Kā dzīvo un ko vēlas 'PSRS pilsoņi' – masveidīgākās un virālākās konspirācijas teorijas atbalstītāji

"PSRS pilsoņus" neviens, izņemot viņus pašus, neuztver nopietni. Pēdējos gados par viņiem daudz rakstīts, galvenokārt kā par kāzusu – nedaudz amizantu – kā plakanzemieši – un bīstamu – kā HIV disidenti (cilvēki, kas šo infekciju dēvē par izdomātu)​. Ir skaidrs, ka Padomju Savienības sabrukšanu noliedzošie cilvēki ir pilnvērtīgs sociālais fenomens. Viņu ir daudz – tiesībsargājošās iestādes lēš, ka gandrīz 150 tūkstoši. Un svarīgākais – viņi ir ļoti dažādi. Starp viņiem ir gan lielummānijas skarti garāmgājēji, gan krāpnieki un trakie, gan arī nesavtīgi ļaudis, kas savus maldus izvērsuši īstā kustībā

Izdevuma "Takiedela" korespondents Permā Ivans Kozlovs izmantoja nejaušu tikšanos ar "PSRS pilsoņiem", lai izpētītu šo fenomenu un mēģinātu izprast tā mērogus un nozīmīgumu. Portāls "Delfi" ar minētā medija atļauju publicē pētījumu latviešu valodā.

Kā no pelniem atdzimst mana dzimtene

"PSRS pilsoņi" mani atrada paši. Biju darīšanās Nagornijā – tas ir viens no Permas mikrorajoniem – un piestāju pie reklāmas plakāta, lai izpētītu kādas vietējās picērijas ēdienkarti.

"Labdien!"

Notrīsēju. Kamēr es lasīju, man cieši līdzās bija piestājis maza auguma vīrs gados, ģērbies žilbinoši baltā kreklā un košās, gaišzilās biksēs – īsās un šaurās. Galvā viņam bija kas līdzīgs kapteiņa cepurei – arī koši gaišzilā krāsā.

"Skatos, ka jūs te stāvat pie ieejas," viņš runāja ātri un teju bez nekādas izteiksmes, "bet mums te pirmajā stāvā atrodas masāžas salons, nesen te tāpat stāvēja pārītis, jauni cilvēki, un es sapratu, ka viņi meklē masāžas salonu. Jūs nemeklējat masāžas salonu? Tas atrodas kabinetā mums blakus, bet mēs citā kabinetā strādājam pie mūsu diženās padomju tēvijas atdzimšanas, vai nevēlaties mums pievienoties?"

Neesmu radis atteikties no šādiem piedāvājumiem. Cilvēks cepurē satvēra manu roku un ilgi kratīja to, lūkojoties man acīs, bet pēc tam ieveda nelielā kabinetā, iekārtotā neizteiksmīga biroju centra pirmajā stāvā. Uz kabineta durvīm nebija nekādu atpazīšanas zīmju, taču tās bija pavērtas, jau no koridora redzams liels PSRS karogs, kas piestiprināts pie sienas virs galda. Ieejot telpā, skatam atklājās vēl trīs galdi, pie katra no tiem sēdēja pa sievietei, kas kaut ko rakstīja izklātos grāmatvedības žurnālos. Krēslos gar sienām – cilvēki, acīmredzot apmeklētāji, kas gaidīja savu kārtu.

"Šis ir Ivans," tūliņ pat mani pieteica vīrietis ar kapteiņa cepuri. "Viņš izrādīja vēlmi piedalīties mūsu padomju tēvijas atdzimšanā. Vai pareizi, Ivan?" un atkal ielūkojās man acīs.

"Izrādīju," es atbildēju.

Viņš mani novirzīja pie sievietes gados – Svetlanas Ļeoņidovnas Ļevičovas –, kas tūliņ pavaicāja, vai es zinu, ka mēs dzīvojam Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā. Atbildēju, ka esmu saskāries ar šādu viedokli.

"Mums darbojas PSRS Valsts banka un padomju rublis joprojām ir apritē," pavēstīja Ļevičova. "Ilgus gadus mums ir jaukti prāti, bet tagad cilvēki sāk atmosties. Es, piemēram, neesmu rakstījusi iesniegumu par izstāšanos no PSRS, es nekad to nebūtu rakstījusi. Bet mūsu pases nav derīgas, jo mēs neesam nekādi "Krievijas Federācijas pilsoņi". Tādēļ te izsniedzam izziņas PSRS pilsoņiem."