'Maisi vaļā': 'Oņegins' ziņo par Austri Grasi un Marettu Staprāni, abi atpazīst gleznotāju Induli Zariņu
Foto: DELFI

Maretta Staprāne, divdesmit gadus veca meitene no Amerikas, astoņdesmitajos gados ieradās Rīgā kopā ar vecmāmiņu. Viņas vakariņās uzaicināja šarmants mākslinieks, kurš vēlāk ģimenei sūtīja draudzīgas vēstules. Pēc gadu desmitiem atklājas, ka viņš bijis LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) aģents un vakariņās runātais, lai gan kļūdaini, fiksēts VDK dokumentos. Virspusējs kontakts ar šo pašu mākslinieku bijis pamats arī valodnieka un folklorista Austra Graša aprakstam čekas datubāzē. Par viņiem abiem ziņojis aģents ar segvārdu "Oņegins". Pērn decembrī publicētā VDK aģentu kartotēka liecina, ka šāds segvārds bijis nu jau mūžībā aizgājušajam gleznotājam un Latvijas Mākslas akadēmijas rektoram Indulim Zariņam. Uz ASV pārbēgušais kādreizējais Latvijas Kultūras komitejas sakariem ar tautiešiem ārzemēs vadītājs Imants Lešinskis atmiņās savulaik vēstīja, ka Zariņš ticis pieskaitīts "augstāko čekas kalpu šķirai".

VDK pretizlūkošanas elektroniskajā datubāzē "Delta Latvija" ("Delta") saglabājušies divi aģenta ar segvārdu "Oņegins" ziņojumu atreferējumi. Viens no tiem vēsta par toreizējā latviešu tautas augstskolas Francijā "Abrene" direktora Austra Graša gaitām, bet otrs par ASV dzīvojošā latviešu gleznotāja Raimonda Staprāna meitas Marettas viesošanos Latvijā.

Kartīte, uz kuras atrodams Induļa Zariņa vārds un kurā minētais personiskās lietas numurs sakrīt ar ziņojumos minēto, liecina, ka viņš savervēts jau 1945. gadā jeb nepilnu 16 gadu vecumā Krievijā, kur viņš kopā ar ģimeni nonāca 1941. gada masu izsūtīšanās. Aģents "Oņegins" LPSR VDK aģentu reģistrācijas žurnālā reģistrēts 1953. gadā. Žurnālā lasāmas arī dažādas atzīmes, tostarp par aģenta lietas nodošanu 5. daļai jeb daļai "cīņai ar ideoloģisko diversiju" 1967. gadā – laikā, kad šī daļa tika izveidota, kā arī par noņemšanu no uzskaites 1989. gadā un par personīgo un darba lietu vairāku sējumu apjomā iznīcināšanu 1990. gadā. Savukārt aģenta kartītes otrā pusē, kur redzama informācija par personiskās lietas pārvietošanu, ir atzīme par 1961. gadu.

Totalitārisma seku dokumentēšanas centra bijušais vadītājs Indulis Zālīte skaidro, ka 1953. gadā notika VDK aparāta reorganizācija un mainījās struktūra, tāpēc tika pārreģistrēta lielākā daļa aģentūras dokumentu, savukārt 1961. gada atzīme liecina par datumu, kurā kartīte pārreģistrēta sakarā ar aģenta pārvietošanu no vienas struktūrvienības citā. Šāda procedūra bijusi ierasta lieta. Pārrakstot kartītes, nemainīgas saglabāja vien ziņas par aģenta vārdu, uzvārdu, dzimšanas datumu un savervēšanas apstākļiem, pārējos laukos varēja ierakstīt konkrētajā brīdī aktuālo informāciju. Tas arī, visticamāk, ir iemesls, kāpēc kartītē teikts, ka Zariņš ir Mākslas akadēmijas pasniedzējs, lai gan vervēšanas brīdī šo amatu vēl neieņēma.

Portāls "Delfi" publicē dokumentus, kādi tie krievu valodā pieejami datubāzē "Delta", to tulkojumus latviski, ko nodrošina tulkošanas firma "Skrivanek", kā arī aģenta kartītes attēlu un attiecīgo ierakstu VDK aģentu reģistrācijas žurnālā.

