'Kā pret sienu' – eksperimentos noskaidro, ka fakti ir švaks ierocis strīdos par politiku

Nereti, debatējot ar kādu personu par jautājumiem, kur jums ir krasas viedokļu atšķirības – vai tā būtu politika, aborti, seksuālo minoritāšu tiesības, imigrācija –, tas noved tikai un vienīgi strupceļā. Sajūta, ka visi tavi argumenti, atsauces uz statistiku un faktiem "atsitas kā pret sienu". Visticamāk, tāda pati sajūta ir arī otrai pusei. Taču, kā spriež nupat klajā nākuša pētījuma autori, strīdos par abortiem, politiku un tamlīdzīgiem sabiedrību šķeļošiem problēmjautājumiem sausi fakti īsti nebūs tas veids, kā izpelnīties cieņu, kādu pārliecināt vai vismaz likt apsvērt jautājumu no cita skatpuntka.

Eksperimentu sērija, kur rezultāti un analīze šonedēļ publicēta akadēmiskajā izdevumā "Proceedings of the National Academy of Sciences", psihologi secinājuši – šādos strīdos uzvar personīgās pieredzes stāsti, nevis fakti, dati un statistika. Jo īpaši iedarbīgi pieredzes stāsti, kas saistīti ar stāstītāja ievainojamību vai pārdzīvotām ciešanām.

"Domstarpībās par morāliem jautājumiem pieredzes stāsts šķiet patiesāks par faktiem," spriež Ziemeļkarolīnas Universitātes psihologs Kurts Grejs.

Šis problēmjautājums "viedokļu burbuļu" laikā ir jo īpaši svarīgs. ASV prezidents Džo Baidens savā inaugurācijā aicināja uz vienotību, un dati rāda, ka tas patiešām ir liels izaicinājums. Domnīcas "The Pew Research Center" apkopotie dati par amerikāņu uzskatiem tādos jautājumos, kā starprasu attiecības un valdības loma nabadzības izskaušanā, un šo uzskatu korelācija ar politisko pārliecību liecina – kopš 1994. gada viedokļu atšķirības republikāņu un demokrātu atbalstītāju starpā pieaugušas vidēji no 15 līdz 36 procentiem. Grejs vietnei "Live Science" skaidro, ka visai daudz pētījumu par politisko uzskatu atšķirībām fokusējas uz pārliecināšanu un to, kā šie uzskati mainās, taču lieta tāda – tie mainās ļoti reti.

"Šajā politiskajā klimatā mums jādomā par fundamentālāku mērķi – vienkārši gatavību iesaistīties cieņpilnā dialogā ar oponentu," uzskata psihologs.

Kā tad Grejs un kolēģi noskaidroja, ka šādos strīdos fakti strādā sliktāk par pieredzes stāstiem? Tika veikta virkne eksperimentu ar interesantiem secinājumiem. Vispirms jau – aptaujas liecina, ka cilvēki sevi uzskata par racionālākiem, nekā patiesībā uzvedas. Proti, pētnieki mudināja 251 pētījuma dalībnieku iztēloties situāciju, kurā viņi debatē ar personu par kādu no šiem neviennozīmīgi vērtētajiem morālas dabas jautājumiem. Pēc tam dalībniekiem lūgts izklāstīt faktorus, kas liktu viņiem oponenta viedokli cienīt. Nedaudz vairāk par 55 procentiem atzina, ka cieņu pret oponentu vairotu argumenti, kas balstīti konkrētos datos, statistikā. Vien 21 procents norādīja, ka personīgās pieredzes stāsti vairotu cieņu. Otrā un jau plašākā eksperimentā ar 859 dalībniekiem pētnieki aicināja iedomāties divas atsevišķas situācijas. Vienā viedokļu pretinieks savu pozīciju pamato ar faktiem, bet otrā scenārijā – ar personīgo pieredzi. Arī šajā gadījumā eksperimenta dalībnieki secināja, ka viņus labāk spētu pārliecināt tas, kurš min faktus, datus un statistiku.

Eksperimentā viena persona uzdevās par aktīvistu, kas devies ielās un aizstāv savu pozīciju par ieroču aprites un kontroles likumdošanu, uzrunājot un cenšoties noskaidrot garāmgājēju pozīciju, un mēģinot pārliecināt par savu taisnību. Notiekošās sarunas tika fiksētas, un šo sarunu norisi un toni pēc tam atšifrēja, analizēja un vērtēja neatkarīga personu grupa. Kopumā, apkopojot datus par 153 šādām sarunām, tika secināts – viltus aktīvists lielāku cieņu no sarunu biedriem izpelnījās gadījumos, kad savu pozīciju pamatoja ar personīgo pieredzi, ne "sausiem" faktiem un statistiku.

Tieši tas pats secināts, apkopojot vairāk nekā 300 tūkstošus komentāru pie 194 video par abortu politiku. Komentāru sadaļā pie video, kuros stāsts centrēts uz personīgo pieredzi, lietotāji debatējuši iecietīgākā un cieņpilnākā manierē, nekā pie video, kuru "mugurkauls" ir fakti un statistika.

Tāpat arī politiskie oponenti debatēs telekanālos CNN un "Fox News" (aplūkotas intervijas laika posmā no 2002. līdz 2017. gadam) caurmērā pret oponentu bija cieņpilnāki un uztvēra viņu kā racionālāku personu tad, ja sarunas bija balstītas personīgajā pieredzē. Turklāt šīs pieredzes izpelnījās lielāku cieņu tad, ja kāds (pat ja tas ir viedokļu pretinieks) ir izcietis lielas grūtības, īpaši tad, ja līdzīgas grūtības piedzīvojusi arī otra puse.

Psihologi vēl vienā eksperimentā lūkoja noskaidrot, cik lielā mērā šo nošķīrumu maina tas, vai viedokļa paudējs ir domubiedrs vai viedokļu pretinieks. Tā 508 pētījuma dalībniekiem vispirms bija jāizlasa argumenti par ieroču aprites regulējumu – gan uz faktiem balstīti, gan pieredzē balstīti, un gan tādi, kam viņi piekrīt, gan pretēji argumenti. Rezultāti liecina, ka viedokļu pretinieku piedāvātos faktus cilvēki caurmērā apšaubīja daudz lielākā mērā, nekā domubiedru piedāvātos faktus, kas nav pārsteidzoši. Taču – ja argumentācija bija balstīta pieredzes stāstos, tad šis nošķīrums bija daudz mazāk izteikts. Proti, pat viedokļu pretinieka teiktais netika apšaubīts tik izteikti, ja tas bija balstīts personīgajā pieredzē.

Pat ja personīgās pieredzes stāsti nenoved pie otras puses pārliecināšanas, tā no oponenta parasti var izpelnīties lielāku cieņu, un diskusija var noritēt cieņpilnākā gultnē, kas ir svarīgs demokrātiskā procesa elements, uzskata Grejs, atsaucoties uz "Black Lives Matter" un "#MeToo" kustībām, kas bija lielākoties balstītas personīgās pieredzes stāstos.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit