'Maisi vaļā': 'Aleksandrs' ziņo par 'Radio Brīvība' žurnālistu; Jakovļevs: ar VDK kontaktējos, nebiju aģents
Foto: DELFI

"Rīgas iedzīvotājs Mihails Bombins sarunā ar aģentu "Aleksandrs" pastāstīja, ka viņam piedāvā kļūt par radio stacijas "Brīvība" korespondentu. Vai par to regulāri maksās, viņš vēl nezina, bet domā, ka viņam paredzēto naudu var pārskaitīt uz viņa kontu ārvalstu bankā," lasāms aģenta "Aleksandrs" 1989. gada 3. janvāra ziņojuma atreferējumā. Bombins bija pazīstams Latvijas krievvalodīgās preses žurnālists un brīvdomātājs, kura gaitām čekisti aktīvi sekojuši jau vismaz kopš 1972. gada. Savukārt "Aleksandra" kartītē lasāms cita Latvijas krievvalodīgo mediju pārstāvja, pēdējos gados publiski minēta kā portāla baltnews.lv galvenā redaktora Andreja Jakovļeva vārds. Kā ziņojusi Re:Baltica, šis portāls pastarpināti pieder Krievijas propagandas holdingam "Rossija Segodnya". Jakovļevs noliedz, ka būtu bijis čekas aģents, arī tiesa sadarbību nav konstatējusi. Viņš gan atzīst, ka savulaik, pildot tiešos darba pienākumus, sanācis regulāri saskarties ar padomju specdienesta darbiniekiem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

2018. gada decembrī pavērtajos "čekas maisos" jeb Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) mājaslapā publicētajā LPSR VDK aģentūras kartotēkā atrodama aģenta "Aleksandrs" kartīte ar personīgās lietas numuru 23640, kurā lasāms 1958. gadā dzimušā Andreja Jakovļeva vārds. Kartītē norādīts, ka viņš savervēts 1988. gadā, kad ieņēmis redaktora amatu televīzijā. "Aleksandr" savervēts darbam LPSR VDK 5. daļas 8. nodaļā. 5. daļa "cīnījusies pret ideoloģisko diversiju", bet tās 8. nodaļa atbildējusi par "sakariem ar sabiedrību." "Tās uzdevumos ietilpa skaidrot LPSR VDK uzdevumus, veidot VDK kā mūsdienīgu specdienestu (t.sk. kliedēt mītus par čekas zvērībām). Mītu par VDK visvarenību un tās neierobežotām iespējām daļa nekomentēja," savulaik rakstījis ilggadējais čekas pētnieks Indulis Zālīte.

Savukārt VDK pretizlūkošanas elektroniskajā datubāzē "Delta" atrodams viens aģenta "Aleksandrs" ar šādu numuru ziņojuma atreferējums, kas datēts ar 1989. gada janvāri. Rīgas pilsētas centra rajona tiesa gan 2003. gada spriedumā nav konstatējusi, ka Jakovļevs būtu apzināti sadarbojies ar VDK, bijis tās darbinieks vai informators.

Portāls "Delfi" publicē ziņojumu, kāds tas krievu valodā pieejams datubāzē "Delta", tā tulkojumu latviski, ko nodrošina tulkošanas firma "Skrivanek", kā arī aģenta kartītes attēlu un tiesas nolēmuma rezolutīvo daļu, kāda tā pieejama LNA interneta vietnē.

"Kā uzvesties kratīšanas laikā"

Datubāzē saglabātais "Aleksandra" ziņojuma par Mihailu Bombinu atreferējums ir salīdzinoši īss – papildus jau citētajam teikumam, tajā tikai norādīts – dažas dienas vēlāk radio "Brīvība" jau pārraidījusi kādu Bombina sižetu, piesakot viņu kā žurnāla "Glasnostj" jeb "Atklātība" Rīgas korespondentu. Šīs ir hronoloģiski pēdējās ziņas par Bombinu, kas saglabājušās visnotaļ apjomīgajā čekistu ievāktajā viņa dosjē. Tajā norādīts, ka Bombins bijis LPSR VDK aģents ar segvārdu "Farins", līdz 1975. gadā izslēgts no aģentūras saistībā ar pret sevi ierosinātu pārbaudes lietu. Aģenta "Farins" kartīte čekas maisos gan nav saglabājusies, bet no aģentūras izslēgto personu reģistrācijas žurnālā dati pieejami sākot no 1976. gada, līdz ar to citā avotā šo apgalvojumu pārbaudīt nav iespējams.

