Par Pastardienas ledāju iesauktais Tvaitas ledājs pēdējos gados arvien biežāk un biežāk tiek piesaukts kā dramatisks simbols notiekošajām klimata pārmaiņām, un tam ir labs pamatojums. Arī nupat zinātniskajā žurnālā "Nature Geoscience" publicēts pētījums liecina, ka to skar ļoti straujas pārmaiņas, kas sliktākajā no scenārijiem var nozīmēt strauju ūdens līmeņa kāpumu. Kopš 1980. gadiem zaudējis jau ap 540 miljardiem tonnu ledus, šis ledājs pašlaik kūst visātrāk pēdējo 5500 gadu laikā, vēsta "Live Science".
Tvaitas ledājs ir gigantisks – tas aizņem 192 tūkstošus kvadrātkilometru, proti, ir trīsreiz lielāks par Latvijas platību. Arī tam blakus esošais Painailendas ledājs nav nekāds sīkaļa un aizņem 162 kvadrātkilometrus. Tvaitas ledāja pilnīga izkušana nozīmētu krasu ūdens līmeņa pieaugumu, bet visa Rietumantarktīdas ledus segas nokušana jūras līmeni paceltu par gandrīz trīsarpus metriem. Nav divreiz jāskaidro, ko tas nozīmētu daudzām pilsētām un apdzīvotām vietām piekrastes zonās.
Šobrīd pētnieki secina, ka tā dēvētais Pastardienas ledājs tik strauji nav zaudējis ledus masu pēdējo 5500 gadu laikā. Lai to noskaidrotu, bija jāanalizē krasta līnijas izmaiņas vairāku tūkstošu gadu griezumā. Milzīgās ledus masas burtiski nospiež lejā sauszemi. Pēdējā Ledus laikmeta izskaņā (pirms apmēram 11,5 tūkstošiem gadu), ledum kūstot un ūdenim ietekot jūrā, šī zeme tika atslogota un virs ūdens pacēlās krasta līnija, kas savulaik bija ūdens apslēpta. Apkopojot šādus datus par krasta līnijas augstuma izmaiņām divos dučos mērījumu vietu, pētnieki lūkoja iegrāmatot šīs vēsturiskās izmaiņas, lai salīdzinātu ar mūsdienās novērotajām krasta līnijas izmaiņām.
Lai mērījumus piesaistītu noteiktam laikam, palīgā nāca krastos atrasto organisko būtņu paliekas – seni pingvīnu kauli, gliemežnīcas utt. Šīs biomasas visai precīzu vecumu var noteikt, izmantojot datēšanu ar radioaktīvo oglekli. Par to, kā šī datēšanas metode strādā, vairāk var uzzināt rakstā "Drīz varētu mainīties priekšstats par daudzu fosiliju patieso vecumu". Secināts, ka augstākā un senākā krasta līnija sākusi veidoties pirms apmēram 5500 gadiem. Kopš tā brīža līdz apmēram 1990. gadam ledus zudums atsedzis krasta līniju par vidēji 3,5 milimetriem ik gadu.
Gan Tvaitas, gan Painailendas ledāji tiek strauji kausēti arī no apakšas, kur tiem piekļūst silta, blīva sālsūdens straumes. Vairākās vietās šis ūdens kausē arī enkurpunktus, kur ledājs piestiprinājies kontinentam. Kušana no apakšas arī palielina risku, ka ledājā virsējos slāņos izveidosies lielas lūzumu plaisas. Ja tās izplešas pa visu ledāju, tas ar laiku var sašķīst daudzos fragmentos, un tad kušana notiktu vēl straujāk. Antarktīdas ledāju un un ledus segas vispār liktenis pagaidām vēl ir neskaidrs, jo šī pētījuma dati, kaut ir brīdinoši, neatbild uz jautājumu, cik daudz reižu vēsturē šāda ledāju atkāpšanās un pēc tam atkal atkopšanās notikusi. To pētnieki lūkos noskaidrot, veicot dziļus urbumus cauri ledus segai, lai tiktu pie apakšā esošās sauszemes paraugiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
