Nr. 1.1.1.2/VIAA/4/20/723) ietvaros.