Ar ko noslēgusies operatīvās pārbaudes lieta, dosjē nav norādīts, tomēr turpmākajos gados Bombins kļuvis par pastiprinātas VDK intereses objektu. Tā vākusi ziņas, ka viņš sarakstās ar trimdas latviešiem, paziņu lokā izplata "ideoloģiski kaitīgus" dzejoļus un padomju disidentu intervijas, kļūst par jauniešu hipiju subkultūras līderi, iesaistās dažādās reliģiskās organizācijās, sadarbojas ar rietumvalstu diplomātiem un žurnālistiem, piemēram, no Spānijas "El Pais" un ASV "Financial Times". Secināms, ka Bombins bijis ne tikai brīvdomātājs, bet arī aktīvi pretdarbojies padomju varai, piemēram, rakstījis un izplatījis skrejlapas, aicinot vēlēšanās balsot par padomju disidentu akadēmiķi Andreju Saharovu. Viņš arī apzinājies, kādas sekas tas viņam var radīt – dosjē lasāma piezīme, ka viņam piederējusi "samizdata" grāmata ar nosaukumu "Kā uzvesties kratīšanas laikā".

Čeka šīs ziņas vākusi, izmantojot tādas operatīvās darbības metodes kā izsekošanu, tiesu ekspertīzi un aģentu ziņojumus. Vairāki ziņojumi nākuši no aģentiem, kuru kartītes čekas maisos nav saglabājušās, vēl daļa ir no tādiem aģentiem, par kuriem publiskajā telpā nav atrodama nekāda padziļināta informācija. VDK interese nav aprobežojusies tikai ar izsekošanu – 1986. gadā Bombins notiesāts par "pretpadomju darbību", tiesa gan, gadu vēlāk jau amnestēts. Pēc amnestijas kā viņa oficiālā darba vieta fiksēta apsarga pozīcija kafejnīcā "Atpūta".

Cilvēks ar ārkārtīgi plašiem kontaktiem

Astoņdesmito gadu nogalē "Radio Brīvība/Radio Brīvā Eiropa" latviešu valodas redaktors bija Viktors Strunskis. Viņš atminas – Bombins tik tiešām ap to laiku uzsācis sadarbību ar PSRS aizliegto mediju. "Sākām mūsu pazīšanos caur krievu redakciju – viņi vienu dienu paziņoja, ka viņiem ir jauns brīvais līdzstrādnieks, kurš drīz būšot ciemos Minhenē. Izrādījās, ka viņš runā latviski, un tas, protams, bija ļoti interesanti priekš mums, jo mums vajadzēja vismaz vienu cilvēku, kurš spēj atainot, kāds noskaņojums valda Latvijas krievu starpā," viņš atminas.

Strunskis stāsta – Bombinam bijis interesants skats uz dzīvi, kā arī ārkārtīgi plašs kontaktu loks visdažādākajā aprindās padomju Latvijā, kā arī pārējās Baltijas republikās un Krievijā, kas žurnālista arodā bijis ļoti noderīgi. Par sliktu nav nācis arī fakts, ka viņa reportāžas bijušas "relatīvi precīzas", tādēļ sadarbība turpinājusies visai ilgi – līdz pat 2000. gadam. Tomēr šajā laikā Bombins kļuvis arvien neapmierinātāks ar dzīvi neatkarīgajā Latvijā, līdz viņa politiskie uzskati pieslējušies tam, ko mēdz dēvēt par prokrievisko virzienu. "Pēdējais raidījums ar Bombinu, kura veidošanā piedalījos, bija diskusija ar Maskavas Starptautisko attiecību institūta profesoru Andreju Zubovu (Zubovs 2014. gadā zaudēja amatu, jo iebilda pret Krimas aneksiju – red.). Viņš bija tikko bijis Latvijā un visai pozitīvi vērtēja to, kā mūsu valsts ir attīstījusies, uz ko Bombins asi iebilda, piemēram, viņam nepatika, ka Latvija neatbalsta Krievijā izdotu vēstures mācību grāmatu izmantošanu skolās," atminas Strunskis.

Iepazīstoties ar Bombina dosjē minēto, ka viņš pats savulaik bijis VDK aģents, Strunskis gan atzina – visai uzkrītoši jau astoņdesmitajos gados šķitis, ka Bombins ļoti aktīvi meklējis kontaktus ar trimdas krievu organizāciju, tā dēvētajiem "Solidāristiem". Tomēr tobrīd nekas neesot liecinājis, ka Bombinu un čeku saista jebkas. Pats korespondents arī neesot nekādā veidā licis manīt, ka VDK viņu vajātu vai traucētu viņa darbu.

