Foto: EPA/Scanpix/LETA
Kā no pārpilnības raga birst spekulācijas par to, kas īsti būs iekļauts ziņojumā, ko vēlāk jūnijā plāno publiskot Pentagona Neidentificēto gaisa (lidojošo) fenomenu (UAP) darba grupa. Tiek sagaidīts, ka dokuments atklātībā nonāks 25. jūnijā un būs visaptverošs kopsavilkums par to, ko ASV valdība zina par UAP jeb, lietojot populārāko terminu, UFO (angliski) jeb NLO (latviski – neidentificētiem lidojošiem objektiem).

Kamēr ziņojums vēl nav publiskots, "The New York Times" jau laida klajā informāciju, ko pieteica kā ieskatu šī ziņojuma secinājumos, kurus medijam esot nodevusi vārdā nenosaukta un ar ziņojuma saturu pazīstama amatpersona.

Kā vēsta "The New York Times" avoti, ziņojumā nav uzrādīta skaidra saistība starp vairāk nekā 120 NLO novērojumiem pēdējo divu gadu desmitu laikā, un varbūtību, ka Zemi apciemojuši citplanētieši.

Ja medija avotiem var ticēt, aizvien nav gana spēcīga pamatojuma, lai neizskaidrotu objektu debesīs interpretētu kā pierādījumu citplanētiešiem. Vai tas nozīmē, ka tādi nemaz neeksistē kaut kur citur Visuma plašumos? Ja eksistē, vai mēs jebkad spēsim to noteikt? Vai varbūt tie būs no mums zināmajām dzīvības formām tik ļoti atšķirīgi, ka to "atrašana" jebkādā mums jēgpilnā veidā ir neiespējama?

To pieciem nozares ekspertiem – astrobiologiem, astrofiziķiem un planētu pētniekiem – taujāja Nūra Gilani un Sintija Vidžaja. Četri no pieciem ekspertiem uzskata – jā, Zeme nav vienīgā vieta Visumā, kur eksistē dzīvība.

Raksta tulkojumu no "The Conversation" pārpublicējam saskaņā ar "Creative Commons" licenci.

Astrobiologs Džonti Horners – jā


Es uzskatu, ka atbilde ir noteikts "jā". Taču, manuprāt, īstais jautājums ir – vai citplanētu dzīvība ir mums gana tuvu, lai mēs kādreiz varētu to atklāt?

Kosmoss ir neaptverami plašs. Pēdējo dažu desmitgažu laikā esam uzzinājuši, ka teju ap katru zvaigzni kosmosā riņķo planētas. Mūsu galaktikā, Piena ceļā, varētu būt ap 400 miljardiem zvaigžņu. Ja katrai no tām ir piecas planētas, mums būtu divi triljoni planētu tikai mūsu galaktikā vien. Un mēs zinām, ka kosmosā ir vairāk galaktiku nekā Piena ceļā ir planētu. Citiem vārdiem sakot – tur, ārā, ir milzīgi daudz "nekustamā īpašuma". Ar tik lielām izvēles iespējām, manuprāt, ir neiespējami uzskatīt, ka Zeme varētu būt vienīgā planēta ar dzīvību, tostarp vienīgā ar inteliģentu un tehnoloģiski attīstītu dzīvību.

Taču – vai mēs jebkad atradīsim šādu ārpuszemes dzīvību? Tas ir grūts jautājums. Ja iedomājamies, ka tikai ap vienu no miljarda zvaigžņu riņķo planēta, kas bijusi gana labvēlīga vide, lai varētu rasties tehnoloģiski attīstīta dzīvība, kura savu eksistenci var darīt zināmu, "izkliegt" kosmosa plašumos? Tas mums dotu 400 šādas zvaigznes Piena ceļā, bet mūsu galaktika ir milzīga – 100 tūkstoši gaismas gadu no malas līdz malai. Šādas zvaigznes vidēji viena no otras būtu 10 tūkstošu gaismas gadu attālumā. Tas ir daudz par tālu, lai mēs varētu (vismaz šobrīd) uztvert citplanētu dzīvības raidītus signālus, ja vien tie nav daudz, daudz spēcīgāki kā jebkas, ko mēs spējam raidīt.

Tāpēc – kaut es uzskatu, ka citplanētu dzīvība eksistē, domāju, ka atrast tam pierādījumus būs ārkārtīgi grūti.

