'Delfi TV ar Jāni Domburu' atbild izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska. Pilns intervijas teksts
Foto: DELFI

Esiet sveicināti cienījamie skatītāji, "Delfi TV" studijā šodien ir Ilga Šuplinska − Latvijas Republikas izglītības un zinātnes ministre kopš šī gada sākuma. Viņas virzītais rīkojuma projekts neapstiprināt LU rektora amatā Indriķi Muižnieku pēc atkārtotas iesniegšanas un atkārtotas izskatīšanas guvis valdības vairākuma atbalstu, vienlaikus piesakot arī augstākās izglītības pārvaldības reformas. Tikmēr ap rektora jautājumu sākas tiesāšanās posms un tas papildus tam visam notiek 1. septembra priekšvakarā, kad aizvien ir daudz citu tēmu par ko ir atklāti jautājumi, tāpēc šodienas saruna gan par LU gan par Latvijas izglītību un zinātni kopumā. Labdien!

Labdien!

Sāksim, protams, ar LU, karstākais temats un tā, ja paskatās jūsu ministrēšanas nepilnos astoņos vai vairāk kā septiņos mēnešus, nu tomēr skaļākais saistībā ar jūsu vārdu.

Noteikti.

Tas arī nozīmīgākais šajos mēnešos?

Nē, tas par tādu ir izvirzījies pēdējā mēneša laikā, droši vien tas mediju skaļums un mediju telpa tam ir piešķīrusi tādu ļoti, ļoti lielu svaru.

Cik augstu jūsu nozīmīgumu skalā bija un ir šis notikums?

Es teikšu tā, tas izvirzījās negaidīti, jo īstenībā augstskolu pārvaldības modeļa maiņa bija iecerēta uz nākamā gada februāri-martu, kas nozīmē mēs varētu virzīties pakāpeniski uz to, bet tieši tas kā notika vēlēšanas lika pievērst uzmanību šim faktam ātrāk.

Bet šo mēnešu laikā šis ir jūsu pēc būtības tiešākais, asākais, kategoriskākais lēmums.

Ja jūs pēc šādiem parametriem, nu, protams.

Jā.

Pēc šādiem parametriem tur man nav ko piebilst.

Tad, kad paskatās to valdības sēdes ierakstu, otrās valdības sēdes, šīs nedēļas, kad apstiprināja, tad pirms lemšanas valdībā daudzi aicināja nelemt šādi valdībai un neviens nenāca un teica, ka Šuplinskai taisnība. Jūs neaizdomājāties tajā momentā, ka kaut kas te īsti nav kārtībā?

Es šādu jautājumu neuzstādīju, godīgi sakot, tā mana loģika bija tāda, ja mēs restaurējam notikumus, 24.maijs, 6.jūnijs − saņemam lēmumu, ņemot vērā, ka mediju telpā jau ir izskanējusi informācija ļoti pretrunīga par to, kā ir noticis pats process. Mums, protams, ka ir zināms arī tas, ka pēc pirmās sēdes ir šī sūdzība tieši no Juridiskās fakultātes docētajiem pamatā. Skaidrs, ka tajā brīdī, kad ienāca lēmums, es uzreiz arīdzan lūdzu pievērst pastiprinātu uzmanību, vai tur viss ir leģitīmi.

Kāpēc 6. jūniju nepārsūdzēja vairs neviens, ne Juridiskā fakultāte, ne neviens?

To es nemācēšu atbildēt.

Bet interesants jautājums, vai ne?

Godīgi?

Godīgi, es ceru.

Es jums pateikšu pavisam elementāri. Latvijas politiskajā sistēmā principā laikam ir ļoti maz precedentu, kas parāda, ka ir iespējama godīga, atklāta un patiešām arīdzan ne tradīcijā un ne "tā vienmēr ir bijis" pozīcijā, un tāpēc tie cilvēki....

Te bišķiņ konkrētāk.

Es konkrētāk to nestāstīšu, jo tad man būtu jāsauc arī konkrēti fakti, bet tā pamatdoma ir pavisam vienkārša − cilvēki pirmo reizi redzēja, ka sēde tiek pabeigta ar diviem nenobalsotiem lēmumiem, kas abi divi viens otram ir pretrunā, un otrajā sēdē, uz kuru viņi tika ataicināti pat nezinot, ka ir rektora vēlēšanas, viņi vienkārši bija fakta priekšā, tā tas notika.

Bet neviens nesūdzas par to.

Nu, nesūdzas, tā ir, kā saka viņu atkal....

Tā ir viņu...

...atbildība.

Jūs apkopojāt arī vizuāli tajā infografikā visas tās pretenzijas, rādījāt arī valdībā šo bildīti...

Jā, tajā brīdī, kad valdībā izcēlās diskusija par tiesiskuma aspektu.

Jā. Un nerādījāt otru bildīti, kur universitāte ar savām zilām bultiņām visu to noraida. Jūs nevienu no šiem viņu kontraargumentiem neuzskatāt par, iespējams, pamatotu?

Droši vien, ka juristiem, interpretējot likumu, kāds no šiem argumentiem šķitīs tāds, ka viņš nav būtisks, es pieļauju tādu domu.

Jums kā filoloģei ir kāda...

Šo mēnešu laikā es vairākkārt atkārtoju frāzi, ka dzeja, iepretim likumam, ir burtiski lasāms teksts, jo tas, kā juristi lasa likumus, tas kā interpretē elementāras lietas, es vienkārši esmu... Ko es varu teikt? Žēl, ka es neaizgāju uz to Juridisko fakultāti, ko es arī gribēju darīt.

Varbūt pat arī par dzeju tā nevajag izteikties...

Nezinu, nezinu.

...varbūt arī dzeja ir komplicētāka. Bet labi, tagad ne dzejā, bet juridiskā valodā, pasākums turpinās tiesā. Te ir viens no tiem virsrakstiem, kas bija pēc mūsu sarunas ar Indriķi Muižnieku šeit pat aizvakar, ka viņš tiesai lūgs aizliegumu ievēlēt jaunu rektoru. Lūgs, nelūgs, piekritīs, nepiekritīs, cits jautājums, bet mēs esam tiesāšanās stadijā, mēs - visa valsts, ne tikai jūs un valdība, un Indriķis Muižnieks, bet mēs - visa valsts.

Nu principā, Izglītības un zinātnes ministrija vai valdība, un Indriķis Muižnieks kā fiziska persona.

Jā, bet...

Būsim precīzi.

Bet tā ir valsts padarīšana, kopumā...

Protams, protams.

....un mūsu kopīgais. Vai jūs šobrīd šajā situācijā, vai jūs esat apsvērusi šajās dienās kopš valdības lēmuma, ka varbūt jāapsēžas ir pie viena galda un jāpameklē kompromiss.

Ar ko?

Ar otru pusi, kas tiesājas, vai tā ir universitāte kā juridiska persona, vai Indriķis Muižnieks kā fiziska.

Jā, nu šis jautājums arīdzan laikam parādījās dienas kārtībā īsi pirms pēdējās valdības sēdes. Droši vien, ka tā arī būs jādara, bet tikai pēc tam, kad principā LU tiks sakārtota sistēma, kas netika ievērota.

Bet kas tiks sakārtots, nu, tur pielabos kaut kādu Satversmes sapulces nolikumu?

Nē, šajā gadījumā, ja mēs skatāmies pēc šiem te aizrādījumiem, ko konstatēja Izglītības kvalitātes dienests, tad pirmais ir Satversmes leģitimitāte − 13 mandāti, kas varēja izšķirt...

Ak, tad viņi tos mandātus restartēs.

Tas nenozīmē mandātus restartēt.

Nevis restartēs, bet izies tai procedūrai cauri.

Tieši tā, pārskatīs Satversmes sapulci pēc būtības, vai tajā ir pārstāvētas visas LU struktūrvienības, vai patiešām tā ir bijusi ievēlēšana, vai patiešām − jā, tas ir pirmais.

Ministre man tagad saka, ka viņa sēstos pie sarunu galda...

Kāpēc nē, visu laiku būtu runājusi

Bet ar nosacījumu tad? Kad universitāte izdarīs mājasdarbu pārskatot mandātu leģitimitāti?

Dombura kungs, pēc rīkojuma, kas ir publicēts šodien "Latvijas Vēstnesī", rektora pienākumu izpildītājs no pirmdienas ir Gvido Straube. Ar Gvido Straubi, Mārci Auziņu, ar ko mēs arī visu laiku mēģinām saprast, kādā veidā vispār šī te situācija veidojas, un es pilnīgi piekrītu arī Auziņa kungam, un tā bija mana pārliecība, ka iekšēji to situāciju varēja atrisināt LU....

Es ne par to jautāju, es jautāju, ko šobrīd, nevis ko varēja...

Tāpēc es saku, ka es ar viņiem arī komunicēju visu laiku. Principā šī komunikācija notiek.

Tātad, jūs ar viņiem plānojat meklēt kompromisu, kas nozīmē netiesāties?

To es tā nevaru pateikt, jo tas ir viņu lēmums iesniegt šo prasību tiesai. Ko nozīmē man šobrīd meklēt kompromisu?

Jūs kļūsiet par atbildētāju jeb puses pārstāvi, vienu no...

Jā, nu, protams.

Tas nozīmē, ka jebkurā tiesvedībā, tāpat kā par Jauno Rīgas teātri, ļoti uzskatāmi šobrīd piemērs.

Jā.

Divi varianti − vai nu mēs esam tiesā...

Jā.

....vai nu mēs sarunājamies.

Dombura kungs, man nav tādas, pirmkārt, pieredzes. Es tiešām neesmu bijusi...

Mūžu dzīvo, mūžu mācies.

Nu, tieši tā.

Mūžizglītība.

Lūk, tāpēc es jums arī tieši tā atbildēšu, mēs skatīsimies kā virzīsies process...

Jā, skatīsimies, es nezinu īsti, uz ko jūs īsti skatīsieties, cilvēkiem ir drusku pieredze ar tiesāšanās procesiem, Egils Levits tāds, viņš arī Valsts prezidents, šorīt, burtiski dažas stundas pirms mēs te sēžam šeit, Latvijas Televīzijā intervijā atbildot uz šo jautājumu par to, kā viņš vērtē situāciju, saka, ka pusēm ir jāsēžas, jāmeklē, jāsēžas pie galda bez nosacījumiem, bez kaut kā. Nu, es ļoti saīsinu to viņa atbildi, bet principa tomēr tas stāsts iziet ārā no šīs situācijas, kas nevienam par labu varētu nenākt. Ko jūs sakāt par to?

Man nav iebildumu sēsties pie galda, bet es pagaidām nesaprotu, par ko mēs sēdīsimies pie galda tajā brīdī, kad šī prasība ir aizliegums ievēlēt jaunu rektoru. Jā?

Mh.

Tātad, no manis tas ko prasītu? No manis tas prasītu likuma maiņu, tāpēc, ka likumā ir ierakstīts, ka, ja netiek apstiprināts, tad nevar kandidēt uz nākamo šo te...

Tiesa var uztaisīt pagaidu noregulējumu esošā likuma ietvaros, kāpēc nē?

Īsti arī nesaprotu, jo, ja šis process būtu bijis leģitīms, es saprotu, ka, nu kaut kāda atkāpšanās ir iespējama. Šobrīd es tiešām nesaprotu, kā.

Jūs neredzat kaut kādu vēl starpvariantu, kā iet ārā no situācijas, lai netiesātos?

Tad atkal atgriezīsimies no paša sākuma, lai arī jūs to nevēlaties, bet stāstīšu situāciju.

Es vēlos viskautko, bet tikai nepazaudēt aktuālo jautājumu.

10. jūlijs − pirmā reize, kad es publiski pasaku, ka ir konstatēti pārkāpumi, bet juristi vērtē cik tie ir būtiski, pēc nedēļas būs šis te konkrētais paziņojums, kādā veidā tas izpaudīsies. Tajā pašā reizē, 10. jūlijā es pasaku, ka varianti varētu būt trīs: virzīt apstiprināšanai, neapstiprināšanai, izskatīt variantu, ka mēs atdodam...

