Nonākot negaidītā, dzīvībai kritiskā situācijā, mēdzam teikt – gandrīz vai visa dzīve acu priekšā pazibēja! Šādus mirkļus atceras arī cilvēki, kas bijuši tuvu nāvei vai pat piedzīvojuši klīnisko nāvi, bet tikuši reanimēti. Taču nupat publicētā pētījumā varētu būt gūti pirmie "taustāmie" pierādījumi šai pirmsnāves pieredzei, kas vedina domāt – pirms nāves acu priekšā dažiem cilvēkiem tiešām varētu pazibēt spilgtākās ainas no aizvadītās dzīves.
Atklājums noticis pavisam nejauši, un tas ir saprotams, ņemot vērā šī gadījuma raksturu un apstākļus. Proti, pirmo reizi vēsturē ar elektroencelafogrāfiju (EEG) fiksēta pacienta smadzeņu bioelektriskā aktivitāte brīdī, kad viņš nomiris. Tā bija rutīnas pārbaude 87 gadus vecam pacientam, kurš cieta no epilepsijas – mediķi lūkoja izpētīt bioelektriskās aktivitātes izmaiņas viņa smadzenēs lēkmju brīdī. Taču pavisam negaidīti šādā EEG procedūrā 2016. gadā pacienta sirds apstājās. Pirmo reizi elektroencefalogramma iegūta nāves brīdī. Par šo gadījuma analīzi zinātniska publikācija klajā nākusi vien pirms nepilna mēneša, 22. februārī izdevumā "Frontiers in Aging Neuroscience".
Uzreiz jāatgādina – šis ir tikai viens atsevišķs gadījums, tāpēc pret secinājumiem jāizturas piesardzīgi. Novērojumi bez šaubām ir interesanti, taču ar plašām interpretācijām apgalvojuma formā aizrauties nevajadzētu.
Ko tad zinātnieki redzēja datos? Aptuveni 30 sekundes pirms un 30 sekundes pēc pacienta sirds apstāšanās strauji pieauga noteikta veida smadzeņu aktivitāte, kas parasti tiek saistīta gan ar ilgtermiņa, gan īstermiņa atmiņas procesiem, kā arī sapņošanu. "Smadzenes, iespējams, tiešām pēdējo reizi "attin filmu" par svarīgākajiem notikumiem mūsu dzīvē mirkli pirms mirstam, līdzīgi kā to atstāstījuši cilvēki, kas bijuši tuvu nāvei," paziņojumā presei pauda viens no pētījuma autoriem, Luisvilas Universitātes neiroķirurgs Adžmals Zemers. Kas interesanti – šī konkrētā smadzeņu aktivitāte neapstājās uzreiz pēc klīniskās nāves, bet turpinājās vēl kādu pusminūti.
Saprotamu iemeslu dēļ šādus datus iegūt bieži nebūs iespējams, un nekādā gadījumā nevar pieņemt, ka visiem cilvēkiem smadzeņu aktivitāte brīžos pirms nāves ir līdzīga. Jāņem arī vērā, ka konkrētajam pacientam bija epilepsija, kas arī var ietekmēt smadzeņu bioelektrisko aktivitāti. Taču pavediens ir interesants – šajā virzienā neirozinātniekiem būs ko "rakt". Turklāt daži atsevišķi pētījumi liecina, ka šāda pirmsnāves pieredze varētu piemist arī dzīvniekiem. Piemēram, 2013. gadā veiktā eksperimentā līdzīga aktivitāte īsi pirms un pēc nāves fiksēta arī žurkām.