Incidents ar vēlmi tikt uz Ameriku

Ar 1985. gadu datētais dokuments vēsta par kādu Mārīti Staprāni, kas pirmoreiz viesojas republikā un tikšanās laikā ar aģentu "Oņegins" sevi atklājusi kā nacionālistiski noskaņotu. Viņa teikusi, ka neko labu šeit nav redzējusi, un slavējusi tā laika ASV prezidentu Ronaldu Reiganu. Aprakstīto tikšanos ar Zariņu atminas sieviete vārdā Maretta Staprāne, kas ļauj secināt, ka dokumentā radusies neprecizitāte, atreferējot viešņas vārdu.

Staprānu ģimenes vārds mākslinieku aprindās nav svešs, Marettas tēvs, gleznotājs Raimonds Staprāns, Otrā pasaules kara beigās kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju, bet vēlāk pārcēlās uz ASV. Maretta par tikšanos ar Zariņu runāt nevēlējās, taču sarunai piekrita viņas māte Ilona Staprāne, kas apgalvo, ka gan viņa, gan meita atpazīst dokumentā aprakstīto notikumu.

"Ļoti dīvains tas incidents bija," viņa saka. Maretta tolaik bijusi vien divdesmit gadus veca un uz Latviju devusies līdzi vecmammai – kā palīgs. Ziņojuma atreferējumā teiktais, ka tikšanās ar aģentu notikusi pēc iebraucēju iniciatīvas, neesot patiesība. Bijis otrādi – Zariņš abas sievietes uzaicinājis vakariņās un teju vai apbūris. "Mana mamma pēc tam stāstīja, cik viņš ļoti šarmants vīrietis," atminas Staprāne.

Lai gan tikšanās nudien notikusi, sieviete uzsver, ka ziņojuma atreferējumā, neskaitot Marettas vārdu, ir vēl vairākas kļūdas. Piemēram, teiktais, ka meitene slavēja Reiganu, esot muļķības: "Kad es Marettai to nolasīju, viņa pat apvainojās, mēs Reiganu [republikāni – red.] neviens te neslavējām, mēs esam demokrāti!" Tāpat kļūdains esot minētais fakts, ka meita 1984. gadā piedalījās Dziesmu svētkos Minsterē, iespējams, tur piedalījās citas ģimenes sievietes, taču viņa noteikti ne.

Staprānu ģimene Zariņu līdz šim notikumam neesot privāti pazinusi, taču pēc tam gan saņēmusi vairākas vēstules: "Raimondam sāka nākt vēstules, kas sākās ar vārdiem "Mans mīļais draugs". Bet mēs taču galīgi nebijām draugi, tāda uzruna mūs pamatīgi pārsteidza." Sieviete ir pārliecināta, ka gan tikšanās reizei ar viņas meitu un mammu, gan savādajām vēstulēm motīvs bija viens – vēlme tikt uz Ameriku. "Mums viņš likās politiski totāli nepieņemams. Bijām Prāgā uz vienu viņa izstādi ar padomju kareivjiem, tā bija diezgan briesmīga izstāde. Mēs ar Raimondu vienkārši nolēmām, ka viņš nekvalificējas te ciemoties, un uz vēstulēm neatbildējām," viņa noteic.

Staprāne līdz pat šai dienai nav sapratusi: "Kā viņš vispār uzzināja, ka viņas ir iebraukušas, un kā viņš zināja, kur viņas atrast?"

'Čekisti pīpēja un skatījās, kā mēs ejam iekšā pie Stalta'

1989. gada ziņojuma atreferējums stāsta par latviešu tautas augstskolas Francijā – "Abrene" – direktora Austra Graša viesošanos Latvijā. Esot šeit, viņš kontaktējies ar radiniekiem – Teni Grasi un Klāvu Grasi. Abi esot nacionālistiski noskaņoti PSRS pilsoņi un Grasim organizējot tikšanās ar radošās inteliģences pārstāvjiem.

Austris Grasis studējis Vācijā un Zviedrijā, vēlāk arī šajās valstīs strādājis par skolotāju un lektoru, bet no 1987. līdz 1995. gadam, kā iepriekš minēts, bija trimdas augstskolas "Abrene" direktors. Šogad viņš par nozīmīgu ieguldījumu latviešu kopienas veidošanā un latviskās identitātes stiprināšanā saņēmis Ministru kabineta balvu, kas ir Latvijas valdības augstākais apbalvojums un nākamais augstākais apbalvojums aiz Triju Zvaigžņu ordeņa.

Trimdas latviešu vidū viņa vārds nekad nav bijis svešs, un, kā pats saka, tāpēc arī VDK vienmēr elpoja pakausī. Lai gan par to, ka ir tāds aģenta "Oņegins" ziņojums, viņš līdz šim nezināja, tas viņam nav pārsteigums. Valodnieks gan uzsver, ka pazīšanās ar Zariņu bijusi virspusēja, saticis vien pāris reižu. Ziņojuma atreferējumā minētās lietas esot vispārzināmi fakti, kam nebija nepieciešama cieša saikne.