Un atmest atpakaļ.

Jā. Un tajā brīdī, kad pirms 17. jūlija sēdes mēs gājām uz Izglītības kvalitātes novērtēšanas dienesta šo te preses konferenci, tajā brīdī mēs vēlreiz lasījām Augstskolu likumu, un, principā man kā ministrei ir tikai šīs divas iespējas − virzīt apstiprināšanai vai virzīt neapstiprināšanai.

Jūs neko citādāk, jūsuprāt, arī nevarējāt darīt.

Jā. Vismaz juristi man apliecināja...

Tur nevarēja, piemēram, uztaisīt momentu, pasakām, ka abas sapulces garām? Universitāte, atceļat visu to, un tā sākam no nulles?

Un tas būtu ta,s ar ko mēs šobrīd saskaramies, ar Administratīvo tiesu, jo man tāda funkcija nav, tad es iejauktos viņu autonomijā, jo es apšaubītu to, ko viņi ir izdarījuši, jā. Un vēl viena lieta, kas varbūt traucē uzreiz runāt, jo bija vēl viens aspekts, ko varēja darīt LU. LU visu laiku varēja atsaukt savus dokumentus.

Ko viņi šobrīd var darīt citādi?

Šobrīd es vairs nezinu, jo lēmums ir pieņemts, viņi mēģina apstrīdēt šo te lēmumu, viņi dara to, ko viņi uzskata par nepieciešamu. Manā gadījumā es rūpējos par to lai ir rektora pienākumu izpildītājs, lai 1. septembris sāktos tā, kā viņām būtu jāsākas, un lai darbība, kas ir LU tiktu nodrošināta.

Būtu gatava sēsties pie galda, bet nezināt, par ko lai runā, tas ir īsais rezumē.

Mēs runājam par šo te attīstību, kāda ir, par to kā procesi virzīsies tālāk, bet runāt vajadzēja īstenībā pirms tam. Un, ja jau mēs par šo sākām runāt, nu tad, kā saka hronoloģija −10. jūlijā es šo te pateicu, pirmdienā, 15. datumā sākās melnā PR kampaņa pret mani. Protams, nejauša sakritība, absolūti nejauša sakritība 15.datumā.

Ko nozīmē šis apgalvojums "melnā PR kampaņa"? Atrast tos jūsu komjaunietes dedzīgos rakstus Periodikā.lv, tas prasa sekundes.

Tiešām?

Jā, paņemat Periodika.lv un vienkārši...

Kāpēc tad pielikts tas otrs, tiešām mans raksts? Un kas ir pārbaudījis, ka tas ir mans raksts, Dombura kungs? Jūs pārbaudījāt? Tas, ka tur ir mans uzvārds, tas nozīmē, ka tas ir mans raksts?

A kas tad tas ir?

Ā, nu re!

A kur tad ir jūsu uzvārds parādās?

Un te sākas tā interesantā lieta, jo, īstenībā, ja man būtu laiks, es noteikti...

Re, kur, es ātri iegāju un ātri, ātri atradu, re, kur viss ir, jūsu tie gabaliņi! Lūdzu, "Komunisma Ausma", Ilga Šuplinska! Tie visi nav jūsējie, tā ir cita Ilga Šuplinska?

Nē, ir. Kāpēc nav? Ir divi, re, kur manējie. Viens ir par Tbilisi, kur es piedalījos ar vienu savu klasesbiedreni, viens ir par šo te pasākumu, kuru mēs organizējām, aģitbrigādēs es braukājusi esmu. Un trešais, kas ir, es tiešām tādu nezinu. Godīgi sakot, ja man būtu laiks, es veiktu mazu, mazu pētījumu, jo, patiešām, par ko es pasaku paldies viņam, ka es tai vakarā apzvanīju visus klasesbiedrus un mēģināju precizēt, kas tas vispār bija.

Jūs pieļaujat, ka publikācijas šai sakarā nāca no Indriķa Muižnieka vai viņa atbalstītājiem?

Es nezinu, no kā viņas nāca.

Nu, bet tad nedodiet tos mājienus, 15. datumā.

Nejauša sakritība, vai ne? Un 17. pirms preses konferences nāca manu vecāku "apspļaudīšana", absolūti...

Nu, bet tas ir pilnīgi normāli, ja viens politiķis...

Nu, viss okei...

Es pabeigšu savu teikumu līdz galam. Ja viens politiķis kaut ko dara, tad arī sāk viņam pievērst cita līmeņa uzmanību. Nu, loģiski, nu, kā savādāk.

Ja žurnālistikā tā ir normāla prakse, ja pievērš uzmanību tikai šādā rakursā, tad, nez kāpēc arīdzan tā informācija ne tikai sagrozīta, bet tikai un vienīgi atbilstošam lēmumam.

Labi, par to jūs iztiesāsieties, jā?

Jā, es ceru.

Paskatīsimies. Labi, ja mēs atgriežamies atpakaļ pie motīviem, un pie tā procesa, kāpēc viņš notika tā un ne citādi. Nu, ir tās jūsu atsauces uz juristiem, tā kā vektors, nu, ir cits vektors. Vienā no virsrakstiem pēc aizvakardienas sarunas, tas tika noformulēts šādi... Jūs smejaties. Par ko jūs smejaties?

Es noskatījos jūsu interviju ar Muižnieka kungu, mani īstenībā pārsteidza tas, ka viņš mainījis savas domas. Ja jūs esat skatījies iepriekšējās intervijas, to pašu "Krustpunktā" piesaukto, mums arīdzan tika uzdots šis jautājums: vai ir kaut kādi subjektīvi kašķi, vai vēl kaut kas tāds? Nekad mūžā, es vēlreiz šobrīd atkārtoju! Es Indriķi Muižnieku augsti vērtēju kā zinātnieku un nevienā brīdī, nu, man nav pamata domāt, ja viņam ir pamats domāt, tad droši vien, tad tie fakti ir jāatklāj. Bet man nav pamats domāt, ka mūsu ceļi ir kaut kādā veidā krustojušies, kurā mums būtu kaut kāda subjektīva interese.

Subjektīvais novērtējums jums tad, kad mēs tikāmies janvārī šeit, jums bija par viņa prorektori Druvieti, kā par ne pārāk atbalstāmu izglītības ministri savulaik.

Jā, protams. Tas nebija subjektīvi arī, es jums pastāstīšu kādēļ...

Nu, okei, lai tas būtu objektīvi, bet tas bija kritisks novērtējums tieši par Druvieti. Vai tas ir kontekstā ar universitāti?

Nu, es patiešām, saprotiet, Dombura kungs, man šķiet, ka tā visa iepriekšējā pieredze, tā uzreiz tiek vilkta tieši uz personiskajām attiecībām. Mani tas drusku vienmēr izbrīna, jo tomēr, nu, tam skatījumam, kas ir nozarē, tam būtu jābūt tādam sistēmiskam uz nozari kopumā. Šajā brīdī, kas varbūt arī ir tas viens no iemesliem, kas man, kā saka, deva pastiprinātu pieredzes aspektu ir tas, ka es pati esmu bijusi Satversmes sapulces priekšsēdētāja, un tas, ka...

Jūs domājat par Rēzekni?

Jā, ievēlot Edmundu Teirumnieku pirmajā posmā, Izglītības un zinātnes ministrijas kvalitātes dienests pusgadu mums "dricelēja" dažādu jautājumu kopumu.

Tas jums bija smadzenēs?

Es tos jautājumus vienkārši zināju no galvas, kas nozīmē, ka man uz to vajadzēja visu laiku atbildēt. Tas nozīmē, ka es vienkārši to dokumentu, kad man iedeva, es to lasīju jau ar citām acīm.

Atceroties Rēzeknes pieredzi.

Par to ir stāsts. Atceroties to, kādā veidā ir jābūt organizētām rektora vēlēšanām, un, cita starpā, es varu pateikt, ko man "šuva" klāt − manu balss intonāciju.

"Šuva" kurš?

Nu, tie kas pārbaudīja, kas negribēja apstiprināt Teirumnieku amatā. Es neatceros, goda vārds, uzvārdus, tiešām, bet, nu tie bija no Izglītības ministrijas kūrēti dokumenti, droši vien, ka tas bija kvalitātes dienests.

Nezinu, varbūt strādā tie "šuvēji" vai vairs nestrādā?

Es nezinu.

Interesanti. Nu labi, ja jūs atkārtoti sakāt, ka nekā personiska...

Nē, absolūti.

...tad otrs jautājums ir kaut kas politisks? Arī nē?

Zini, kā! Ar to politisko es te gandrīz jau esmu iekritusi vairākas reizes, jo droši vien, ka tam vārdam ir ļoti dažādas nozīmes.

Patulkosim nozīmes kā dzeju. Jaunā Konservatīvā partija, jūsējā? Jūsējā ir!

Precīzi.

Nāk klajā ar paziņojumu, ka čekas maisos esošajiem nevajadzētu ļaut ieņemt valstiski svarīgus amatus un tiešā tekstā par Indriķi Muižnieku! Nu? Tiešs politisks akts no partijas attiecībā uz konkrētu cilvēku? Nu, nevar nošķirt jūs no šī fakta.

Nu, nevar nošķirt, tā ir partijas nostāja pret šo, jāsaka, nenotikušo Padomju laika ideoloģijas nesēju pārvērtējumu, bet, nu, atkal es nevienā brīdī... Es uzskatu, ka tas nav noteicošais faktors.

A nenoteicošais? Viens no faktoriem?

Šis faktors nevarēja ietekmēt juridiskos aspektus, kas tika konstatēti, analizējot procesu.

A nenoteicošais? Viens no faktoriem?

Vēlreiz saku, ja juridiski nebūtu faktora, kas nosaka, ka sēde ir neleģitīma, šis nebūtu nekādā veidā izceļams, vai pamanāms un vispār nenovērtējams.

Vēl viens politiskais iespējamais scenārijs. Ir divas sēdes, 20. un 27.augustā valdībā, kur pirmajā sēdē skata lēmumu ar vienu punktu neapstiprināt Muižnieku, ar otru punktu uzdot par pienākumu Izglītības ministrijai sadarbībā ar citām ministrijām izstrādāt tur augstākās izglītības pārvaldības pārmaiņas. Pieņem otro punktu, pirmo punktu atliek, jo Valsts kanceleja iebilst, un ministri uzdod visādus daudz un dažādus jautājumus. Paiet nedēļa. Principā Valsts kanceleja nevarētu teikt tā, ka "sajūsmā sit plaukstas". Viņi saka, ka, nu, kaut kas te ir izdarīts, nu, kaut kas piekārtots, sakārtots, mēs jau vispār neko, mēs jau tikai norādījām uz kaut ko. Pēkšņi tie visi ministri, izņemot "KPV. LV", visi kaut kā:"Nu, jā!" Vienīgā loģiskā atbilde ir, ka dzelteno kartīšu rādītāji no JKP, jūs ieskaitot, sadarbības padomē vai citos kuluāros ir saviem kompanjoniem vai konkurentiem, kā nu kuru reizi, pateikuši: "Draugi mīļie, būs vēl viena kartīte!" Ietirgojam šito jautājumu pret kaut ko citu. Loģisks scenārijs.

Tagad mans pieredzes stāsts. Jūsu scenārijs, bet es izstāstīšu, kā bija. Kad "Krustpunktā" mums tika uzdots jautājums abiem ar Muižnieku, viņš jau tajā brīdī gāja pa frakcijām un stāstīja savu nostāju un savu koncepciju. Krauze man jautāja: "Nu, jūs arī iesiet un ietekmēsiet frakcijas?". Es teicu: "Nē, es iešu un izstāstīšu, kāda ir situācija." Es tiešām biju Nacionālajā apvienībā, biju "Attīstībai/PAR!" un biju arī "KPV. LV". "KPV. LV" tur tāda sagadīšanās bija, ka tieši tajā dienā tiek publicēti šie te divi ārējo firmu nolīgtie ziņojumi par viņu vērtējumu par rektora vēlēšanām...

