Veltīgie sapņi par Kibertoniju – kā izgāzās komunistu interneta projekts

Mūsdienās Krievijas atpalicība informācijas tehnoloģiju jomā šķiet gandrīz vai pašsaprotama. Tā taču vienmēr ir bijis – krievi prot pumpēt naftu un rakt metālus, saražot kādu traktoru, bet tas arī viss, vai ne? Tā gluži nav. Pēdējos gados gan vēl nesen samērā attīstītā Krievijas augsto tehnoloģiju industrija piedzīvo lejupslīdi, ko veicina arī tās sāktais karš Ukrainā. Tomēr Aukstā kara sākumā informācijas tehnoloģiju jomā PSRS ar Rietumiem vēl varēja konkurēt līdzvērtīgi. Tā tas bija gan ar datoru attīstību, gan arī ar infrastruktūru, kas ir mūsdienu pasaules asinsrites sistēma, – internetu.

"Interneta pulkveža" apklusināšana

Nevar runāt par agrīnajiem interneta projektiem, nepieminot kibernētiķus. Un par kibernētiku Padomju Savienībā nevar runāt, nepieminot Anatoliju Kitovu, vienu no pirmajiem padomju sērijveida datora "Strela" lietotājiem un būtisku figūru PSRS militāro struktūru datorizācijā. Taču viņu interesēja ne tikai militārs šīs tehnoloģijas pielietojums. Kā izrādījās vēlāk, labie nodomi sasniedza nedzirdīgas ausis un noveda pie Kitova marginalizācijas.

Talantīgā matemātiķa interese par kibernētiku aizsākās 1952. gadā, kad viņš slēgtā militārajā bibliotēkā uzgāja ierindas padomju pilsonim nepieejamo Noberta Vīnera darbu "Cybernetics", tapušu vien dažus gadus iepriekš un uzskatītu par šīs jomas sākumpunktu. Kibernētika ir pēc Otrā pasaules kara radusies pētniecības joma par vadības sistēmām, metodēm un līdzekļiem gan dzīvos organismos, gan mašīnās, gan sabiedrībā kopumā. Piecdesmito gadu pirmajā pusē kibernētikai PSRS bija piekarināta "imperiālistu pseidozinātnes" birka, ne velti Vīnera grāmata atradās tikai šauram personu lokam pieejamos krājumos. To nozākāja vairākos preses izdevumos, tostarp jau "Campus" rakstā par padomju datoriem minētais Boriss Agapovs, kas izdevumā "Ļiteraturnaja gazeta" asi kritizēja Rietumu "aizraušanos ar domājošajām mašīnām", kas aizvietošot īstus zinātniekus un strādniekus. Kaut termins "kibernētika" atklāti nemaz tik bieži neparādījās arī šajos kritiskajos rakstos, visi, kam tas bija jāsaprot, to saprata – un ideoloģiskais tonis turpmākajiem gadiem bija dots.

Nolemti atpalicībai. Kas PSRS un Krievijas datorus aizsūtīja pa skuju taku

Pēc Staļina nāves kibernētika PSRS piedzīvoja reabilitāciju. Ņikita Hruščovs, šķiet, apjauta kibernētikas potenciālu stagnējošās padomju ekonomikas reorganizācijā, un 50. gadu otrajā pusē arī PSRS Zinātņu akadēmija aicināja plašāk izmantot datorus darbu plānošanā. Kitovs, protams, bija viens no šīs idejas redzamākajiem virzītājiem un uzskatīja, ka lielu datortīklu ieviešana būtiski uzlabotu darba efektivitāti un ļautu atbrīvoties gan no liekiem amatiem, gan administratīvajiem procesiem, kas tikai "apēd" laiku un resursus.

"Soviet Cybernetic Scientists" painting by Anatoly Gorbenko, 1984 pic.twitter.com/EdWp9Kwdp0
— Soviet Visuals (@sovietvisuals) September 22, 2020

Padomju kibernētiķi – 1984. gada glezna.

Jau tobrīd PSRS eksistēja datortīkli, taču tikai militāriem mērķiem paredzēti. Kitovs nosprieda, ka jau esošo infrastruktūru varētu lietderīgi izmantot arī civiliem mērķiem – nakts stundās un brīžos, kad skaitļotāji nav militārā lietošanā, tos varētu nodarbināt ekonomisku problēmu risināšanai, ražošanas plānošanai un optimizācijai un līdzīgiem nolūkiem.