Tur, kur debesis pēc lietainās otrdienas paguvušas noskaidroties, būs vērojams tā dēvētais "zemeņu Mēness" – jūnija pilnmēnesi tā esot iesaukušas Amerikas indiāņu ciltis, jo ap to laiku mežos nogatavojušās pirmās ogas. Pilnmēness vasarās ir krāšņs skats neatkarīgi no tā, vai esi ASV vai Latvijā. Ārā vēl ir visai gaišs, kad virs apvāršņa augšā sāk rausties milzīgais Mēness disks, nereti iekrāsots rozīgos, sarkanīgos toņos. Noteikti pamanīts, ka tuvu apvārsnim tas izskatās krietni prāvāks nekā tad, kad jau ir augstu virs galvas, kaut attālums no vērotāja līdz Mēnesim mainījies nav. To sauc par Mēness ilūziju, un tai ir vienkāršs izskaidrojums.
Jā, ir taisnība, ka Mēness orbīta ap zemi nav perfekts riņķis, bet gan elipse. Reizēm tas ir tuvāk Zemei, reizēm tālāk. Šī variācija ir robežās no 356 tūkstošiem kilometru līdz 406 tūkstošiem kilometru. Tad, kad mēness ir perigejā jeb Zemei tuvākajā orbītas punktā un sakrīt ar pilnmēness fāzi, to dēvējam par supermēnesi. Tas patiesi tad debesīs izskatās nedaudz lielāks, bet šī atšķirība ir ļoti neliela – supermēness disks pie debesīm ir vien par 12% lielāks nekā tad, kad Mēness ir 406 tūkstošu kilometru attālumā. Tas arī neizskaidro ar neapbruņotu aci skaidri saskatāmās atšķirības vienā vakarā – Mēness tuvu pie horizonta izskatās krietni lielāks nekā dažas stundas vēlāk, kad jau pakāpies augstāk debesīs, kaut attālinājies no Zemes nav.
Vēl viena no versijām ir, ka atmosfēra darbojas kā palielināmais stikls. Tad, kad Mēness tikko parādās virs apvāršņa, tā atstarotajai gaismai līdz mums jānāk caur biezāku atmosfēras slāni nekā tad, ja Mēness ir tieši virs galvas. Jā, gaiss liec gaismas starus, taču šajā gadījumā atmosfēra nedarbojas kā palielināmais stikls. Biežāk novērotais efekts ir saistīts ar krāsu – tuvu apvārsnim Mēness biežāk izskatīsies oranžīgs, sarkanīgs. Gluži kā gaisma saullēktos vai saulrietos. Tas tāpēc, ka vislabāk atmosfērā izkliedējas violetā, zilā un gaiši zilā gaisma, bet sarkanās gaismas viļņi ir garāki un cauri gaisam ceļo tālāk. Tāpēc tad, kad gaisma pie mums nāk cauri biezākiem atmosfēras slāņiem, mūsu acis sasniedz tieši tā gaisma, kas ir optiskā starojuma "garajā galā" – sarkanā, oranžā gaisma. Vairāk par to vari uzzināt, noskatoties astronoma un fizikas fana Aivja Meijera eksperimenta video, kur Meijers ar ūdeni un vājpienu imitē arvien biezāku un biezāku atmosfēras slāni, parādot, kā gaisma no viena avota sākumā izskatās zila, bet pakāpeniski kļūst oranža, tad sarkanbrūna.
Tātad, atmosfēra izspēlē jokus ar Mēness atstarotās gaismas krāsu, bet ne ar pašu Mēness izmēru. Tiesa, tā var nedaudz izkropļot formu – mēness tuvu horizontam var izskatīties nedaudz "saplacināts", kā zemāk redzamajā attēlā.
Atbilde uz jautājumu, kāpēc Mēness zemu pie apvāršņa izskatās lielāks, meklējama nevis kosmosā, bet mūsu prātā. Kādam, iespējams, būs grūti noticēt, ka tā ir tikai ilūzija, taču tas ir fakts, un katrs no mums to var pārbaudīt. To, cik lieli vai mazi ir objekti, mēs nosakām pēc konteksta – salīdzinot šos objektus ar citiem objektiem, kuru izmēri mums ir labi pazīstami. Mēness knapi virs koku galotnēm šķitīs daudz lielāks nekā augstu debesīs, kur apkārt nav neviena atskaites punkta. Nākamreiz, kad debesīs redzi pilnu Mēnesi, izstiep gaisā rādītājpirkstu un salīdzini – Mēness disks būs aptuveni tikpat liels kā pirksta nags. Tad paskaties uz Mēnesi cauri sarullēta žurnāla vai papīra "trubiņai". Bez objektiem blakus tas šķitīs daudz mazāks.
Astronoms Silass Leikoks ierakstā vietnē "The Conversation" min vēl vienu piemēru – kad Mēness aust un ir redzams blakus ēkai, tas izskatīsies normāla izmēra, ja tu pats stāvēsi netālu, teiksim, mājas pagalmā. Savukārt tad, ja uz šo pašu māju un blakus debesīs esošo Mēnesi raudzīsies no liela attāluma, māja nu izskatīsies niecīga, bet Mēness uz tās fona – daudz lielāks. Tas tāpēc, ka Mēness no vērotāja ir tik tālu, ka nav lielas atšķirības, kur tieši tu atrodies uz Zemes – tas vienmēr izskatīsies tādā pašā izmērā. Taču māja sākumā bija tuvu un ar roku aizsniedzama, bet jau kaut no puskilometra tā izskatīsies daudz, daudz mazāka. Mēness blakus, saliekot to vienā kontekstā ar māju, kas "sarukusi", šķitīs lielāks.
Tātad, tā saucamā Mēness ilūzija ir nekas cits kā mūsu prāta triki, kas salīdzina to ar blakus esošajām lietām – namiem, kokiem, kalnu korēm, jebko citu, kas atrodas uz Zemes un izskatās lielāks vai mazāks atkarībā no tā, cik tuvu objektam esam. To, kā blakus esošie objekti ietekmē cita objekta šķietamo izmēru, lieliski ilustrē šis attēls. Kā jau noproti, abi oranžie apļi izmērā ir pilnīgi vienādi (droši var pārbaudīt, kādā attēlu apstrādes programmā vienu apli izgriežot un novietojot virs otra – tie tiešām ir identiski). Taču aplis pa labi mums izskatās būtiski lielāks nekā aplis pa kreisi tikai apkārt esošo apļu atšķirīgo izmēru ietekmē.
Perspektīvas efektus lieliski prot izmantot arī ainavu fotogrāfi, īpaši jau liekot lietā jaudīgus teleobjektīvus, kas "saplacina" perspektīvu. Gigantiskā Mēness ripa uz debesskrāpju vai kalnu fona ir ar teleobjektīvu pastiprināts efekts, taču neapšaubāmi izskatās brīnišķīgi.
Tomēr tas varbūt arī nav pilnīgs Mēness ilūzijas efekta izskaidrojums. NASA raksta, ka arī astronauti Starptautiskajā kosmosa stacijā ziņojuši, ka piedzīvo Mēness ilūziju, kaut tur gluži nav objektu starp vērotāju un Mēnesi. Iespējams, te slēpjas vēl kas vairāk, taču – kā uzsver NASA – ir arī variants par šo visu pārāk neiespringt un vienkārši izbaudīt brīnišķīgo ainavu, vērojot austošu Mēnesi, kurš zemu pie horizonta mums var šķist lielāks un iespaidīgāks.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