Bet tas vēl ir pirms pirmās valdības sēdes, tas nav starp divām valdības sēdēm.

Es jums stāstu. Nacionālajā apvienībā man netika pat uzdoti papildus jautājumi, viņiem bija acīmredzami skaidrs, kādi tiesiskie pārkāpumi ir. "Attīstībai /PAR!" man uzdeva, principā, nu diezgan daudz jautājumus − kādas ir sekas, ko tas nozīmē. Viņi atzina, ka ir pārkāpumi utt.

Nu, un? Kas no tā?

Es jums vienkārši stāstu, ka šajā brīdī nebija tā, ka netika skaidrota situācija, vai viņiem nebija sapratne.

Es nejautāju par to, vai viņiem netika skaidrots.

Kas notika tālāk? Tālāk...

Es runāju par to, ka tur iepriekšējā vakarā, kaut vai naktī tur varēja būt politiska vienošanās.

Nē, klausāmies tālāk. 21., kad aiziet diskusija par ļoti daudzām lietām, un tas nosacījums arī bija tāds, "Attīstībai/PAR!" saka: tad mums ir ļoti svarīgs kancelejas viedoklis, jo mums ir ļoti svarīgi... tiesiskumu var interpretēt ļoti dažādi, kā nu viņi interpretēs, tā nu viņi interpretēs. Kanceleja iziet ar, es pat neteiktu neitrālu atzinumu, starp citu, tās ir no tām atkāpēm, mēs to vairākas reizes esam pārrunājuši arī ar kanceleju vēlāk, un tā ir tā doma. Un kas notiek? Es formāli, Izglītības ministrija formāli izskaidro kancelejai, pārraksta, precizē dažas vietas, formāli izpilda šo prasību.

Jūs par kanceleju, es par politiķiem.

Nu, jums tikai tā...

Ko nozīmē tikai tā?

Es to nezinu.

Kanceleja nepieņem lēmumus, pieņem lēmumus Kariņa vadītā valdība.

Tātad, formāli notiek šis un formāli notiek otrs aspekts. Par pienākumu izpildītāju īstenībā tika uzrunāti ļoti daudzi cilvēki. Un ļoti daudzi atteicās.

Te vispār par to nav jautājums.

Bet tie bija iebildumi sadarbības sanāksmē, ja jūs vēlaties to dzirdēt. Un tajā brīdī es vienkārši apzvanot jau ļoti daudzus vienojos, ka Gvido Straube ir piekritis. Viņi saka − jā, formāli mums ir skaidrs, ir sakārtots administratīvais akts, par pārkāpumiem viņi nešaubījās. Un ir arīdzan pienākumu izpildītājs, kas ir neitrāla persona. Es izpildīju formālos lielumus.

Cik daudzus apzvanījāt pirms Straubes?

Daudzus, tiešām daudzus.

10, 20, 5, 25?

Jā, es pati personiski desmit, apmēram.

Kāpēc tik daudzi atteicās?

Ļoti dažādu iemeslu pēc. Piemēram, manu studiju laika prorektors Juris Krūmiņš atteicās veselības stāvokļa dēļ.

Nu jā, tas varētu būt.

Atsevišķi atteicās tādēļ, ka viņiem ir darba pienākumi ļoti spiedīgi, viņi to nevar. Bet visvairāk atteicās tādēļ, ka LU iekšējā telpa ir tik sašķelta, ka viņi neredzēja varbūtību, ka viņi ir tas saliedējošais spēks, kas to var arī mazināt.

Kas jums liek domāt, ka šobrīd tā sašķeltība mazināsies?

Ja godīgi atkal, tad viena no tām pamata domām, kādēļ es gāju uz šo, ir saistīta ar akadēmiskās brīvības jēdzienu. Tad, kad es Filoloģijas fakultātē, citās fakultātēs dzirdu atzinumu, ka principā administrācija nav salāgojama ar to, kas notiek akadēmiskajā slānī, kas notiek šai te docētāju, studentu slānī, tad man likās, ka kaut kas nav kārtībā.

Gājāt uz šo lēmumu par Muižnieku?

Jā, nu tas man deva spēku, teiksim, nu noturēt...

Gāju uz šo tāpēc, lai fakultātēm ir lielāka brīvība?

Tā bija apziņa, kas man deva to spēku − jā, jo šajā gadījumā spiediens bija...

Ne juristi?

Nē, juristi bija, es jums pateicu jau šo, bet nu tas ir interpretācijas jautājums.

Vēl pāris jautājumi par Universitāti un tad iesim plašāk par augstskolām un skolām, un izglītības saimniecību. Trīspadsmit mandāti neleģitīmie, Satversmes sapulcē ir tas tomēr, ko jūs pirmkārt nosaucat, kāpēc tas pasākums nav atzīstams par notikušu un tiesisku. Turpinām to konsekvenci, pirms pāris dienām LU, šobrīd jau aizgājušais administrācijas vadītājs izšāva ārā vēstījumu, ka tad arī Senāts nestrādā un šķīrējtiesa, un cik tur tie dekāni. Pēc tam atnāca Senāts un pateica, ka tas strādā gan, un tagad mēs vēl tur esam tādā baigā pretrunu mākonī. Kas jums liek domāt un secināt par labu vienai vai otrai šai versijai, ka Senāts ir leģitīmi ievēlēts vai nav?

Godīgi sakot, tas nebija mans pārbaudes uzdevums, tā ir viena lieta.

Jā, jā, tas taisnība, bet kā jūs domājat par šo te?

Otra lieta, Ministru Kabinets lemj tikai par rektora apstiprināšanu vai neapstiprināšanu.

Arī taisnība.

Par Senātu, dekāniem - tā ir Universitātes iekšējā lieta.

Bet atkal, tā ir visas mūsu valsts lieta tagad.

Jā.

Nu, tā no konsekvences viedokļa, nu padomājam.

No konsekvences viedokļa tas ir viņa iekšējais lēmums.

Nē, nē, neviens to neapšauba. Bet iedomājamies, jūs nācāt uz valdību ar stāstu...

Jā.

...starpība trīspadsmit ir tieši starpība starp 141 balsi Muižniekam, 128 balsīm Gundaram Bērziņam.

Jā, pilnīgi precīzi.

Cik Senāta locekļi ir ievēlēti ar tādu pašu balsu starpību, jūs zināt?

Es to neesmu analizējusi.

Es vakar sēdēju un skaitīju līdzi, skatoties videoierakstu, un saskaitīju. Posmā no 74 līdz 87 balsīm, tās ir mazākās balsis, lielākā bija 118, posmā no 74 līdz 87 balsīm ir ievēlēti četrpadsmit....

....no 50.

....no 38, kas tur tika nolasīti.

Jā, nu 50 senātu sastāvs, četrpadsmit noteikti nav kritiskā masa, šajā gadījumā.

Ā, nu tad tos ievēlēja ārpus štruntīgajiem mandātiem?

Nē, nē, tas ir viņu iekšējais lēmums. Tās nav manas funkcijas.

Bet jūs jau ārēji esat pateikuši šitā sapulce bija neleģitīma.

Labi, nu tad atgriežamies vēlreiz, manā kompetencē bija izvērtēt rektora vēlēšanas.

"Ne jā, ne nē," sakāt? Nezināt, nevarat atbildēt par to Senātu.

Es neņemos atbildēt par to. Tas ir viņu iekšējais jautājums, jā.

Labi. Tā prorektora aiziešana atvaļinājumos, jūs to kaut kā uztverat un ņematies vērtēt vai jūs arī sakāt, ka iekšējā lieta?

Es saku tikai to, ka viņi principā atzinuši ir, kas ir rakstīts administratīvajā aktā.

Kā tad jūs to tā iztulkojāt?

Nu kā, pavisam vienkārši. Taču visu laiku viņi ir bijuši "uz takas", ka jebkurš aizrādījums, kas tur ir fiksēts, tas nav pamatots juridiski un tas nav būtisks.

Nu labi, ejam plašumā. Vispirms par Universitāti, pēc tam augstskolām, pēc tam izglītības sistēmu valstī. Kā jums šķiet skatoties uz LU četrgadi, kur rektors bija Muižnieks, viņa tā kā ir gājusi uz augšu kvalitātē, konkurētspējā, kas tika pieteikts, vēl kaut kādos sasniegumos, vai nav? Nu tā, konceptuāli.

Konceptuāli man ir grūti spriest kopumā. Es pateikšu, atsevišķos rādītājos noteikti.

Atsevišķos rādītājos noteikti?

Jā.

Es "piesējos" Muižniekam, jūs redzējāt to epizodi par reitingiem, kur viņam "piesienas" ļoti daudzi viņa kritizētāji, kuri nav auguši un, kur Baltijas valstis ir priekšā abas un vairākas augstskolas un viņš teica − jūs redzējāt, jo ne visu var mērīt reitingos, tas darbs, kas ir ieguldīts, tas nesīs augļus vēl pēc vairākiem gadiem. Viņam varētu būt taisnība?

Publikāciju skaita ziņā noteikti. Vai, piemēram, ja projekts šobrīd ir iesākts, tad tā rezultātus, protams, ka mēs redzēsim pēc gada, pēc diviem − jā, kāpēc nē. Es viņam piekritīšu šajā apstāklī, ka ne visu nosaka reitingi. Es pati esmu šīs pozīcijas aizstāvētāja un tāpēc arī augstākās izglītības modeļa maiņa šobrīd, tā ir ļoti svarīga, lai to sistēmu sakārtotu no iekšienes, nevis tāpēc, ka mums tikai ir jātiek reitingos. Es vispār uzskatu, ka tas ir prestiža jautājums, tas ir noteikti arīdzan zināms pozīcijas jautājums, jo, piemēram, tajā brīdī, kad pretendē uz projekta finansējumu, uz noteiktu pozīciju Apvāršņa programmās, tam ir nozīme, to neviens nenoliedz.

Nevar nepiekrist.

Bet man jau šķiet, ka pats svarīgākais, ka arī tā iešana uz to reitingu notiek tajā brīdī, kad tā kapacitāte, kas ir iekšēji, ir stingra, pārliecinoša un izcila.

Okei, okei, bet tad izskaidrojiet man kā šīs valsts vēlētājam, pilsonim, iedzīvotājam un vienlaikus visiem pārējiem, kas šo skatīsies, kas tad lika jums ierakstīt valdības deklarācijā, ka vismaz viena universitāte būs piecsimtniekā? Tas ir jūsu valdības deklarācijā. Un kādi tad vēl citi starptautiskās konkurētspējas kritēriji izmērāmi attiecas uz LU?

Jā. Es jums pateikšu uzreiz, ka es šo ierakstu īsti negribēju rakstīt.

Kurš gribēja?

Nu, nav svarīgi.

Ir svarīgi, Šuplinskas kundze, ir svarīgi! Politika ir atklāta lieta.

Ja mēs runājam pēc būtības, tad augstskolu pārvaldības modelī tās lietas, kuras mēs šobrīd esam jau sakārtojuši un vakardien runājot ar RTU, es arī stāstīju, es jums uzreiz izstāstīšu. Tātad....

Pag, pag, jūs jau ejat plašumā uz pārvaldības modeli, bet pabeidzam vēl par Universitāti pāris lietas, tūlīt pieķersimies, divi mazi jautājumi. Ārvalstu studentu skaits − Universitāte nav sasniegusi savu mērķi, tas ir tā kā, nu "slikti, fui" vai "nav tik briesmīgi"?

Jāanalizē situācija, es zinu arī tos atsevišķus šķēršļus, kas pastāv. Pieņemsim, lai patiešām šis te eksports būtu pietiekams, bet mēs zinām, piemēram, to pašu RSU vai RTU, kur patiešām šis rādītājs ir ļoti labs, ar augošu dinamiku visu laiku, un tur viss darbojas. Ir šie šķēršļi, ir ļoti liela birokrātija tai brīdī, kad tiek pārbaudīti šie te pretendentu dokumenti, augstskolas lūdz tām dot iespēju, ka tās pašas to varētu darīt. Es nevaru tā viennozīmīgi pateikt, ka tās...es nevaru jums atbildēt vai viņas ir darījušas visu šī mērķa labā, jo atsevišķi šķēršļi pastāv.

