Fоtо: Shutterstock
Pēdējā nepilna gada laikā, parādoties jaunām mākslīgā intelekta iespējām, regulāri izskan, ka tā ir nebijuša līmeņa revolūcija, ko tikai attāli var salīdzināt ar, piemēram, grāmatu iespiešanas izgudrošanu, industriālo revolūciju vai interneta ienākšanu sadzīvē. Tiek pareģotas tādas civilizācijas, kādu pazīstam, beigas. Tagad, kad ir jau pagājuši vairāki mēneši, varam sākt atskatīties, kas īsti ir noticis un ko gaidīt no nākotnes.

Vispirms ir jāatzīmē, ka mākslīgais intelekts mums apkārt ir jau labu laiku. Esošie modeļi sāka veidoties no salīdzinoši vienkāršiem teksta paredzēšanas algoritmiem, kas, sākot rakstīt kādu vārdu vai teikumu, mēģina paredzēt tā turpinājumu. Ar mainīgām sekmēm – reizēm tas izdodas perfekti, bet reizēm izraisa smaidu vai liek nopūsties. Esam pieraduši pie mašīntulkošanas programmām, mākslīgais intelekts ģenerē attēlus, savukārt daudzi vienkāršāki un sarežģītāki algoritmi ir ieviesti profesionālajā vidē – gan lai atvieglotu un paātrinātu darbu, gan mazinātu cilvēcisku kļūdu risku. Taču īpaši spilgts notikums bija "ChatGPT" brīvi pieejamā sarunu rīka publiska prezentēšana pagājušā gada 30. novembrī. Rīki ar līdzīgām funkcijām strauji tika ieviesti arī interneta meklēšanas programmās un citur.

Kas īsti ir mākslīgais intelekts? Vienkāršoti varam teikt, ka tas ir mēģinājums ar tehnoloģisku rīku palīdzību radīt cilvēka intelektam līdzīgu funkciju kopumu. Tomēr šeit slēpjas svarīga nianse, kas būtiski ietekmē tālākos secinājumus.
Runājot par mākslīgo intelektu, mēs pirmkārt runājam par cilvēka intelektu un tā darbības principiem. Lielākā daļa no tiem, kas raksta un analizē mākslīgo intelektu, šo niansi neaplūko vai aplūko virspusīgi, neizdarot no tās nekādus secinājumus. Iespējams, tādēļ, ka par cilvēka intelektu neko daudz nezina. Tomēr tas arī nozīmē, ka viņu secinājumiem piemīt būtiskas nepilnības.
Kā darbojas cilvēka intelekts? Arī šajā jomā diemžēl jautājumu vēl ir gana daudz, tomēr ir arī dažas lietas, ko varam secināt visai droši. Definējot cilvēka intelektu, parasti tiek izceltas divas būtiskas sastāvdaļas. Vispirms tā ir spēja risināt organisma izdzīvošanai būtiskas problēmas, uzlabojot savu dzīves kvalitāti (Encyclopedia Britannica, 2006). Citkārt tiek izcelta arī spēja iegūt zināšanas, kuras vēlāk var izrādīties noderīgas (Cambridge Dictionary, 2023). Dažkārt tiek pieminēti arī citi raksturlielumi, piemēram, tikt novērtētam kultūras vai izvirzīto mērķu kontekstā, spēja risināt jaunas, radošas problēmas vai tamlīdzīgi.

Kā šīs atziņas attiecināt uz mākslīgo intelektu? Kādas aktuālas problēmas tas risinās? Droši vien ne jau savas, ja reiz tas ir mākslīgs un veidots noteiktam, cilvēkam aktuālam mērķim. Tātad tās būs cilvēkiem aktuālas problēmas, citiem vārdiem sakot, mākslīgais intelekts gandrīz noteikti tiks veidots kā rīks, kas palīdzēs cilvēkiem. Taču kāds būs tā darbības princips? Kāpēc lai mehāniska ierīce kaut ko darītu jeb, citiem vārdiem sakot, kas būs tā "mākslīgā motivācija"? Un kāpēc mēs nevaram uzskatīt jebkuru datoru vai pat kalkulatoru par mākslīgo intelektu? Iespējams, atbilde ir tajā, cik precīza un detalizēta komanda mums ir jādod, lai tas saprastu uzdevumu – piemēram, lai tas saprastu un spētu izpildīt sev dotu uzdevumu līdzīgi, kā to saprastu cilvēks. Taču nu jau mēs nonākam pie nākamās problēmas – ka patiesībā mūs vajadzētu interesēt ne tik daudz mākslīgā intelekta ierīces faktu bagāžai vai skaitļošanas jaudai, cik tā spējai modelēt cilvēka dziņas, tātad: motivācijai. Kā citādi lai tas izlemtu, kāds piedāvātais risinājums būs vērtīgs, bet kāds būs bezjēdzīgs? Līdzīgi kā ģeometrijas uzdevumā skolā – matemātiski var aprēķināt, ka trijstūra malas garums var būt negatīvs, bet cilvēks saprot, ka šāds risinājums ir bezjēdzīgs, un atmet to. Tas pirmajā brīdī var šķist savādi, bet šī atmešanas darbība izriet no mūsu izpratnes par iegūtā rezultāta pielietojumu jeb jēgu.

Vai mašīnai tāda izpratne par pielietojumu vispār ir iespējama? Tieši izpratne pati par sevi, nevis iepriekš cita cilvēka dota komanda, ka, piemēram, negatīvie rezultāti ir jāatmet. Tas ir iespējams tad, ja mašīnu interesē rezultātu praktiski pielietot jeb, citiem vārdiem sakot, tai ir pašai sava autonoma motivācijas sistēma, vēlme darboties pašai savu interešu vārdā.

Par šo tēmu ir sarakstītas disertācijas un grāmatas, bet īsumā uzdotie jautājumi ieskicē centrālo problēmu mākslīgā intelekta uzbūvē – vai nu tas ir patstāvīgs "organisms" un pieņem lēmumus pats savas izdzīvošanas interesēs, kas var arī nebūt atbilstošas tam, kas būtu vajadzīgs cilvēkiem, vai arī to nevar īsti nosaukt par pilnvērtīgu intelektu, bet tas izpilda tikai tehniskāko problēmas risināšanas daļu, apkopojot faktus un skaitļojot, mēģinot kopēt cilvēku, bet bez patiesas izpratnes par principiem, kas noteiks, vai izvēlētais risinājums ir jēgpilns un pielietojams, vai arī šāviens garām mērķim.

Pašreizējie mākslīgā intelekta modeļi pilnīgi noteikti atbilst otrajai grupai. Tiem nav savas motivācijas un nav savas izpratnes par to, kas ir jēgpilns problēmas risinājums, bet kas nav.

Savas uzbūves (tiem pieejamās izejas informācijas) dēļ tie labi tiks galā ar tipveida problēmām, ar kādām cilvēki saskaras regulāri, bet kļūs bezpalīdzīgi un pat smieklīgi netipiskos gadījumos. Šī pēc savas uzbūves nav tikai pārejoša pirmo mācību soļu problēma, bet neizbēgama uzbūves īpatnība. Jā, kaut kādā mērā ir iespējams mākslīgā intelekta modeļa zināšanas paplašināt ar pēc iespējas lielāku skaitu kaut cik statistiski prognozējamu risinājumu, taču tā uzbūve nekad nepieļaus atrisināt patiešām jaunas problēmas, kā arī vienmēr radīs muļķīgus, nederīgus risinājumus. Šis pats iemesls arī ierobežo tā plašu izmantošanu bez tiešas cilvēka pārraudzības jeb praktisku pielietojumu patstāvīgu pienākumu veikšanā.

