Idejiski kas līdzīgs jau atrodas aiz polārā loka – tā ir Globālā sēklu glabātava Svalbārā. Taču šajā gadījumā ir runa par augiem, tur netiek uzglabāts dzīvnieku ģenētiskais materiāls. Turklāt Svalbāra galu galā arī atrodas uz Zemes, un tādējādi pakļauta daļai to risku (asteroīds, kodolkarš, ūdens līmeņa celšanās klimata pārmaiņu ietekmē utt.), no kuriem zinātnieki grib pasargāt mūsu planētas dzīvības kodu, izvietojot to uz Mēness.
"Man patīk lietot analoģiju ar datiem. Tas ir kā glabāt tavā datorā esošu svarīgu fotogrāfiju un dokumentu kopijas atsevišķā datu nesējā, lai ir rezerves variants, ja kaut kas noiet greizi ar datoru," skaidro Tanga un piebilst – ja lielu daļu uz Zemes esošās dzīvības iznīcinātu kāda grandioza kataklizma, izdzīvojušajiem tā būtu iespēja nospiest restarta pogu.
Mēness kā gēnu "pastardienas šķirsta" atrašanās vietas izvēle ir visai likumsakarīga – tā neatrodas uz Zemes, tomēr ir tepat tuvumā. Ar mūsdienās pieejamajām tehnoloģijām ceļš līdz Mēnesim prasa 3–4 dienas, bet, piemēram, līdz Marsam – vairāk nekā pusgadu, turklāt tas ir labākais scenārijs, kad abu planētu savstarpējais izvietojums ir visizdevīgākais starpplanētu lidojumam.
Prezentācijā Tanga, kurš ir Arizonas Universitātes "SpaceTREx" laboratorijas inženieris, un viņa kolēģi uzskaitīja potenciālos notikumus, kas tuvā nākotnē varētu pamatīgi apdraudēt biodažādību uz Zemes – tika pieminēts gan asteroīda trieciens, gan kodolkarš, gan milzīgs vulkāna izvirdums, gan postoši plūdi vai sausums, gan ilgstošas un superspēcīgas Saules vētras, gan pandēmijas.
Tāpat Mēnesim piemīt vēl kāda šim plānam labvēlīga īpašība – lavas kanāli, kas izveidojušies, kad Mēness vēl bija "jauns" un ģeoloģiski daudz aktīvāks. Izvietojot gēnu glabātavas šajos lavas kanālos pazemē, daļa no drošības riskiem jau tiktu atrisināti – daļēja aizsardzība no triecieniem (protams, tiešu prāva meteorīta trāpījumu neizturētu arī šāds dabas veidotais bunkurs), Saules vēja un kosmiskā starojuma. Šajos lavas kanālos ģenētiskais materiāls tiktu uzglabāts speciālos konteineros ārkārtīgi zemā temperatūrā (no mīnus 180 līdz mīnus 196 grādiem pēc Celsija). Pazemē atrastos uzglabāšanas moduļi, bet virszemē – saules paneļi, kas apgādātu glabātavu ar nepieciešamo elektroenerģiju, sakaru un vadības sistēmas kā arī lifti, kas savienotu virszemi ar glabātavas "pagrabstāviem".
Tiesa, pagaidām šī iecere, pat ja nauda nebūtu problēma, aizvien ir dažus gadu desmitus priekšā mūsu reālajām iespējām, lēš eksperti. Tostarp jāatrisina problēmas ar pārvietošanos, kas varētu rasties glabātavas apkalpotājiem – autonomiem robotiem – strādājot tik ārkārtīgi lielā aukstumā. Tie burtiski piesaltu pie grīdas.
Arī izmaksu un resursu ziņā šis projekts nebūtu nekāds "mazbudžetnieks" – pētnieki lēš, ka ģenētiskā materiāla nogādāšanai uz glabātavu vien vajadzētu ap 250 raķešu lidojumu. Neieskaitot tos, kas nepieciešami visas infrastruktūras uzbūvēšanai. Skaidrs, ka nākotnē kosmiskie lidojumi kļūs arvien lētāki un pieejamāki, taču tas aizvien ir milzīgs skaits lidojumu.
Tanga min, ka šāda mēroga projektu būtu iespējams īstenot 30 gadu laikā, taču, ja "vajadzība patiešām spiestu", tie varētu būt pat tikai 10 vai 15 gadi. "Tas maksātu simtiem miljardu dolāru – gan lai uzbūvētu "pastardienas šķirstu" uz Mēness, gan lai nogādātu turp ģenētisko materiālu," atzīst pētnieks, taču uzskata – tas nav nepārvarams šķērslis, ja šī mērķa vārdā sadarbotos visa starptautiskā sabiedrība ar ANO vai kādas citas organizācijas starpniecību.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