Ja mēs paskatāmies statistiku, Izglītības un zinātnes ministrijas "Augstākās izglītības pārskats" par pagājušo gadu, studentu skaits kopējaisjā, tur tie nepilni 10 000. Indija un Uzbekistāna mums ir pārliecinošos līderos. Vai pārvaldība te kaut ko mainīs šajā tabulā gan skaitā, gan valstīs, vai arī tam nav nekāda sakara ar pārvaldību?

Pakāpeniski mainīs.

Vai jums ir politisks kaut kāds skats un redzējums? Vai šajā te proporcijā un skaitā ir kaut kas jāsasniedz, vai tā to nevar skatīt?

Es šobrīd nepateikšu noteikti kaut kādu proporciju uzreiz, tā ir ierakstīta likumā, tad principā tiecas uz to, ka ir tie 10% no augstskolās studējošajiem. Tiecas uz to.

Tur mēs esam tad satiekušies jau faktiski, tur jau mēs esam.

Nu, lūk. Līdz ar to, bet droši vien, ka ne jau tā ir tā pamata doma. Pamata doma ir tāda, ka tu radi iekšēji kvalitatīvu, labu izglītību, ka tas eksports, tas kļūst arī aizvien dabiskāks, un mainās arī valstis, kuras tiek pārstāvētas un mainās, jāsaka, arīdzan tās programmas.

Jūsuprāt, būtu jāmainās šīm valstīm?

Kāpēc nē?

Kāpēc jā?

Nu tieši tāpēc, ka tajā brīdī, kad tu esi jau novērtēts, un te nu gan tas reitings ļoti labi palīdzētu...

Gribat tos indiešus un uzbekus aizdzīt projām no šejienes?

Es negribu aizdzīt nevienu projām, bet, ja tu redzi, ka tev reitingā ir noteikta pozīcija, tad droši vien drosmīgāk un pārliecinošāk arīdzan Eiropas valstis izvēlētos ne tikai, piemēram, medicīnu studēt, kas ir ļoti populāra, jo tādēļ, ka viņiem gan ir ierobežojumi, gan nav iespējas utt. Tā ka − jā, kāpēc nē?

Kāpēc nē?

Es domāju, kaut kas mainīsies.

Te tajā pārskatā ļoti smuki ir par visādām augstskolām. Interesanta tāda epizode, un tas ir vēl būtībā attiecībā uz jūsu darba laiku, ir arī Rēzekne.

Jau bija.

Bija jau.

Jā, jā.

Piedošanu, es pārskrēju pāri.

Redz kā, Rēzekni es jau redzu ar aknām, vienkārši.

Pastāstiet ar aknām vai ar kādu citu maņu orgānu − pakistāņi... Kā jūs dabūjat gatavu uz Rēzekni dabūt vienpadsmit pakistāņus?

Tas ir Rēzeknei jāprasa, es neesmu bijusi.

Jūs vadījāt tur, gandrīz vadījāt augstskolu.

Jā, līdz 2016.gadam.

Ak, tad nebija? Šitie pēdējie divi gadi...

Vismaz manā laikā nebija.

Bet ,nu strādājāt līdz pagājušam gadam tur?

Es strādāju kā pasniedzēja arī šobrīd uz dažām stundām.

Nemanāt tos pakistāņus uz dažām stundām?

Nē. Man ir skolotāja un medija programma.

Es jau nezinu, kur ir pakistāņi. Labi, ārvalstu studentiem pārgājām pāri, atgriežamies, vēl pēdējais, ko es gribu nocitēt, bet pārejot tieši uz politiku. Viens no rakstiem, kas bija par Universitāti, tai skaitā "Delfi", bija Aivitas Putniņas raksts, kur viņa, starp citu, uzrakstīja šādu te epizodi: "Arī mani neapmierina situācija sociālajās, humanitārajās zinātnēs tas, ka administrācija Universitātē pietiekami neaizstāv manas tiesības veikt samērīgu darba apjomu, saņemt taisnīgu samaksu, tomēr es redzu, ka cēlonis tam ir politisks. Ceļot skolotāju algas, likmes paaugstināja arī augstskolu pasniedzējiem, taču nepalielināja finansējumu". Atzīstat?

Augstskolu pasniedzējiem finansējums ir palielināts tikai daļēji, proti, tā kā pedagogu likme ir 750 šobrīd zemākā, tad šai grupā ietilpst asistenti un lektori. Ko nozīmē nepalielināja, kam nepalielināja? Tas ir ieskaitīts tajā kopējā budžetā, un tas paaugstinājums ir tajā konkrētajā augstskolas pozīcijā.

Tad nav viņai taisnība, ka cēlonis ir politisks?

Netika palielināts visiem pasniedzējiem, jā. Tikai tām amatu kategorijām, kas šobrīd ir, lūk, šajā spektrā, ko es jums teicu.

Putniņas kundze, visas iespējas komentēt...

Bet es varbūt pakomentēšu arī šo, kas attiecas uz sociālajām un humanitārajām zinātnēm, tātad, ja nu gadījumā būs uzreiz arī nākamais jautājums. Visu laiku šī diskusija ir par to, ka, piemēram, arīdzan, piešķirot zinātnes bāzes finansējumu, sociālie un humanitārie ir tā kā apdalīti. Šobrīd ir mainījušies šie kritēriji un ja sākotnēji tiešām jau, kādā 12. vai 14.gadā tie bija ļoti spēcīgi vērsti uz šīm salīdzināmajām zinātnēm, nu ka, principā, ja tev mediķis vai fiziķis veic noteiktu atzinumu, viņi patiešām ir salīdzināmi, un mazāka uzmanība tiek pievērsta tur, kur izpētes objekts zināmā mērā ir dzimtā valoda, tātad latviešu valoda, kultūra, tas kas saistīts ar tradīcijām, tas, kas saistīts ar filozofiju, tad šobrīd jau šie svaru kausi mainās.

Pie valodām vēl nonāksim.

Labi, labi.

Paliekam līdz galam pie pārvaldības, augstskolu pārvaldības maiņas.

Paliekam.

Tātad ir šis, ko jūs gribējāt kaut ko stāstīt, es jūs pārtraucu, ir šis valdības lēmums, ka līdz decembrim....

Ir.

....jums ir jāizstrādā konceptuālais ziņojums veidojot pārredzamu, atbildīgu, uz augstākās izglītības un pētniecības izcilību vērstu, un starptautiskajai praksei atbilstošu. Būtībā šito izlasa un ir skaidrs, ka mums nav ne pārredzama, ne atbildīga, starptautiskai praksei neatbilstoša, nu būtībā − slikti. Tas mans jautājums ir, bet valdības deklarācijā, kad jūs taisījāt to gada sākumā neviena vārda par pārvaldības maiņu, neviena vārda, a kur tad, tad tā pārvaldība ir laba?

Nē, nē, ir gan zinātniskās pārvaldības, jūs izprintējāt...

Tieši kurš punktiņš? Bij' gan par zinātni izprintēti, un re, kur izglītība, viss kopā.

Nu jābūt ir, nu.

Nu ko nozīmē, jābūt!? Nu skaidrs, es esmu akls, es arī ar acenēm skatījos....

Es drīkstu stāstīt jau? Tūlīt es pameklēšu... Tātad, pirmā kārtā....

Nu tad uzliekam uz lielā ekrāna...

125.punktā, kas ir saistīts ar kvalitātes kritēriju pārmaiņu, kas ir saistīts ar augstskolu...

Nē, nē, pārvaldība nav 125. pieminēta nekādā veidā.

60. punktā, okei, nu tas nav nosaukts vienā vārdā, bet 60. punkts, 125. punkts, tie abi divi...

Šādas frāzes nevienā...

Mums vajadzēja norakstīt precīzi?

Nē, bet nu šīs valdības lēmums...

Tas vienkārši ir apkopots.

...pat aptuveni..

Nē, nu es jums izstāstīšu un tad jūs spriediet vai tas nav, vai aptuveni, vai vēl kaut kā. Tātad, vēlreiz atkārtoju, Izglītības un zinātnes ministrijas plānā šobrīd bija zinātniskās pārvaldības modeļu maiņa. Sakārtojot zinātnisko pārvaldību bija doma tālāk attīstīt arī augstskolu pārvaldības modeļu maiņu un mainīt likumu. Šobrīd mums ir divi likumi − Augstskolu likums un Zinātniskās darbības likums. Un tad, nākamā gada sākumā iet uz to, ka principā, mēs to apkopojam vienā likumā. Šajā brīdī tur ir vairāki elementi, kas ir svarīgi. Stāstu, tātad...

Īso versiju tikai.

No septembra līdz decembrim ir iecerēts...

Četri semināri.

Četri semināri, kurā pirmais...

Neatkārtojam, viss tas publiski ir izskanējis.

Nu, tad viss, nu neko nestāstīšu. Labi.

Seminārēsiet, vērtēsiet, ekspertēsiet, analizēsiet un kaut ko radīsiet, tas viss labi. Mums gadiem tas viss jau ir darīts, Pasaules Banka sacerēja ziņojumu ziņojumus iepriekšējos divos gados, sadarbībā ar Izglītības ministriju, tas viss ir. Vai jūs šobrīd varat pateikt zem šī skaistā pārvaldības modeļu maiņas, nu tā praksē, nu kādu jūs redzat LU pārvaldību pēc diviem gadiem?

Ne tikai LU.

Visās vienādi? Visās vienādi mainām? Ļoti svarīgs jautājums.

Jā, likums tiks mainīts! Tātad, likumā būs paredzēti augstskolu tipi, universitāte ir augstākais, bet netiek rakstīts atsevišķs likums universitātei, jā. Ir universitāte, akadēmija, tas ir tips, es nerunāju par LU.

Paņemam LU un paņemam, es nezinu, kādu nākamo grupu, piemēram, Mākslas Akadēmiju, jā?

Jā.

Nu, kāda pārvaldība tur būs tagad?

Es jums varu pateikt tās konkrētās kopīgās iezīmes, bet es nevaru pateikt kā veidosies likums tajā brīdī, kad to mainīs.

Apmēram, idejiski.

Pirmā lieta ir akadēmiskais personāls, tātad, viena no tām lietām, kas neļauj, principā, iet uz izcilību ir tā, ka šobrīd akadēmiskais personāls ir ievēlēts lielākajā daļā struktūrvienību divās vietās. Tātad, tu esi ievēlēts kā akadēmiskais, proti, docents vai profesors un pētnieks, vadošais pētnieks, kas nozīmē, mums joprojām pastāv šī mākslīgā šķiršana − mācību darbam no zinātniskā darba. Tā viena ļoti svarīgā lieta ir tāda, ka lai panāktu kvalitāti, tam mācībspēkam ir nepārtraukti jābūt savā nozarē speciālistam, profesionālim un viņam ir jābūt pētniecībai. Tātad, tā ir tā Tenūra ideja, ka, piemēram, tam cilvēkam ir 40% mācībdarbs, 60% zinātne.

Tā jau pat nav īsti pārvaldības struktūra, tā jau ir tāda jau nākamā...

Klausāmies, drīkst tālāk? Jā, jo pārvaldībā ir ļoti svarīgi, ko pārvalda. Nu, ja maina tikai pašu pārvaldības modeli, tad nu, labi, ķeramies pie šī, ja jūs tas tikai interesē.

Nevis mani interesē, bet jūs valdībā gājāt ar to. Mani vispār neinteresē.

Mēs ejam ar četriem ļoti svarīgiem punktiem, kas ļauj sakārtot augstākās izglītības sistēmu, kur pārvaldība ir viens no punktiem. Jo vienkārši sakārtot, nu vienkārši nomainīt šo te augšējo....

Es jums jautāju cilvēkam saprotamā valodā, izstāstiet.

Jā, es stāstu.

Tagad rektors, prorektori, tur kanclers, Satversmes sapulce, Senāts, konvents, šķīrējtiesa, ētikas kodekss... Nu, kas mainās?