Citiem vārdiem sakot, pašreizējā tipa mākslīgais intelekts var būt vienīgi instruments cilvēka rokās, bet nevar principā aizstāt cilvēku. Tādēļ to var drīzāk salīdzināt ar sarežģītu šujmašīnu nekā ar kaut ko principiāli jaunu. Līdz ar to mākslīgā intelekta pielietošanas iespējas nebūt nav tādas, kā to mēģina pasniegt dažādi tehnoloģiju entuziasti un konsultanti. Tam vienmēr būs nepieciešams kāds, kurš tam dod uzdevumu, un kāds, kurš izvērtē rezultātu.
Vai kādreiz tiks radīts īsts mākslīgais intelekts? Tāds, kurš motivē pats sevi un darbojas savas, nevis cilvēku izdzīvošanas un attīstības vārdā? Lūk, to nu nekādā gadījumā nevajadzētu darīt, jo nav īsti skaidrs, kādēļ lai tas vispār gribētu kalpot cilvēkam, nevis risinātu pats savai izdzīvošanai būtiskas problēmas, taču nevaram izslēgt, ka kāds traks zinātnieks vai zinātnieku grupa pie tā strādā vai kādreiz nākotnē ķersies klāt. Bet, ja tas notiks, tad, ļoti iespējams, jau drīz saskarsimies ar pavisam nopietniem apdraudējumiem civilizācijas pastāvēšanai. Un šī varētu būt viena no svarīgākajām ziņām lēmumu pieņēmējiem – ka nu ir īstais laiks sagatavoties šādiem apdraudējumiem, tostarp monitorējot mākslīgā intelekta izstrādātājus, lai novērstu iespēju sasniegt šādu rezultātu, kas visai precīzi atbilstu filmā "Terminators" analizētajiem riskiem.

Pašreizējā tipa mākslīgais intelekts tādu apdraudējumu nevar un nekad nevarēs radīt. Taču rada citu. Modeļi ir veidoti, cenšoties iespēju robežās kopēt cilvēka domāšanu, liekot tā rezultātam izskatīties pēc iespējas autentiskam. Varam pat teikt, ka tā mērķis ir piemānīt cilvēku, likt tam noticēt, it kā sarunbiedrs būtu īsts cilvēks. Un patiešām – piemānīšanas superinstrumentu esam radījuši gan. Visdrīzāk ir tikai laika jautājums, līdz mākslīgais intelekts tiks šiem mērķiem izmantots arvien plašāk. Ja šobrīd krāpnieciskas mīlestības vēstules un biznesa piedāvājumus sūta cilvēki kaut kur valstīs ar zemāku atalgojuma līmeni, tad mākslīgais intelekts paver tehniskas iespējas šādus piedāvājumus sūtīt neierobežoti lielam cilvēku skaitam ar tieši viņiem īpaši pielāgotiem ietekmēšanas līdzekļiem. Tas droši vien varēs uzminēt tipveida cilvēku tipveida vēlmes ēstuvēs, kinoteātros, muzikālos pasākumos. Būtībā cilvēki bez īpašām intelektuālām vai estētiskām pretenzijām varēs savām vēlmēm gūt pilnībā mākslīgu apmierinājumu. Tāpat fotogrāfijas un videoierakstus visdrīzāk vairs nevarēs izmantot kā pierādījumu, ka tas, kas uzdots par notikušu, patiešām ir noticis.

Ko šāds vēlmju komforts varētu nozīmēt cilvēcei? Varam salīdzināt ar efektu, kādu līdz šim radījis fiziskais komforts – ērta temperatūra telpās, ērti krēsli un gultas, pārvietošanās iespējas, brīvi pieejama pārtika gandrīz katram lielākā apjomā nekā nepieciešams. Protams, ka rezultātā sastopamies ar dažādām fiziskās formas problēmām, cilvēki neizmanto sava ķermeņa fiziskās spējas tādā veidā, kādā būtu nepieciešams, ēd par daudz un bieži tādu pārtiku, kas nav ķermenim piemērotākā. Visai ievērojami samazinās spēja kaut ko izdarīt bez palīglīdzekļiem – pašiem sagādāt pārtiku, nokļūt attālā galamērķī, intensīvi fiziski strādāt.

Apmēram ar līdzīgām sekām tagad varam rēķināties arī prāta jomā – ievērojami samazinātām spējām pašiem noformulēt savas vēlmes, izdarīt racionālus spriedumus, intensīvi domāt un atrisināt sarežģītas problēmas. Protams, ne jau visi palaidīsies slinkumā, un būs tādi, kuri rūpēsies par savu intelektuālo formu, tāpat kā tagad ir tādi, kas rūpējas par savu fizisko formu. Taču sabiedrības kopumā kļūs vieglāk ietekmējamas un grūtāk pārvaldāmas, kas savukārt var radīt citus lavīnveida efektus. Šis ir otrs svarīgākais uzdevums lēmumu pieņēmējiem – meklēt iespējas, kā šos efektus mazināt vai tiem pretdarboties.

Читайте нас там, где удобно: Facebook Telegram Instagram !