Doktors Džonti Horners ir Dienvidu Kvīnslendas Universitātes (Austrālija) astronoms, astrobiologs, kurš tostarp specializējas ārpuszemes dzīvības jautājumos un citplanētu pētniecībā.

Astrofiziķis Stīvens Tingejs – jā

Jā, bet tas ir skaļš apgalvojums, tāpēc ieviesīsim skaidrību, tieši par ko mēs runājam.
Es uzskatu, ka ar terminu "citplanētu" tiek domāta visa dzīvība, kādu mēs to pazīstam uz Zemes, bet kas mīt ārpus Zemes. Taču mums šobrīd nav viena detalizēta konsensa par jēdziena "dzīvība" definīciju. Tas ir ļoti sarežģīts koncepts. Ja mēs atrastu, piemēram, baktērijas kaut kur ārpus Zemes, es to uzskatītu par citplanētu dzīvību.

Visumā ir simtiem miljardu galaktiku, katra no tām ar miljardiem un miljardiem zvaigžņu. Ap vairumu no tām riņķo vismaz viena planēta. Šīs planētu sistēmas veidojušās no bagātīga ķīmisko elementu kokteiļa, tostarp no tādiem elementiem, kas tiek uzskatīti par "dzīvībai" nepieciešamiem. Ir grūti noticēt, ka konkrēts apstākļu kopums rezultējās "dzīvībā" tikai un vienīgi uz Zemes un ne uz vienas citas no triljoniem citu planētu Visumā.

Taču vēl paliek jautājums, vai šī dzīvība ir kas līdzīgs baktērijām, vai daudz aizraujošāka un tehnoloģiski attīstīta civilizācija, ar kuru mēs spētu komunicēt. Šobrīd tiek pieliktas vērā ņemamas pūles, lai meklētu ārpuszemes civilizācijas, kuras izmantotu mums līdzīgas tehnoloģijas, piemēram, jaudīgus radioteleskopus, kas pārraida kosmosā spēcīgus radiosignālus no tālām planētu sistēmām.

Foto: AFP/Scanpix/LETA

Un tad, protams, vēl ir iespējams, ka mūsu definīcija jēdzienam "dzīvība" ir visai šaura un ka citplanētieši – lai kur tie arī nebūtu – varētu "spēlēt pēc pavisam citiem noteikumiem".

Doktors Stīvens Tingejs ir Kērtina Tehnoloģiju universitātes (Austrālija) astronoms, pirmais šīs universitātes Radioastronomijas institūta direktors. Tingeja kontā ir vismaz 200 zinātnisku publikāciju prestižos akadēmiskajos izdevumos. Viņa galvenais darba lauks saistās ar radioastronomiju. Laika gaitā viņš saviem pētījumiem spējis piesaistīt 80 miljonu dolāru lielu finansējumu.

Planētu pētniece Helēna Meinarda-Keislija – jā

Pārstāvu viedokli, ka tas ir tikai laika jautājums, līdz mēs kaut kur ārpus Zemes atradīsim kaut ko, kas atgādina bioloģiskas būtnes. Tāpēc, ka mēs aizvien biežāk pat arī tikai mūsu Saules sistēmā atrodam dažādas vietas, kur potenciāli varētu eksistēt dzīvība, kādu mēs to pazīstam. Piemēram, zemledus okeāni uz Eiropas un Ganimēda (divi no Jupitera lielajiem mēnešiem) – šīs ir vietas, kur temperatūra ir piemērota, ir pieejams ūdens un arī minerāli. Taču jāņem vērā, ka tā ir raudzīšanās uz lietām caur "zemiešu brillēm". Protams, ārpuszemes dzīvība varētu būt pavisam atšķirīga no mums pierastās.

Tieši tāpēc esmu patīkami satraukta par Saturna pavadoņa Titāna izpēti. Uz Titāna ir vesels spektrs interesantu molekulu, kā arī aktīvs klimats, kas tās var pārvietot. Un arī šī vieta ir mūsu Saules sistēmā. Zinām, ka mūsu galaktikā ir daudz citu šādu sistēmu.

Ņemot vērā visu augstāk minēto, tiešām šķiet arvien neizbēgamāk, ka reiz atradīsim kādu bioloģiskas aktivitātes "kabatu" arī citviet. Vai šīs dzīvības formas mūs varētu pasveicināt? Tas ir pavisam cits jautājums.

Doktore Helēna Meinarda-Keislija ir fiziķe un planētu pētniece, kas šobrīd strādā ar Austrālijas Neitronu izkliedes centrā.