Bet tā pamatdoma ir tieši tāda, ka mums ir lēmējvara un izpildvara, un, principā, ir arī likumā ierakstīta konventa funkcija. Konventa funkcija šobrīd ir tikai kā padomdevējs un tas, kas pietrūkst augstskolas attīstībai kopējai, ir skats no malas. Un tā pamatdoma ir tāda, ka šis te konvents vai padome kā nu mēs to nosauksim un kādu mēs izveidosim to pārvaldību, proti, no cik cilvēkiem tas sastāvēs vai, tas būs vēlēts, vai tā būs kaut kāda, jāsaka, arīdzan, nu, teiksim, šo cilvēku pārstāvniecība konkrētajā konventā, no tā ir atkarīgs, kāda būs arī tā tālākā sadarbība. Bet tā pamatdoma ir konventam, stiprināt viņu lomu, maksimāli kāpināt arī viņu atbildību stratēģisko jautājumu, konceptuālo jautājumu redzējumā un, jāsaka, arī attīstībā. Viens no tiem mērķiem varētu būt saistīts arī ar rektora izvēli, ka, principā, atvērt šo augstskolu sistēmu, lai gan šai te pārvaldības modelī ejot uz rektora vēlēšanām vai konkursu, par ko arīdzan ar prezidentu mēs esam runājuši. Un prezidents, piemēram, redz tikai, ka tas ir konkurss, ka tās nav vēlēšanas. Tātad, atvērt, ka tur var pretendēt kā Eiropas mācībspēki, tā arī citu augstskolu mācībspēki.

Un konkursu kas vērtēs? Izglītības ministrs?

Lūk, te ir tas jautājums! Kāpēc izglītības ministrs uzreiz?

Nē, nu kas būs konkursa komisija? Kas to vadīs?

Tā konventa padome ir viens, ja tā iesaka, tad droši vien, ka ir jāmeklē patiešām, kas to vērtēs, nu te mums droši vien, ka varētu palīdzēt arī tā zinātniskās pārvaldības modeļu maiņa. Runa ir par Latvijas pētniecības padomi, kurai klāt būs arīdzan šī te ekspertu padome, profesoru ekspertu padome. Tai ir jābūt neatkarīgai institūcijai, kas to izvērtē.

Labi, paldies par ieskicējumu. Turpinājums skaidrs, ka sekos detaļas. Ejam pie nākamā jautājuma vēl, kas saistās ar augstāko izglītību, kas bija valdības deklarācijāārvalstu mācībspēku, nu tā kā vairāk ieplūšana Latvijas augstskolās. Ir arī dokumentā, kolosālajā dokumentā, kas saucas "valdības rīcības plāns", ko reti kurš normāli domājošs cilvēks spēj izlasīt no viena gala līdz otram ar tūkstošiem punktu. Bet, nu šeit tas ir, pie tam līdz 31.decembrim ir jāiesniedz, nu tur kaut kādi priekšlikumi, lai sekmētu to ārvalstu mācībspēku ieplūšanu. Nu labi, decembris vēl nav, novembris nav, bet, nu, kaut kādā ceļā mēs esam? Konceptuāli ko tad mēs darīsim?

Tas ir tas augstskolu atvērtības formulu koncepts, kas arī tiks apspriests. Tātad, tā viena no problēmām, kas arī ir, ka nenomainās profesūra, tā nenomainās...

Problēmas mums ir, piedošanu par nelatviešu valodu, "dafiga".

...vecuma aspektā un arīdzan, lūk, šo te ārvalstu...

Uz ko jūs ejat? Vai līdz 31.decembrim neuzzināsim, uz ko jūs ejat?

Kāpēc mēs neuzzināsim? Nu, tā viena no koncepcijām ir tāda, ka runa atkal ir par ievēlēšanu profesūrai. Viens no tiem konkrētajiem ierobežojumiem ir konkrēti uzliktas latviešu valodas zināšanas.

Tātad, jūs varētu iet uz to, ka minimizējam...

Jā.

....vai pat vispār slēdzam latviešu valodas jautājumu?

Nē.

Nē, nē, ārvalstu mācībspēkiem, izslēdzam vispār kā prasību?

Profesūrai mēs varbūt neizslēdzam, bet neprasām to ievēlēšanas brīdī.

Tas būtu galvenais akcents šajā procesā?

Tas ir viens no akcentiem, kas noteikti ir ļoti, ļoti svarīgs. Otrs akcents, kas, protams, ir ļoti svarīgs − atalgojums. Nu, tas ir tas, ko es jums stāstu par šo te akadēmisko personālu. Tātad, ja tev maksā kā mācībspēkam, tā likme ir krietni augstāka nekā tev maksā kā pētniekam. Un tas, protams, atkal, ko cilvēki dara, arī tie kas ir projektos iesaistīti, tātad, viņi, principā, arīdzan dzīvo no projekta uz projektu, tie, kas ir iesaistīti šai mācību darbā, viņi nemaz necenšas īsti iet pēc tā projekta. Kādēļ? Tādēļ, ka tur taču vajag ielikt papildus resursus − tev to vajag izplānot, tev vajag, kā saka, uzrakstīt un tikai tad tu varbūt, varbūt iegūsi to finansējumu. Jo skaidrs, ka pamata lieta ir finansējuma trūkums, īpaši zinātnē, kur mēs ļoti skaidri redzam, ka, principā, tie lielākie sasniegumi ir veikti pateicoties Eiropas struktūrfondu finansējumam.

Pirms nonākam pie zinātnes un tās finansējumu... Es saprotu, ka filologs mani uzreiz sāks labot.

Nē, nē, nē.

Vēl viens jautājums, kas var ļoti ietekmēt naudas sadali vai pārdali, un tas jautājums man liek atgriezties mūsu sarunā, kad jūs kandidējāt uz amatu janvārī, sēdējām tepat, smuki runājām. Viens no fragmentiem, es jautāju par to, kā mēs un jūs, šajā gadījumā jūs un viss resors konsolidēs studiju programmas, kas pārklājās utml. Nospēlējam vienu mazu fragmentiņu no šitā.

(Skan ieraksts)

Jūs jautājāt, ko konsolidēsim − pirmais, novērsīsim programmu fragmentāciju, proti, panāksim arīdzan droši vien, ka šo te ekonomiju vai racionālāku līdzekļu izmantošanu tajā brīdī, kad mums nebūs pilnīgi identu vai minimāli atšķirīgu programmu daudzās augstskolās.

Bet var konsolidēt un programmu pārklāšanos mazināt 5, 25 un 125 reizes. Vai jūs esat uzrakstījuši kaut apmēram par apjomu, kādā mērogā mēs to darām?

Teikšu uzreiz, deklarācijā skaidri minēts tas nav.....

Ko jūs pateicāt tālāk?

Es nezinu, ko es pateicu.

Neatceraties?

Skaitļi nav, bet tie būs, cik − nezinu.

Rīcības plānā būšot skaitļi.

Nu, es jums varu pateikt.

Nē, nē, Rīcības plānā nosauciet man punktu, kur ir skaitļi.

Bet es jums varu pateikt, cik viņi ir šobrīd.

Nē, nē, Rīcības plānā! Mani interesē, vai ministri nemelo šajā valstī!

Nu, bet es nezinu.

Rīcības plānā nav šo skaitļu.

Nu, ja nav, tātad nav, bet es jums varu pateikt šobrīd skaitli.

Labi, pasakiet.

Tātad, šajā brīdī tiek realizēti divi projekti un viens no tiem ir saistīts tieši ar programmu fragmentācijas mazināšanu. Tas, kas šobrīd ir ierakstīts kā sasniedzamais rezultāts, ir 800.

No tiem 900 ar kaut ko...

No 916, jā.

No 900 uz 800, un tas ir sasniedzams cik ilgā laikā? Jo tagad ir tie grafiki salikti...

Tas ir, ja es nemaldos, gada periods.

Jo tagad jau tie akreditāciju termiņi ir izstiepti uz vairākiem gadiem.

Nu, diemžēl, jā, tas pagarinājums...

Nu tad 800 vienā gadā, un tad vēl pa simtam, vai visu darām tikai šajā gadā?

Nē, to es atkal nevarēšu, neesmu paanalizējusi pati cik ātri šis process iet, bet pateikšu uzreiz, tas bija mans jautājums: kādēļ tik liels skaitlis paliek?

A kāpēc 800 nevis 750?

Nu, piemēram, jā.

Jums nav atbildes uz to?

Nu, es domāju, ka tie ir rezultāti, ko uzrāda pašas augstskolas. Kāpēc? Droši vien, ka, pieļauju, ka rezultātā būs 768. Tas ir skaitlis, kas ir iezīmēts, uz ko mēs tiecamies.

Bet tas ir politiķa uzdevums Augstākās izglītības kvalitātes aģentūrai šobrīd, akreditējot programmas, samazināt līdz 800? Kas tas ir par ciparu?

Projektā mazināt programmu fragmentāciju, katra augstskola ir apņēmusies...

Jā.

....reorganizēt savu sistēmu studiju programmās, katra augstskola ir uzrakstījusi noteiktu skaitu, cik būs tās programmas...

Ā, un mēs vienkārši sasummējam, ko tās pašas ir pieteikušas? Mēs no valsts puses neko neregulējam?

Nē, šajā brīdī tas ir pirmais, kas ir iesākts darīt. Ko nozīmē neregulējam? Tūlīt arī nāks nākamā saruna ar šo te Augstākās izglītības centru, kas nodarbojas ar akreditāciju un kur arīdzan būs saruna: nu, kā tad mēs mainām šos kritērijus, lai patiešām tā nebūtu vienkārši mehāniska to programmu, kuras vienkārši nedarbojas, aizvietošana ar jaunām, kuras arī varbūt jau drīz nedarbosies.

Es vienkārši gribu saprast, kas ir jūsu kā ministres, nu, kaut kāds konceptuālais redzējums. Jo, piemēram, to statistikas platformu, ko ir tagad salīdzinoši svaigu uztaisījuši, te ir to studiju programmu skaits pa virzieniem, un, redz, šitik tālu novelkot, ir informācijas tehnoloģijas kā lielas. A tas nav līderis. Jūs zināt, kas ir līderis tur tālāk?

Programmu spektrā?

Jā.

Nē.

Bams! Vadība, administrēšana un nekustamo lietu, īpašumu pārvaldība.

Ā, un es gribēju teikt, droši vien, ka tā ir ekonomika.

Mēs esam vadītāju mācītājvalsts. Tas ir ok?

Nē, tas noteikti nav ok. Kaut gan, nu, protams, ka es tiešām pati personiski neesmu gājusi šiem datiem cauri, lai es jums teiktu, ka, nu, tur tas, tas un šitas noteikti neder. Ja jūs uzaicināsiet tieši uz šādu diskusiju, es izskatīšu, jā.

Labi, labi.

Jo runāt vienkārši par to, ka es redzu, ka programmu ir par daudz, es redzu, ka virzība samazināšanā notiek, bet notiek vēl viens cits process, ko man ir jāanalizē, un tas tiešām ir darba kārtībā. Un tas cits process ir tāds, ka augstskola saka: jā, mēs samazinām, bet mums ir pieprasījums pēc jaunām! Un kā tās jaunās programmas veido, tur gan bieži vien trūkst tā pamatojuma. Tā ir tā lieta.

Labi. Atgriežamies pie kopskata, un kopskata caur saturu, un caur naudu, mums ir augstskolas, kurām vajag finanses, zinātne kurai vajag finanses, skolas, pedagogi, aprīkojums, kam vajag naudu.

Policisti, tiesas, ugunsdzēsība, mediķi...

Pag, pag, bet paliekam pie izglītības, paliekam izglītības resorā.

Bet tas ir ļoti svarīgs aspekts.

Jā, absolūti. Jūs esat pieteikuši, ka jums no resoru pārvaldības viedokļa ir nepieciešami 128 miljoni nākamajā gadā budžetā vairāk.

Tas ir optimistiskais plāns.