Mihails Bombins gāja bojā 2011. gada jūlijā noslīkstot.

VDK dienas svinības

"Likuma izpratnē es noliedzu. Tādā ziņā, ka tiesa nekonstatēja to lietu," sarunā ar "Delfi TV ar Jāni Domburu" uzsver Jakovļevs. Viņš neesot apzināti sadarbojies ar VDK aģenta statusā vai pat formāli parakstījies par sadarbību, neesot zinājis, ka viņam piešķirts segvārds "Aleksandrs" un pastāv aģenta kartīte. To, ka sadarbība nav pierādāma, atzinusi arī Latvijas Republikas tiesa 2003. gada spriedumā.

Vienlaikus Jakovļevs nenoliedza, ka laikā no 1983. līdz 1989. gadam, kad strādājis Latvijas Televīzijā, komunicēt ar čekas virsniekiem nācies regulāri, jo tas ietilpis tiešajos darba pienākumos. Jakovļevs norāda, ka bijis "galvenais par kara-patriotismu atbildīgais cilvēks", kurš reizi mēnesī vai biežāk veidojis stundu garu tematisku raidījumu. Reizi gadā – 20. decembrī, kas Padomju savienībā bija VDK diena – veidots raidījums par tieši šo iestādi. Piemēram, VDK militārās pretizlūkošanas daļā viņam intervēšanai "iedots" SMERŠ (Nāvi spiegiem – 2. pasaules kara laika PSRS galvenā pretizlūkošanas iestāde – red.) veterāns. "Mani neviens nevarēja uztvert, ka es varētu iefiltrēties latviešu nacionālistos vai krievu opozīcijā, dabūt kaut kādas ziņas un "nostučīt" - tas neatbilst saprātam nekādam, jo visi zināja, kas es esmu," viņš uzsver.

Jakovļevs nenoliedza, ka Bombinu pazinis, tomēr apgalvoja – sarunu, kura vēlāk atspoguļota "Aleksandra" ziņojumā, ja tāda vispār bijusi, neatminas. Beigu beigās viņš norādīja, ka savu komentāru par "Aleksandra" ziņojuma atreferējumu paudīs rakstiskā komentārā, ar nosacījumu, ka "Delfi" to publicē nesaīsinātā formā. Jakovļevs savu komentāru atsūtīja krieviski, tādēļ šeit publicējam tā tulkojumu latviski. Vēstulei bija pievienotas arī fotogrāfijas, kuras publicējam bez papildus komentāriem.

Jakovļeva rakstveida komentārs

Iepazīties ar izdruku nebija neinteresanti, varu to komentēt sekojoši.

Precīzi nepateikšu, kad un kādos apstākļos iepazinos ar Mihailu Bombinu. Kā nekā pagājuši jau 30 gadi. Pie tam acīmredzams, ka, ja kāda informācija arī tika iekļauta Latvijas VDK datu bāzē, tā nebija "pagrābta no gaisa", un attiecīgajiem ierakstiem bijuši kādi iemesli.

Es Mihailu Bombinu atceros kā radio "Svoboda" ārštata korespondentu, ar kuru nereti dalījāmies informācijā par gaidāmajiem notikumiem, akreditācijas iespējām u.t.t. Viņš man izstāstīja, ka savulaik cietis no padomju varas, savas pārliecības dēļ nonācis cietumā. Par to, kas tieši viņam ticis inkriminēts, viņš nestāstīja.

90. gadu beigās, 16.martā pēc kārtējā leģionāru un viņu atbalstītāju pasākuma gājiena mēs kopā ar Mihailu devāmies prom no Brīvības pieminekļa. Tad viņš man uzdeva retorisku jautājumu: "Iznāk, Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kurā oficiāli tiek atzīmēta SS apakšvienību gadadiena?"

Mihails bija no tiem žurnālistikas censoņiem, kurus "baro kājas". Man kļuva nelāgi, kad piezvanīja kolēģi un pastāstīja, ka Bombins devies peldēties un noslīcis. Mēs, krievvalodīgie žurnālisti, toreiz pat savācām kādu naudu bērēm.

Zinot viņa brīvdomīgo raksturu un ņemot vērā pašreizējo situāciju attiecībā uz krievvalodīgo skolu likvidāciju, es nevaru izslēgt, ka tagad viņš būtu krievu skolu aizstāvju rindās un gatavotu materiālus Krievijas "Sputņikam".