Kosmosa tehnoloģiju eksperte Rebeka Alena – jā

Jā, bet viņi droši vien neizskatās kā mēs.

Mūsu galaktikā vien ir daudz vairāk par 100 miljardiem planētu (un kādi seši miljoni planētu varētu būt līdzīgas Zemei). Tāpēc varbūtība, ka dzīvība eksistē arī kaut kur citur, ir teju vai apstiprināta.
Kad dzirdam vārdu "citplanētieši", mēs iedomājamies humanoīdus. Taču pat uz Zemes lielākā daļa dzīvības formu ir daudz senākas, daudz mazākas un daudz izturīgākas par mums. Es, protams, runāju par mikroorganismiem. Šie organismi reizēm šķietami pat runā pretī zinātnei un eksistē vietās, kur dzīvām būtnēm nebūtu jāeksistē, piemēram, dubļos ap vulkāniskām atverēm. Mana likme būtu, ka ārpuszemes dzīvība eksistē tieši šādā "ekstremofīlu" formā.

Starp citu, NASA uz Starptautisko kosmosa staciju nosūtīja nelielu gauskāju komandu (tā saucamos ūdens lācīšus), lai astronauti-cilvēki varētu pētīt, kā šīs būtnes tiek galā ar ekstrēmiem apstākļiem (vairāk par superizturīgajiem ūdens lācīšiem vari lasīt arī, klikšķinot šeit – tie var izturēt par izšaušanu no lielgabala). Ja dzīvībai nepieciešamie atslēgas elementi tiek atrasti citur mūsu Saules sistēmā, šķiet iespējams, ka izturīgākās no Zemes dzīvības formām varētu eksistēt arī citviet galaktikā.

Foto: Reuters/Scanpix/LETA

Kā ar daudz attīstītākām dzīvības formām? Kosmoss ir milzīgi plašs. No Keplera kosmiskā teleskopa misijas mēs uzzinājām, ka ir grūti atrast citas pasaules, kur nu vēl identificēt tādas, kas ir līdzīgas Zemei. Ņemot vērā, ka sarežģītu dzīvības formu attīstībai uz Zemes bija nepieciešami miljardi gadu, ir diezgan maza iespēja, ka mēs citur atradīsim mums līdzīgas citplanētu dzīvības formas.

Taču cerība paliek, un zinātnieki turpina ar jaudīgiem radioteleskopiem skenēt debesis un meklēt jauna veida radiosignālus.

Rebeka Alena ieguvusi doktora grādu astrofizikā Svinbērna Tehnoloģiju universitātē (Austrālija). Viņa savos pētījumos koncentrējas uz galaktiku evolūcijas izprašanu.

Astrobiologs Martins Van Kranendonks – nē

Vienkāršota atbilde uz šo jautājumu ir – nē. Ja mēs izmantojam tikai empīriskus datus un pieņemam, ka jautājums attiecināms uz jebkādu dzīvību ārpus Zemes, kas nav saistīta ar cilvēku aktivitāti, atbilde, cik tālu mums zināms, ir nē.

Taču, protams, mūsu zināšanas par šo jautājumu ir ierobežotas. Mēs neesam izpētījuši katru Visuma stūri, meklējot dzīvības pēdas. Kā arī mēs pat nezinām, kāda varētu būt dzīvība citā ķīmiskajā sistēmā, jo pat te, uz Zemes, nav vienprātīgas definīcijas par dzīvības formām, kas veidotas no oglekļa savienojumiem.

Tāpēc, iespējams, izvērstāka atbilde būtu – mēs nezinām. Patiesībā mēs tā arī nekad pilnībā uz šo jautājumi nespēsim atbildēt. Taču, protams, šajā jomā notiek cītīgs darbs. Iespējams, vienu dienu mēs spēsim uzzināt, vai mums relatīvi tuvumā ir kādi starpplanētu kaimiņi, vai arī secināsim, ka esam pilnībā vieni. Bet varbūt nekad to neuzzināsim.

Doktors Martins Van Kranendonks ir ģeologs, kurš šobrīd strādā Dienvidvelsas Universitātē (Austrālija). Viņš savā darbā koncentrējas uz agrīnās Zemes izpēti, tostarp pētot arī agrīnās Zemes dzīvības izcelsmi.

Publikācija oriģinālvalodā lasāma vietnē "The Conversation".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!