Nu, labi, tad jautājums, kas ir optimisms, kas ir pesimisms, kas ir realitāte. Vai jūs varat ieskicēt?

Vismaz 55.

Pesimisms ir 55?

Jā, es varu jums iezīmēt.

Kas tajā ietilpst?

30 miljoni pedagogu atalgojumam, 20 miljoni zinātnei, ieskaitot bāzes finansējumu, lietišķos, fundamentālos, un 5 no tiem arī valsts pētījumu programmām, kas nāk kā dažādo ministriju finansējums, ieskaitot tur arīdzan 3 miljonus, kas jāparedz Eiropas kosmosa aģentūrai. Un tas atlikumiņš, kas tur veidojas, pusmiljons jaunatnes politikai, un drusku vairāk kā miljons sportam, jo tur ir diezgan kritiska situācija ar sporta skolām.

Taisnība. Tātad, lielās līnijās, ja es pareizi saprotu, tie 30 ir, lai algas būtu tā kā solīts...

Jā.

...tajā skaitā no nākamā gada 1. septembra bāzes likme 790 eiro un zinātnei tie 20, tas ir tas, kas bija sasolīts atkal gan deklarācijā, gan rīcības plānā, tieši tas arī bija solīts.

Re, kā!

Jā.

Nepārbaudīja.

Nepārbaudīja!?

Nē.

To Rīcības plānu kāds cits tur raksta, ne jūs?

Nu, zini kā, visu laiku jau tu neskaties tajos pamata skaitļos, kas tur ir rakstīts, bet redz, kā.

Nu, labi.

Sakrita.

Pašai patīk, ka sakrita?!

Nu, ko var teikt, ir taču arī dažas labas lietas šajā pasaulē.

Jūs pieļaujat, ka jums būs jāizšķiras arī zem šiem 55 un jāizvēlas viens no šiem diviem, piemēram.

Man ļoti negribētos to darīt.

Bet mums ir jāpieļauj, vai ne?

Es ļoti ceru...

Jo ir policisti, ārsti un viss, ko jūs tagad uzskaitījāt.

Neapšaubāmi, ir konflikts.

Ko jūs darīsiet tajā situācijā?

Ir konteksts. Es joprojām strādāju pie sarunām ar pašvaldībām, es patiešām apzinu, kāda ir reālā skolu situācija novados. Es ļoti ceru, ka šīs situācijas apzināšanās... Starp citu, ļoti arī, es teikšu tā, mēs esam tikušies šobrīd jau apmēram ar 20 pašvaldībām, un pašvaldības arī iet uz optimizāciju, viņas rāda šos skaitļus, kas nozīmē ka, iespējams, ka tas finanšu resurss, kas ir vajadzīgs, tas tomēr būs arīdzan drusku citās proporcijās. Un otra lieta, kāpēc man ir svarīgi....

Piedošanu, jūs vienkārši uz skolu likvidācijas vai reorganizācijas rēķina, jūs dabūsiet to resursu, ko pārdalīt no esošā bāzes finansējuma?

Nu, ne daudz, bet skaidrs ka mēs joprojām ceram, ka tas parādās.

Līdzīgi kā par akreditācijām, skatot šādus virsrakstus, viens no daudzajiem, kas ir par to, cik skolas, kur, kas... Kā tad jūs redzat to izmērāmo skaitli, cik tad skolas vēl runās ar savām pašvaldībām, ka varētu optimizēties.

Kad mēs pabeigsim šīs sarunas, ja jūs vēlaties tiešu skaitli, jums arīdzan tādu piedāvās, šobrīd...

Nē, es vienkārši domāju, vai jūs redzat, jo, ja jūs skaitli redzēsiet, tad jūs redzēsiet arī finansējumu, ko tur var optimizēt.

Nē, to mēs gan neredzēsim, jo te ir tā lieta, ka, es vēlreiz atkārtoju, visu ļoti skaidri redz, cik finansējums iziet no Izglītības un zinātnes ministrijas pedagogu atalgojumam, bet neviens neredz kopējā ainā, cik ir liels finansējums, ko pašvaldība iegulda izglītības resorā. Un tāpēc mēs jautājam viņiem šobrīd, un viņi ir tik laipni un mums neatsaka parādīt, cik liels ir viņu ieguldījums tieši infrastruktūrā, atbalsta personālā, sociālajās...

Nu labi, parādīs, maz nebūs.

Un tad mēs analizēsim modeli "Nauda seko skolēnam" un domājam viņu mainīt uz pamatvajadzību grozu, kas nozīmē, ka tādā veidā tā skolu sistēma stabilizējas. Es ļoti ceru, ka paliek arīdzan labvēlīgāka psiholoģiskā un kvalitātes ietekme, kāda ir tajā skolā, un tādā veidā mēs tad vienkārši arīdzan tālāk sistēmu kārtojam no kvalitātes aspekta, bet nevis visu laiku cīnāmies par skaitļiem.

Labi, lai būtu kvalitāte, lai kā tā nauda kam sekotu, bet ir jums jānonāk līdz tam, ka ir fizisks skolotājs, mums visiem jānonāk līdz tam. Un atnāca jautājums ministrei, viens no daudzajiem e-pastiem... Paldies skatītājiem par e-pastiem.! Jānis Rumba, nu, man liekas, ka tas nav izdomāts stāsts, jo cilvēks vada....

Šorīt no rīta tikos ar Bauskas pašvaldību, ja nu kas.

Bauskas pilsētas pamatskolas direktors. Ar viņu arī?

Es domāju, ka...

Domājat, ka nē?

Es nokavēju pašu sākumu, iepazīšanos, bet domāju, ka nē.

Redz, vēstures skolotājs, raksta Jānis Rumbaaizgāja priekšlaicīgā pensijā, trīs mēnešus meklēju citu, kas mācītu vēsturi, sociālās zinības, nav izdevies atrast! Vērsos "Iespējamajā misijā" - nē, interesējos augstskolās - nē, sludinājumi bija - nē, novadā vēstures pedagogus aptaujāju - nav, liela slodze. Šobrīd izskatās, ka mācību priekšmetu skolēniem būs jāapgūst patstāvīgi. Gribu jautāt ministrei, ko darīt, varbūt ministrijā ir kāds speciālists...

Jā, es droši vien, ka varētu to darīt.

....kas varētu atkomandēt uz skolu!

Es varētu to darīt amatu savienošanas kārtā.

Jūs varētu braukt mācīt vēsturi uz Bauskas pamatskolu?

Kas tad tur to nedarīt? Jā! Nē, stāsts ir drusku cits, ar Bauskas pilsētu mēs tiekamies vēl...

Pag, atbildam uz šo te. Ko darīt cilvēkam fiziski? Tāpēc, ka mums ir simtiem šādu vakanču valstī, simtiem, to taču saka visi.

Jā, un pamatā arī šīsdienas sarunā tas stundu apjoms, ko prasa, ir 4h, 10h, 12h.

Ko darīt šim cilvēkam?

Neapšaubāmi mēģināt risināt problēmu...

Viņš jau ir risinājis trīs mēnešus! Nav?

Tātad, mēs neesam saņēmuši viņa izmisīgo...

Re, kur ir! Ko darīt?

Viss, risināsim kopā. Bet, nu, ja mēs runājam par problēmu...

Ko jūs risināsiet, ko tieši?

Skolotāja resurss Latvijā ir. Ļoti daudzās skolās ir tā, ka, pieņemsim, skola reorganizējot vai viņu pārkārtojot, skolotāji ir, bet cits jautājums, ka viņi nav tieši Bauskas novadā.

Nu, jā! Ko darām?

Nezinu, runāsim ar konkrēto Jāni Rumbu un mēģināsim saprast, kā to atrisināt, bet, ja jūs domājat konceptuālā risinājumā, tad es jums varu tālāk stāstīt, ko darām.

Bet šī ir ilustrācija, man liekas, konceptuālai problēmai šobrīd.

Nu, ja mums, piemēram, šobrīd arī es nosaucu 500 skolotājus, kur nav runa par slodzēm, bet ir runa par stundām pamatā.

Jā.

Un, ja mēs paskatāmies, cik mums ir pašvaldību, tad vidēji novadā, cik šādu problēmgadījumu ir? Pieci? Trīs? Ir divdesmit viens novads, kur nav neviena problēma, šodien bija Dobeles novads un viņi saka − uz 1. augustu bija daudz, šodien mums ir 4 stundas, nezinu, mūzikā un 4 stundas bioloģijā, laikam bija tā. Tad principā ir tā, ka, nu tā ir problēma, kas vienmēr ir akūta pirms septembra, bet septembra laikā tā pamatā sakārtojas.

Jūs uzskatāt, ka ir normāli 500 trūkstoši skolotāji valstī? Nopietni?

Nu ,redzi, te ir tā problēma, mums ir cilvēki, kuriem nav darba un ir cilvēki, kuri darbu piedāvā. Es droši vien kā ministre neko īsti nevaru izdarīt, ja tas cilvēks, kuram tā darba nav, neizvēlas doties uz turieni, kur tas darbs ir.

Sistēmiski ministram tā ir ministra atbildība!

Lūk, sistēmiski es jums arī varu pastāstīt, ko mēs darīsim, bet šajā vienā gadījumā es jums to nevaru šādi atrisināt.

Viens gadījums ilustrēts.

Drīkst sistēmiski tagad? Jā? Tad sistēmiski pirmais, šis gads ir pasludināts par tehnoloģiju gadu, un pirmā lieta, ko mēs arīdzan apzinām arī šajās sarunās un jau sākam darīt ir tā, ka vēlamies apzināt tos priekšmetus, kur ir ne tikai trūkums, bet arī novecošanās problēma ļoti liela, kur varbūt trūkst atbilstošas metodoloģijas.

Neesat apzinājuši? Ne visur ir novecošanās.

Akūtā problēma būs apmēram pēc pieciem gadiem. Jā, mans vecums ir tas, kas skolās šobrīd ir vidējais, bet man jau šķiet, ka arī mans vecums var strādāt un ļoti daudz strādā, un ļoti labi vēl strādā.

Nu, labi, apzināsiet. Tālāk?

Mēs piedāvājam šo te tiešsaistes mehānismu, kurā noteiktus priekšmetus jau ar šo gadu eksperimenta veidā, teorijas skaidrošanas veidā, saistošas metodoloģijas veidā var skatīties skolā, kas nozīmē, ka tad tā ir arīdzan gan mācību materiāla piedāvāšana, gan arīdzan iešana pretī skolotājam, iedrošinot viņu arī mainīt kaut ko savā darbības modelī utt. Tā ir viena lieta, otra lieta no 20. gada, precīzāk, jau no šī gada novembra startē jaunā pedagogu apmācības programma, 20. gadā viengadīgā un četrgadīgā.

Un tas tā visu atrisinās pēc gada?

Nu, bet, ja mēs pretendējam uz to, ka mēs gribētu 100 skolotājus šajā viengadīgajā programmā uz 21. gadu sagatavot?

No 500?

Kā lūdzu?

No 500.

Nē, no 100.

Jā, bet no tiem...

No 100.

Nē, nē, bet mums vajag 500, nevis 100.

Jā, jā, bet nu šajā gadījumā vēlreiz atkārtoju, šie 500 kārtojas un nav tā, ka viņi paliek akūti nepieciešami.

Labi, ejam tālāk drusku par naudām, drusku par sistēmu, cik var saprast no jūsu viena no svaigākajiem paziņojumiem par brīvpusdienām sākumskolās, ka tas būtu jāpārņem uz pašvaldību pleciem no valsts budžeta līdz šim finansētās brīvpusdienas 1.- 4. klasei, ka jūs grasāties ar šo iegūto naudu iespējams risināt to nākamā gada budžeta problēmu. Vai ne?

Daļēji noteikti, jā.

Jā. Tagad paskatāmies no otras puses, pašvaldība, līdzīgi kā Jānis Rumba man atrakstīja, man atrakstīja Andrejs Elksniņš no Daugavpils.

Jā, mēs ar viņu sarakstījāmies divas dienas atpakaļ.