80. gadu beigu "atklātības un pārbūves" procesi bija pavirzījušies pietiekami tālu, tādēļ sadarboties ar ārvalstu MIL (masu informācijas līdzekļiem – red.) bija populāri un pat izdevīgi. Kad pēc kāda raidījuma mani atstādināja no ētera, atņēma iespēju nodarboties ar žurnālistiku Latvijas TV un pārcēla uz komercdirekciju atbildēt par titru nodrošināšanu, arī es kā ārštata korespondents zināmu laiku veicu rietumu televīzijas kompāniju pasūtījumus. Darbs radio "Svoboda" tajā laikā jau Bombinam nevarēja radīt represiju draudus. Savukārt to, saskaņā ar kādām instrukcijām tolaik darbojās VDK, es neņemos spriest.

Tiktāl par to, kas attiecas uz pagātni. Taču intervijai un komentāram piekritu tādēļ, lai visupirmsrunātu par tagadni. Izmantoju šo iespēju, lai aizstāvētu vārda brīvību un savu kolēģu tiesības.

Vēlīnā "totalitārā PSRS" laikā žurnālisti, rakstošie cilvēki jutās daudz brīvāki nekā mūsdienu Latvijā, kas tiek uzskatīta par demokrātisku valsti. To, kas tika pārmests VDK – citādi domājošo vajāšana, ideoloģiskā kontrole, provokācijas, slēpta un atklāta pretošanās politiskajai opozīcijai, spiediens uz MIL – mūsdienās pilnībā var attiecināt uz Latvijas specdienestiem.

Žurnālistu vidē jau sen par ikdienišķu sarunu tēmu kļuvis tas, kā "drošībnieki" savu profesionālo spēju un censonības ietvaros ierosina krimināllietas pret pastāvošās varas politiskajiem oponentiem, safabricē pierādījumus, nodarbojas ar iebiedēšanu, veicina ziņošanu, maldina sabiedrību, izplatot patiesībai neatbilstošu informāciju.

Ko vērta kaut vai filologa Aleksandra Fileja lieta, kuras iztiesāšanai jāsākas 12. martā (Komentārs rakstīts pirms Covid-19 krīzes - red.). Par viedokļa paušanu viņam tiek "piešūts" pants, kas draud ar līdz pat piecu gadu ilgu cietumsodu. Tāpat atcerēsimies muļķīgo Maksima Koptelova un vēl muļķīgāko žurnālista Denisa Bartecka lietu, kad viņi izplatīja nenopietni domāto petīciju par Latvijas pievienošanu Krievijai un ASV.

Pilnībā ir attaisnots Ilarions Girss, kurš vajāšanu rezultātā bija spiests lūgt politisko patvērumu ārpus Latvijas. Un kā ar Vladimiru Lindermanu, pret kuru tikušas ierosinātas vairākas krimināllietas, taču tās visas izgāzās tiesas zālē?

Pret žurnālistu Juriju Aleksejevu ierosinātas pat veselas trīs krimināllietas. Valsts ne tikai atņēmusi viņam profesiju, bet arī cenšas iznīcināt viņu psiholoģiski. Viņu vajā par to pašu vārda brīvību, par kuru savulaik cīnījās Atmodas aktīvisti. Skumji, ka valsts valodas mediju vidē neviens ne tikai nešķiet par to sašutis, bet nav centies pat klusiņām aizlikt kādu vārdu par savu kolēģi. Kuram ir tiesības uz savu viedokli pat tad, ja kādam tas var likties nepatīkams.

Iniciējot un cīnoties par dažādu izmaiņu ieviešanu Krimināllikumā, kura panti pašreiz ir pārlieku brīvi traktējami, specdienesti paplašina savu represīvo iespēju spektru.

Mūsu profesionālajā vidē nav noslēpums, ka Latvijas žurnālisti sadarbojas ar specdienestiem – saņem no tiem informāciju, dalās ar tiem savos novērojumos, vērtējumos, izmanto specdienestu darbinieku piedāvāto informāciju un interpretē to informācijas telpā tieši tā, kā tas no viņiem tiek gaidīts.

Daudzi žurnālisti vienkārši ir aizrāvušies, realizējot "partijas vadlīnijas" attiecībā uz krievu valodas izspiešanu un sējot bailes no "viltīgā Austrumu kaimiņa", kurš teju teju grasās uzbrukt.

Pārskatāmā nākotnē nekas tāds, protams, nenotiks, taču kas zina, ko sagaidīt: ja kāda granta atbalsta ietvaros vēsturnieki un žurnālisti pēc kāda laika sāks "VDD maisu" revīziju, lai noskaidrotu, kādas metodes izmantoja Dienests, pretdarbojoties legālajai politiskajai opozīcijai, un kā tās vervējis aģentus dažādos Latvijas sabiedrības slāņos?

