Latvija ir viena no valstīm, kur ziemā brauktuves un arī ietves mēdz apstrādāt ar smilts–sāls maisījumiem vai pat tīru sāli. Šajā ziņā neesam unikāli un īpaši "izlēcēji" – līdzīgu praksi seguma atbrīvošanai no ledus izmanto daudzviet citur gan Skandināvijas valstīs un citviet Eiropā, gan arī Ziemeļamerikā. Taču ilgtermiņā ceļu "sālīšana" var atstāt postošas sekas uz vidi, un runa nav tikai par ceļu seguma bojāšanu, bet veselām saldūdens ekosistēmām, liecina nesen publiskota pētījuma rezultāti.

Šobrīd daudzviet par drošām uzskatītās sāļu koncentrācijas normas ūdenī ilgtermiņā ir ekosistēmu graujošas un nepasargā ezeros un upēs mītošās dzīvās būtnes. Piesārņojuma avoti saistīti gan ar sāļu lietošanu lauksaimniecībā, gan ar derīgo izrakteņu iegūšanas procesā radušos piesārņojumu, gan ar ceļu "sālīšanu", lai brauktuves atbrīvotu no ledus.

"Sāļu koncentrācija ezeru un upju ūdeņos pēdējās desmitgadēs turpina pieaugt gan Ziemeļamerikā, gan Eiropā, un tas saistāms arī ar ceļu seguma apstrādi ziemā. Šajā pētījumā secinātais vedina domāt, ka par drošiem uzskatītie sāļu koncentrācijas sliekšņi tomēr jāpazemina," izdevums "Science Alert" citē vienu no pētījuma autoriem Džonatanu Šurinu, Kalifornijas Universitātes Sandjego ekologu.

Piemēram, ASV par drošu līmeni tiek uzskatīta koncentrācija 230 miligrami hlorīdu uz litru ūdens, bet Kanādā šis slieksnis ir 120 miligrami uz litru. Veicot eksperimentus 16 dažādās vietās ASV, Kanādā un Eiropā, eksperti secināja – pat pie šādas, par drošu uzskatītas, koncentrācijas strauji iet bojā zooplanktons, kas ir būtiska barības ķēdes sastāvdaļa, savukārt tiek veicināta aļģu augšana.
Lielākajā daļā eksperimenta norises vietu pie šādas sāļu koncentrācijas bojā gāja vairāk nekā puse no ūdenī esošā zooplanktona.
Straujāk vairojoties aļģēm, samazinās ūdens caurredzamība, kas savukārt var ietekmēt organismus arī tuvu upju un ezeru gultnei.

Ilgtermiņā šādas izmaiņas ekosistēmās var negatīvi ietekmēt ne tikai šo ūdenstilpju iemītniekus, bet arī veidus, kā ezerus un upes var izmantot cilvēki – samazināta ūdens kvalitāte nozīmē lielākus resursus, kas jāpatērē tā attīrīšanai, ja no konkrētās tilpnes tiek ņemts dzeramais ūdens. Tāpat, piemēram, aļģu pārņemts ezers zaudē vērtību kā rekreācijas resurss.

Eksperti pētījumā atzīst, ka ceļu "sālīšanai" ir racionāls pamatojums un tā palīdz novērst smagus satiksmes negadījumus, taču aicina sāls lietošanu rūpīgi izsvērt, lai līdzsvars starp ieguvumiem un riskiem videi būtu pēc iespējas labāks. Tā kā saldūdens ekosistēmās nonākuši sāļi var tur paaugstinātā koncentrācijā saglabāties desmitgadēm ilgi, diskusijai par striktākiem sāļu lietošanas limitiem jānotiek jau šobrīd, uzskata pētnieki.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!