Viņš jau man saka, ka jūs vairs neatbildot, un viņam ir diezgan loģisks tas jautājums, ja viņam ir 47% pašvaldības budžetā izdevumi jau izglītībai, viņš saka, nu, kādu jūs man te "pī" solidāru atbildību prasāt, ja valsts budžetā izglītībai īpatsvars ir stipri mazāks.

Es atkal nevarēšu pateikt tieši par Daugavpils situāciju, bet tas ir tas jautājums...

Bet viņiem visā Latvijā līdzīgi.

Es izstāstīšu, tikko viesojās Dobele pie mums, un mēs skatāmies šo te skolu tīklu un infrastruktūras jautājumu....Vadītājs saka - jā, tā telpa varbūt ir pārāk liela un kādi 100m2 mums sanāk katrai mazajai skolai maksāt pa virsu, jautājums, cik saimnieciska un efektīva ir šī te līdzekļu atvēlēšana, kādām pozīcijām, kur no pašvaldības budžeta tas tiek atvēlēts.

Jūs tagad apsūdzat pašvaldības, ka tās neefektīvi strādā?

Es neapsūdzu, bet arī runājam par brīvpusdienām.

Bet brīvpusdienas, nu, tad 1,42 uz bērnu, jūs gribat teikt, ka to arī kāds neefektīvi iztērē?

Teiksim tā, sistēma rāda, ka likums paredz 1. un 4. klases ēdināšanu, daudzas pašvaldības iemanās ēdināt pilnīgi visas klases. Otra lieta, ka principā arī es...

Viņi piemaksā no sava budžeta, jo var atļauties, un tas ir cits jautājums.

Es arī esmu pārliecināta, ka būtu jābūt arīdzan vecāku atbildībai, un šī nauda būtu jāvirza uz maznodrošinātām un daudzbērnu ģimenēm, un, ja pašvaldība spēj pati finansēt visu bērnu barošanu, nu, tad viņi pārzina šo situāciju labāk.

Aaa, tad valstij nevajadzētu vispār ar to krāmēties, jā?

Bet jūs piekritīsiet, ka tā īsti nav Izglītības un zinātnes ministrijas kompetence. Droši vien, ka mums vairāk būtu jādomā par saturu un kvalitāti, un mazāk par to vai šī nauda tiek iztērēta saimnieciski, vai tā patiešām nonāk tur, kur tā nonāk.

Jā, bet tad būtu normāli, atdodiet to kādai citai ministrijai, un tā dotē pašvaldības, piemēram, Veselības ministrija. Nu, kāda starpība? Bet vai jūs tiešām uzskatāt, ka tas ir taisnīgs gājiens tagad, kad sākas ik rudens budžeta jezganauda seko skolēnam, a šitā nauda neseko, šīm te pašvaldībām jādzemdē tā.

19. gadā nemainās, viņiem šobrīd ir šis finansējums no valsts.

Četri mēneši paies vienā vēja rāvienā!

Un tas ir diskutējams jautājums, tas vēl nav pateikts.

Bet vai jums šķiet, ka tas ir taisnīgi, ka mēs runājam par to, ka pašvaldībām vienkārši ir jārada no kaut kurienes.

Pirmajā manā tikšanās reizē ar pašvaldībām tā bija viena no frāzēm, kas skanēja tieši no pašvaldībām. Un pašvaldības teica, vai Izglītības un zinātnes ministrija nedomā par šīs funkcijas atdošanu viņiem.

Kurš to teica?

Es nevarēšu pateikt...

Nu, ko nozīmēnevarēšu pateikt? Jo Pašvaldību savienība saka: kaut kā mēs te tā baigi nepiekrītam.

Jā, viņi šobrīd..

Tās arī pašvaldības!

Tāpēc, ka viņi kaulējas, un tieši tā, kā jūs arī sakāt, tātad, tā viena no domām, kas man tika piedāvāta uzreiz un es teicu: "Jā, mēs skatīsimies šo te opciju!" Mēs atdodam pašvaldībām brīvpusdienu naudu, bet, savukārt mums būtu jāuzņemas pirmsskolas pedagogu atalgojumu nauda. Pirmsskolas pedagogu atalgojumā šobrīd ir vajadzīgi 45 miljoni, brīvpusdienu nauda, kas ir atvēlēta no valsts ir 19 miljoni, mēs šobrīd tīri fiziski nevaram šāda veida apmaiņu veikt, jo vienkārši tad mums ir vēl vajadzīgs papildus resurss.

Šuplinskas kundze, kādā politikas konceptuālā dokumentā ir definēts šis jautājums, ja ir, ka valstij tas ir jādara vai pašvaldībām jādara, kur tas ir definēts?

Tas ir likums, likumā ir rakstīts, ka pašvaldība un valsts solidāri gādā par brīvpusdienu nodrošinājumu.

Par kuru likumu te iet runa?

Meklēsim. Varam runāt tālāk, es atradīšu, kurā likumā.

Ārpus likumiem citos politikas dokumentos nekur tas nav definēts?

Nezinu, ja jūs tā jautājat, neesmu pārbaudījusi.

Vai ne, nojaušat. Ir tādas Sabiedrības veselības pamatnostādnes.

Jā, Bērnu tiesības un aizsardzības likums. Re, kur!

Jā.

Ministru Kabinetā apstiprinātais.

Jā.

Būs grozījums jātaisa.

Nu, jā, bet tātad te ir valsts funkcija, tā ir definēta valsts funkcija.

Jā.

Nu, ja.

Jā.

Sabiedrības veselības pamatnostādnes ir spēkā, tās arī runā, ka tā ir valsts funkcija, nu, tad jums pie viena tagad, es vienkārši jums saku priekšā, jums pie viena kopā ar Vinķeli Ilzi vēl jāpamaina arī Sabiedrības veselības pamatnostādnes, jo tās ir līdz 20. gadam.

Paldies.

Jūs tā arī uzskatāt, ka tā ir jādara?

Runājot ar pašvaldībām...

Pat, ja pašvaldību vairākums būs, jūs esat pieminējusi četrpadsmit Kurzemes novadus, ar ko ir runāts.

Jā, tāpēc, ka es esmu runājusi ar viņiem viens pret vienu, un tas ir šobrīd, bet es jums vēlreiz saku, tikko es stājos ministres amatā bija sarunas ar lielo Pašvaldību savienību ar citiem novadiem, uz kuriem es braucu un...

Un viņi tagad kaulējas, jā?

....un viņi visi jautāja...

Jūs sakāt, ka pašvaldības kaulējas.

Nu, skaidrs.

Mh.

Tā ir ierasta prakse.

Nevis cīnās par principiem?

Domāju, ka nē. Ir atsevišķas pašvaldības, starp citu, to pašu Dobeli pieminēju...

Jā.

Tur bija prieks dzirdēt par to, ka viņi šobrīd ļoti atbildīgi attiecas pret šo te naudu un viņi patiešām to 1.- 4. klasīti balsta, maznodrošinātos, daudzbērnu utt. Jo nu nevajadzētu droši vien būt tādai funkcijai, ka nu mēs atgriežamies noteiktos posmos, noteiktos virzienos kā sociālisma apstākļos, naudu mēs dodam, bet mēs nevērtējam ne cik daudz, ne kā tā tiek iztērēta.

Es pajautāju, jūs atbildējāt, ejam tālāk, vēl daži jautājumi un finalizēsimies. Viens no arī pieminētajā Rīcības plānā sarakstītajiem šā gada darbiem vairākos punktos saistās ar izglītības kvalitāti jau drusku pieminēto − gan izglītības kvalitātes monitorings, gan izglītības kvalitātes vispār tie parametri kā tādi. Varat atkal konceptuāli tā, lai cilvēkiem būtu kaut kāds priekšstats, konceptuāli ieskicēt uz ko jūs grasāties iet, piemēram, fonā skatoties LETA ziņu, ko mēs te pavērām vaļā, tad ,kad Saeimā jūs prezentējāt pirms pāris mēnešiem par izglītības kvalitātes kritērijiem, tur bija runa par sabiedrisko līdzdalību un emocionālo vidi. Kas mums te mainīsies tajā kvalitātes kritēriju vērtēšanā?

Tad arī tur būs ziņojums, kurā varēs redzēt šo te konkrēto ainu, kāda ir kopumā, bet tas pamatuzstādījums, šobrīd mums ir reitingi, un tāpēc arī es jau pirms tam runājot par augstskolu reitingiem esmu arī diezgan skeptiska. Es saprotu, kāda ir viņiem funkcija, bet man jau šķiet, ka jāsakārto ir pati vide un jārada tie apstākļi, un tad mēs varam domāt par kaut kādu, jāsaka, reitingošanu.

Jūs par skolu reitingiem tagad runājat?

Jā, es vienkārši analoģiju. Bet skolu reitingi tiek veidoti vai nu pēc olimpiāžu rezultātiem, vai, nu, arīdzan pēc centralizētā eksāmena rezultātiem. Un tas centralizētais eksāmens sagādā vislielākās raizes skolotājiem un, es teiktu, arī izglītības kvalitātei, jo bieži vien skolotāji strādā tieši uz eksāmenu rezultātu, tādēļ, ka no tā ir atkarīgs, kurā reitinga pozīcijā tā skola būs, kāda būs tā vispārējā sabiedrības attieksme un kas te vispār tālāk notiks. Un tad skolotāji arī saka, ja mēs vēlamies pāriet uz bērnu centrētu izglītību, kas ir kompetenču pieeja...

Mēs jau esam paziņojuši, ka mēs pārejam, tūlīt jau, parīt pārejam.

Bet principā skaidrs, ka bērna spējas un talanti ir atšķirīgi, un tas nozīmē, ka mēs nevaram vienlīdz ar vienādu šniti mērīt visus, un ar vienādu šo te arī pārbaudījumu noteikt prasības.

Kā mērīsim, ar kādu šniti?

Tātad, šajā brīdī būs tā, ka, apmēram, ir mācību procesa izvērtēšana, ir vērtējums, kas ir saistīts ar, patiešām šo te skolas organizatorisko struktūru, un ir tā, ka ir saistīts ar šo te skolas drošību un emocionālo vidi.

Kā mēra emocionālo vidi?

Rādītāji tam tiek šobrīd skatīti, bet kā mēra − pēc bērna labsajūtas, cik daudz...

Kā mēra bērna labsajūtu?

Cik daudz, piemēram, klasē vai skolā ir šie te mobinga, ietekmēšanas gadījumi, kādā veidā mēs redzam kā skolotājs tiek galā, netiek galā, kas viņam traucē tikt galā ar uzvedību utt. Vai šī bērna iesaistīšana....

Tātad, kā šie noliecinās, tā arī būs.

Kā lūdzu?

Kā šie noliecināsgan skolotāji, gan bērni, tā arī izmērīs pa vidu?

Nē, nē, šajā brīdī tam tiek patiešām metodoloģiski piemeklēti samērā objektīvas dabas kritēriji.

Piemeklēti, baigs vārds.

Nu...skatīti, meklēti, veidoti, es nezinu, kā vēl pateikt. Bet tā doma ir pavisam vienkārša. Tātad, ir vairāki parametri, kurus mēs rādām skalā, un kur ir patiešām vairāk rādītāju, jo skaidrs, ka skolas kvalitāti nosaka arī tas, cik lielā mērā skolotājs ir atbalstīts, vai šī te sistēma kā tāda − gan finanšu, gan šī te metodiskā, gan psiholoģiskā atbalsta, vai viņš vispār ir šajā skolā. Un ne tikai šis kritērijs vai matemātikas centralizētajā eksāmenā ir 27% nosaka to, ka tā skola strādā. Tā doma ir tāda, ka parādīt to skolas kopējo raksturu, un tur viens no rādītājiem ir arī šī zināšana, kas nozīmē, ka, ja jūs, Dombura kungs, interesē tikai zināšanas, jūs vienalga tās varēsiet ieraudzīt. Jā.

Gandarījums?

Jā.

Ka iznācis labi atbildēt? Kamēr tā nākotne ir ar šādiem te kritērijiem piemeklētiem vai radītiem, tikmēr šodiena ir jau vienas reformas priekšvakarā, tātad, palielināt to apjomu, cik mazākumtautību skolās māca....