Kā zināms, saskaņā ar likumu, 2018. gada decembrī ikvienam interesentam tīmekļvietnē https://kgb.arhivi.lv kļuva pieejama daļa no tautā vispārināti dēvētajiem "čekas maisiem" – aģentu kartotēka un daļa citu LPSR VDK dokumentu. Taču tas radīja jaunus jautājumus par to, kā sabiedrībai vērtēt kartotēkā atrodamās personas, ja nav zināmi nekādi citi fakti par viņu sadarbības būtību. Vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki jau steidza skaidrot savas sadarbības formālo – tātad nevainīgo – dabu.

Esam aicinājuši un aicināsim tos cilvēkus, kuru vārdi jau ir publicētajās VDK aģentu kartītēs, bet segvārdi un personas lietu numuri atrodami "Delta Latvija" datubāzes ziņojumos, komentēt šos ziņojumus, skaidrot un vērtēt savu tālaika rīcību. Tāpat aicinām ikvienu, kuram ir informācija par šajā rakstā minētajiem notikumiem, informēt redakciju.

Tāpat meklējam ziņojumos, iespējams, minētos un jautājam viņiem, kā tālaika notikumi ietekmēja viņu dzīvi. Gan vieniem, gan otriem, gan viņu laikabiedriem tolaik un tagad jautāsim, kādām jābūt notikušā konsekvencēm šobrīd, iegūto informāciju publicējot gan rakstu veidā, gan aicinot personas piedalīties raidījumā "DELFI TV ar Jāni Domburu".

"Delfi" 2019. un 2020. gadā ir pavadījuši daudzas dienas, lai dažādos aspektos pētītu VDK "mantojumu" informācijas sistēmā "Delta Latvija" – restaurētajā VDK Informācijas analīzes daļas pretizlūkošanas automatizētajā datubāzē, kas gan atšķirībā no kartotēkas, kuru ierasti dēvējam par "maisiem", nav publicēta internetā, tomēr ir pieejama pētniekiem.

"Delta" ietver 9141 aģenta ziņojumu atreferējumus (7765 ziņojumu un 1376 signālu) un VDK darbinieku sagatavotas izziņas vai citu informāciju par personām vai notikumiem un ar to saistīto VDK rīcību.

Atbilstoši aģentu kartotēkā publicētajiem datiem – segvārdiem un personas lietu numuriem – "Delfi" pārbaudīja, vai datubāzē atrodami ziņojumi saistībā ar vairākiem simtiem aģentu, kuru dati atbilst Latvijā agrāk vai šobrīd plašāk pazīstamu vai ar valstij un sabiedrībai būtiskām tēmām vai nozarēm saistītu personu vārdiem.

Lielākajā daļā gadījumu saistībā ar minētajiem aģentiem datubāzē nav nekādas informācijas, tomēr daudzu desmitu aģentu ziņojumi datubāzē ir – visbiežāk saistībā ar vienu aģentu ir viens vai daži, taču atsevišķos gadījumos – arī ap desmit vai vairāk nekā desmit ziņojumiem.

Jāuzsver, ka konkrētu aģentu ziņojumu atrašanās VDK datubāzē nenozīmē, ka šie ziņojumi raksturo konkrēto aģentu darbību pilnībā vai ka šo aģentu sadarbība bijusi aktīvāka nekā citu, jo "Delta Latvija" datubāzē atreferēta tikai neliela daļa no visiem ziņojumiem, kas tapuši VDK darbības laikā. Ziņojumu atrašanās datubāzē rada papildu pamatu plašākam vērtējumam par konkrētu personu sadarbības ar VDK konkrētiem apstākļiem.

Datubāze "Delta Latvija" Latvijas Nacionālajā arhīvā (LNA) līdz 2019. gada 1. maijam bija pieejama ar daļēji slēptu informāciju, jo Satversmes aizsardzības birojs, balstoties uz likumu "Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu", 2018. gada vidū to šādā redakcijā nodeva VDK zinātniskās izpētes komisijas darba vajadzībām.

2018. gada nogalē veiktie likuma grozījumi paredz, ka LPSR VDK dokumenti tagad vēstures vai juridiskās pētniecības nolūkos, akadēmiskās, mākslinieciskās vai literārās izpausmes, kā arī žurnālistikas vajadzībām pieejami, iekļaujot visus dokumentos minētos personas datus. "Delta Latvija" nerediģētā versija ir pieejama no 2019. gada maija sākuma.

Tags

"Maisi vaļā" Lasāmgabali
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form