Tā kā gandrīz jebkurā jomā, kad runa ir par kaut ko ekskluzīvu un iekārotu, arī ekskluzīva viskija gadījumā – kur pieprasījums un liela nauda, tur arī viltvārži. Izmantojot radioaktīvā oglekļa datēšanu, zinātnieki noskaidrojuši, ka apmēram pusē pārbaudīto gadījumu ekskluzīva un veca viskija pudeļu saturs nemaz nav tik vecs, kā vēsta etiķete.

Publikācijā akadēmiskajā izdevumā "Radiocarbon" pētnieku komanda pieteikumā raksta: "Liels drauds skotu viskija industrijai ir viltotu dzērienu pārdošana, kuri tiek pārdoti kā seni – destilēti laika posmā no 19. gadsimta līdz pat 20. gadsimta vidum. Patiesībā tie nereti ir daudz vēlāk – 20. gadsimta beigās vai pat 21. gadsimta sākumā destilēti dzērieni. Šādu viltotu dzērienu pārdošana grauj preču zīmju turētāju, ražotāju, mazumtirgotāju un arī izsoļu namu reputāciju."

Kā pētnieki atmaskoja jaunus viskijus, kas uzdodas par veciem?

Datēšana ar oglekli-14 jeb radioaktīvo oglekli ir metode, kas izstrādāta 1940. gadu otrajā pusē. Amerikāņu fizikālķīmiķis Vilards Libijs par šo atklājumu 1960. gadā saņēma Nobela prēmiju ķīmijā, un pamatoti – datēšana ar radioaktīvo oglekli kļuva par superjaudīgu instrumentu arheologu rokās, dodot iespēju ar samērā augstu precizitāti noteikt fosiliju vecumu. Tiesa, šai metodei ir ierobežojumi – paraugi var tikt piesārņoti ar citiem oglekli saturošiem materiāliem, piemēram, augsni ap kauliem. Tāpat arī paraugi, kuri ir senāki par 40 tūkstošiem gadu, ir ļoti sarežģīti datējami, jo nelielais oglekļa-14 daudzums tajos ir ļoti grūti detektējams. Ja paraugs ir senāks par 60 tūkstošiem gadu, ar šo metodi tā vecumu praktiski nav iespējams noteikt, tāpat nav iespējams datēt neorganiskus materiālus.

Vēl viens izaicinājums ir precīza kalibrēšana – līdz ar industriālo revolūciju atmosfērā nonāca daudz lielāks oglekļa dioksīda daudzums, "atšķaidot" atmosfērā esošo radioaktīvo oglekli. Tāpat būtisks traucēklis bija pagājušā gadsimta 50. un 60. gados veiktie kodolieroču izmēģinājumi, raksta "National Geographic". Līdz pat 1963. gadā noteiktajam aizliegumam kodolieroču izmēģinājumi tika veikti arī virs zemes, tādējādi atmosfērā strauji pieauga radioaktīvā oglekļa daudzums. Tomēr, liekot lietā modernas statistikas metodes un regulāru informācijas atjaunošanu datubāzēs, zinātniekiem ir gana informācijas par šo faktoru ietekmi un var veikt kalibrāciju.

Vienkāršā valodā runājot, ogleklis-14 palīdz noteikt organiskas izcelsmes materiālu vecumu, jo šis oglekļa izotops ir radioaktīvs un sabrūk paredzamā tempā (pussabrukšanas periods ir 5730 gadi). Tas nozīmē, ka pēc šī laika posma puse no oglekļa-14 būs sairis stabilā slāpeklī, atstājot pāri pusi radioaktīvā oglekļa. Vēl pēc 5730 gadiem sairs puse no atlikušajām, atstājot tikai ceturtdaļu no sākotnējā daudzuma, un tā tālāk. Kamēr organisms ir dzīvs, tas apmaina savus oglekļa atomus pret apkārtējās vides oglekļa atomiem, uzturot radioaktīvā oglekļa izotopa saturu tādu pašu kā apkārtējā vidē. Pēc organisma nāves šī apmaiņa apstājas, un oglekļa-14 daudzums organismā sāk samazināties paredzamā tempā. Tādējādi arī pētnieki var noteikt, ka, piemēram, kāds ribas vai žokļa kaula īpašnieks dzīvojis pirms 15 vai 20 tūkstošiem gadu.

Tiekot galā ar apkārtējās vides mainīguma radītiem izaicinājumiem metodes kalibrēšanai, pētnieku komanda no Glāzgovas Universitātes atsevišķos gadījumos spēja noteikt single-malt jeb viena iesala viskija vecumu ar precizitāti no viena līdz trim gadiem.

Kodolizmēģinājumi pirms 60 gadiem radīja atmosfērā lielu daudzumu papildu oglekļa-14, un šī papildu oglekļa-14 pēdas var tikt atrastas miežos, kas izmantots viskija ražošanā.

Izsolēs rets un vecs skočs kļūst arvien pieprasītāka prece. Piemēram, pudele 1926. gada "Macallan Valerio Adami" 2018. gadā tika pārdota par nepilnu miljonu eiro.
"Šī pamatīgi pieaugusī interese par reta viskija iegādi arī pamudinājusi uzdarboties viltotājus," pētījuma nozīmīgumu pamato zinātnieki.

Pētnieku komanda analizēja retus viskijus, kas it kā destilēti laika posmā no 1847. līdz 1978. gadam. Apmēram pusē gadījumu saturs nebija tik vecs, kā vēstīja uzraksts uz etiķetes. Vienā gadījumā pudele "Talisker", kas it kā destilēta 1863. gadā, izrādījās ražota laika posmā starp 2007. un 2014. gadu. Pudele "Ardbeg", kas it kā destilēta 1964. gadā, visticamāk, ražota pēc 1995. gada, bet "Laphroaig" no 1903. gada patiesībā ir 2011. gada vai jaunāks produkts.

"Mūsu analīze liecina, ka visai lielā daļā gadījumu tiek pārdoti viltoti produkti," secināja pētījuma autori.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!