Latviešu valodu. Jā.

....latviski un valsts valodā kā tādā.

Jā, jā.

Vai jums par to ir monitorings šobrīd, tāpēc, ka tad, kad tas notika, bija daudz skaņu par to, ka vienkārši nav tās kvalifikācijas, un vienkārši bērnus sačakarē.

Būs uz gada beigām.

Uz gada beigām, kāpēc tas nav tagad?

Nu, nav.

Nē, bet tas jocīgi, nu, ka tad sākam to darīt, bet paši nezinām vai kvalitatīvi...

Formālie kritēriji...

Neko nerisinām?

Nē, nu, formālie kritēriji viņi jau ir...

Nav runa par kritērijiem, bet ir runa par to, ka, ja mēs par 500 skolotājiem zinām, un kā jūs sakātmēs mēģinām kaut ko darīt...

Jā.

...a varbūt pat par šo te nelatviešu visu to vidi mums arī vajadzētu zināt, un tad kaut ko sākam darīt?

Nē, nē, nu ko nozīmē − mēs nezinām! Mēs zinām − formālie kritēriji nav slikti, skolas lielākā daļa arī ir gatavas šim procesam.

Bet mazākā daļa?

Visu laiku notiek gan šie te, jāsaka, kursi, gan tūlīt, uz decembra mēnesi, būs arīdzan elektroniskais valodas apguves kurss.

Mazākā daļa ir cik, kas nav pienācīgi gatavi?

Nevaru pateikt, neteikšu.

Bet apzināties, ka ir šāda daļa...

Jā, protams.

....kur ir problemātika.

Vislielākās problēmas ir Rīgā un Daugavpilī. Jā.

Loģiski.

Divas pilsētas.

Tas loģiski, Talsos diez vai.

Tāpēc, ka, jā, lielākā daļa pilsētu un arī lauku teritorijas, kur diezgan daudz bija mazākumtautības skolu, to ir atrisinājušas pašas, sakārtojot savu sistēmu, bet šeit būs lielāka uzmanība pievērsta. Jā.

Es jau tikai mēģinu rādīt arī publikai, ne jau priekš sevis tikai, bet arī publikai rādīt, kā ministre ranžē, ja drīkst lietot šo vārdu, vienu vai citu jautājumu gan ātrumā, gan prioritātēs kaut kā citādāk. Jo vēl viena lieta, par ko mēs jau drusku parunājām, kad jūs stājāties amatā, un kas arī ir atspoguļota valdības deklarācijā un Rīcības plānā. Valdības deklarācijā tas ir punkts 121., kurš runā par skolu optimizācijas procesu un tad viņš pieminīpašu uzmanību pievērsīsim Eiropas Savienības pierobežas skolu saglabāšanai, nodrošinot izglītības kvalitātes kritēriju izpildi. Nu tāds punkts, ko var iztulkot simts dažādos veidos, ja paņem tagad šito plānu, neļaus man plāns samelot, tad te jau tā kā tās lietas jau kļūst drusku precīzākas, tātad, 3. punktiņš, kas ir šī gada beigas, pārējie visi atlikti − veicināt novadmācības, tajā skaitā latgaliešu rakstu valodas, ja attiecināms, un valsts aizsardzības mācības ātrāk ieviešanu izglītības iestādēs, kas atrodas Eiropas Savienības ārējās robežas tuvumā. Tad ko jūs kā latgaliešu valodas fans un nozares figūra un novada pārstāvis līdz šim, tad ko latgaliešu valoda un...?

Valsts aizsardzības mācība

...valsts aizsardzības mācība. Ko mēs tur veicināsim, kur mēs veicināsim, cik plašā pierobežā, kas tas tāds būs?

Jā. Tātad, ja jūs jautājat, kas ir izdarīts, tad nākamajā valdības sēdē tiks stiprināts vidējās izglītības standarts, kur ir doti arī programmu paraugi, kur citu starpā ir arī novadmācība un latgaliešu rakstu valoda. Un tas nozīmē, ka vidējās izglītības posmā, ja skola būs izvēlējusies valodu, sociālo virzienu, tā principā šajā padziļinātajā griezumā varēs apgūt nosauktos priekšmetus. Tas ir pirmais, tas ir nākamnedēļ. Ja jūs jautājat, cik plašā spektrā, tad principā te ir divas lietas droši vien, tā viena lieta, ka latgaliešu rakstu valoda un novadmācība, tā nav ierobežota tikai ar Eiropas Savienības robežu, tas spektrs, ko var izvēlēties ir krietni plašāks.

Te ir tā rakstīts.

Un arī jau šobrīd simt Latvijas skolās vispārējā aizsardzības mācība kā pilotējamais priekšmets ir ieviests. Tātad, tā ir tā viena lieta, bet, ja mēs skatāmies uz šo te skolu optimizācijas grafiku, tad tur ir ļoti skaidri iezīmēta tieši šī Eiropas ārējā robeža, kur atkal, nu, nepārskaitīšu, šodien 7-10 vidējās izglītības iestādes arīdzan atrodas un, kur principā arī tā pamatproblēma ir saistībā ar 20. gada pāreju uz kompetenču pieeju, jo kompetenču pieejā vidējā izglītības posmā tiek piedāvāta izvēle, izvēlei ir vajadzīgi vismaz 45 bērni, kas būtu efektīvi, tur tā robeža ir noteikta...

Ministres kundze, bet...

...30.

Bet jūs ejat prom no tā jautājuma!

Es neeju prom.

Ko nozīmē veicināt?

Un tur, lūk, ir šis te arīdzan konkrētais atsevišķu skolu, piemēram, tās pašas Baltinavas uzstādījums, ka izvēļu grozā viņi noteikti mēģinās stiprināt identitāti, ieviešot arī šos te divus priekšmetus. Ko no savas puses es vēl darīšu? Es noteikti skatīšos, kādā veidā tiek veidoti atbalsta mehānismi skolotājiem, un kāda veidā, tas arīdzan parādās šajās skolās.

Augsta prioritāte vēl aizvien jums latgaliešu valodas mācīšanas ieviešana?

Ja jūs uzskatāt, ka visā tajā, ko es izdarīju tā ir visaugstākā, tad − jā, bet es pievēršu uzmanību, noteikti.

Es, uzskatot tā subjektīvi, un te nu es mēģinu tagad noslēgt un tuvināties šīs sarunas noslēgumam, ja, mēģina izanalizēt nevis pēc skaļuma jūsu šos 7+ mēnešus ar visskaļāko notikumu ar Indriķi Muižnieku, bet pēc šiem plāniem, lai cik viņi briesmīgi dokumenti dažbrīd nebūtu, bet tomēr viņi ir tie dokumenti, uz ko viss balstās. Tad, ja paņem to labo aili, būtībā, ja paņem visu Izglītības un zinātnes abas tās sadaļas kopumā, Rīcības plānā tie izvērsumi pa apakšpunktiem ir kaut kādi 100 plus 20 apmēram, un, ja paņem pret šiem punktiem to labo aili, tad, līdzīgi kā latgaliešu valodai 19. gads ir termiņš, tad tāds pats termiņš, nu, kā jūs domājat, cik punktos no 120, apmēram?

Attiecībā uz izglītību?

Izglītības un zinātnes jomā, cik vēl figurē 19. gads, nevis 20., 21.?

Skolu optimizācijā noteikti figurē 19. gads.

Jūs jau uz rokām tikai saskatīsiet, jā?

Nu, jā.

Nu, interesanti.

Jā.

Uz rokām.

Domāju, ka − jā.

Tad uz rokām desmit pirksti, vairāk kā desmit punktu nav, jā?

Pāreja uz latviešu valodu, turpināt kompetenču pieejas izglītību noteikti.

Nu, tā, ja tos visus punktiņus saskaita, tad ir daudzpadsmit no 120, un tur tie nākamie termiņi arī nav tādi, ka 2. janvāris, tur ir daudzi arī 20. gada beigās, nerunājot par 21., 22., un tur būtībā iznāk tā, ka mēs esam plānojuši 1,5 gada laikā no 120 darbiem, un tur jau darba rezultāts ir vēl kaut ko iesniegt tikai valdībā. No 120 darbiem mazāk kā 20, tas nozīmē mazāk kā sesto daļu pavirzīt kaut kur pusotra gada laikā. Mums tiešam nekur nav kur steigties izglītības un zinātnes jomā, ja tāds cipars?

Nu, man ir grūti teikt, kā jūs saliekat, pirmkārt, kuri ir tie pasākumi, uzreiz man tad jāskatās plānā, bet es jums teikšu uzreiz, ka pilnīgi katru problēmu skatot, lai to risinātu, ir jāredz tā visa sistēma kopumā, un es pieļauju....

Skaidrs, ka jāredz.

Un es pieļauju, ka tieši sākumā tas sanāk lēnāk.

Es vienkārši atcerējos skatot to plānu, atcerējos to slaveno aizokeāna politiķi, kas radīja to folkloru par 100 dienām: "Iedodiet man simts dienas." Šeit iznākiedodiet man 500 dienas, un vēl par maz.

Man grūti komentēt šādu te frāzi, jo visādā ziņā ļoti daudzi jautājumi patiešām tiek virzīti uz sakārtošanu, ļoti daudzās lietās ir redzams arīdzan rezultāts, skaidrs, ka finanšu resurss ir tāds, kāds tas ir, un, ja tas finanšu resurss būtu krietni lielāks, tad droši vien atsevišķi jautājumi sakārtotos krietni ātrāk.

Iedomājamies apļa kompozīciju, ja šādu frāzi par universitātes vadīšanu, kā jūs tikko pateicāt − nauda ir tik, cik ir, visas lietas notiek soli pa solim un tamlīdzīgi.... Ja šādu te atbildi pateiktu Indriķis Muižnieks? Taču neko pielikt, neko atņemt.

Par ko?

Par universitātes vadīšanu, piemēram, arī ļoti adekvāta frāze, nu, tas viss notiek tā, kā notiek, mēs virzāmies....

Jā.

....kaut kur uz priekšu, bet ātri nekas nenotiek, jo naudas ir tik, cik ir.

Jā.

Re! Indriķim Muižniekam ir sarkanā kartīte šobrīd izsniegta! Pateicoties jums!

Nē, bet ne jau par šo, būsim precīzi.

Par viņa darbu vispār neko, par to kā strādāja Satversmes sapulce?

Pilnīgi precīzi, par to, kā viņš noorganizēja vienu procesu.

Jā, bet vai viņš organizēja? Tur atkal var strīdēties, vai viņš, vai citi?

Viņa atbildība tā ir.

Viņam ir sarkanā kartīte, Jaunā konservatīvā partija ir iegājusi šī gada politiskajā folklorā ar dzeltenām kartītēm. Man ir jautājums, kāds jūsu pašvērtējums, par ko jums varētu kaut kādā brīdī skatoties uz tiem plāniem, vai kaut ko, pienākties dzeltenā vai sarkanā kartīte?

Es nevarēšu nosaukt noteikti tādu vienu darbu vai jomu, bet droši vien, ka, ja es netieku galā ar saviem uzdevumiem, lūdzu, kādas vēlaties kartītes!

Ja tā varonīgā valdība, uz kuru visi cer, tikai tai naudas nav, nepiešķir to, par ko mēs runājām...?

Jā.

55, 30, 20 miljonu...

Jā.

....tad ko dara izglītības ministre?

Neesmu par to domājusi vēl. Un ziniet kāpēc? Tāpēc, ka īsti nav laika garam pārspriedumam, tāpēc, ka diena ir tik noslogota, ka tajā brīdī, kad tu aizej, un tu esi ierauts visu notikumu risinājumā, laika domāt ir vismazāk. Ja man būs šis laiks, tad es arī domāšu.

Paldies par sarunu. Paldies skatītājiem par uzmanību, turpinājums sekos.

Tags

Ilga Šuplinska Andrejs Elksniņš Indriķis Muižnieks Jaunā konservatīvā partija (JKP)

Comment Form