"Tas, ka es tikos ar saviem radiniekiem, tas viss ir pareizi. Arī tas, ka tika organizēti sakari, ir pareizi, Tenis Grasis taču bija mācībspēks akadēmijā, cik atceros, caur viņu arī iepazinos ar Zariņu," viņš stāsta. Nebūšot arī melots, ka radinieki bija nacionālistiski noskaņoti, to zinājuši visi.

Grasis saka, ka pašu savervēt VDK nekad neesot centusies, taču, kad viņš viesojās Latvijā, sekoja ik uz soļa: "Piemēram, vienreiz mēs ar brāli braucām pie Daiņa Stalta un mums sekoja. Bez jebkādas kautrēšanās apstājās mašīna pāris desmitus metru aiz mums, izkāpa ārā, pīpēja un skatījās, kā mēs ejam iekšā pie Stalta." Vienīgo reizi izsprukt no VDK acīm viņam izdevās nejaušas sakritības dēļ – iekāpjot lidmašīnā, kas Rīgā ierodas agrāk nekā reiss, uz kuru nopirktas biļetes.

Pieskaitīts augstāko čekas kalpu šķirai

Uz šiem un vēl citiem jautājumiem, kas skar Zariņa darbošanos VDK, atbildes var palīdzēt sniegt tā sauktā dubultaģenta Imanta Lešinska publikācijas, kuras apkopotas grāmatā "Starp divām pasaulēm. Kalpības gadi un citi raksti". Lešinskis bija VDK Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs jeb Kultūrsakaru komitejas vadītājs.

Zariņa vārds Lešinska pierakstos atrodams, runājot par Kultūrsakaru komitejas Mākslas sekciju. "Tāpat kā pārējās čekistiskās Kultūrsakaru komitejas sekcijas, arī Mākslas sekcija sastāvēja no "īstenajiem darba veicējiem" un "butaforijām" [..]," vēsta teksts. Zariņu viņš pieskaitījis "augstāko čekas kalpu šķirai".

"Par visaugstākās pakāpes konspiratīvo aģentu, vismaz manā laikā, tika uzskatīts Indulis Zariņš, kurš par savām "patriotiskajām" gleznām ieguva Ļeņina prēmiju — augstāko režīma balvu padevīgiem kalpiem. Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors, tās Stājglezniecības klases profesors, PSRS Mākslas akadēmijas korespondētājloceklis Indulis Zariņš par saviem kontaktiem ar ārzemniekiem ziņoja tieši Latvijas VDK Izlūkošanas daļas priekšniekam, lielākoties apejot tādu zemāku instanci kā mani," raksta Lešinskis.

Grāmatā pausts viedoklis, ka, lai gan Zariņa ģimene cieta no režīma, proti, tika izsūtīta uz Sibīriju, gleznotājs vēlāk pats kļuva par daļu no šīs sistēmas, paverot sev labas karjeras iespējas. "Kamēr 1941. un vēlāko gadu lielo izsūtīšanu upuri, viņu bērni un bērnubērni bija ar lielām zobu sāpēm režīma pieciesti pabērni bez jebkādām iespējām kaut cik pavirzīties pa karjeras kāpnēm, tikmēr Indulis apbrīnojami strauji sasniedza jaunus augstumus. 1967. gadā viņš jau bija PSRS Mākslas akadēmijas korespondētājloceklis un Latvijas PSR Valsts mākslas akadēmijas docents un prorektors. Liela nozīme šajā izaugsmē, protams, bija tam, ka bijušais Staļina terora upuris savās gleznās, akvareļos un plakātos ar atzīstamu mākslinieka meistarību un mazohistisku degsmi spēja cildināt un sumināt sava moku ceļa vaininiekus," vēsta Lešinska pieraksti.

Viņš Zariņu sauc par "nobriedušu, visādās skābēs un sārmos pārbaudītu VDK aģentu", tieši tāpēc esot parūpējies, lai gleznotāju ievēlē par Mākslas sekcijas priekšsēdētāja vietnieku.

"Piestrādādams Kultūrsakaru komitejā, Zariņš aizsniedza savas karjeras jaunās virsotnes. Komitejas uzdevumā viņš nodibināja sakarus ar daudziem latviešu trimdas māksliniekiem. Viņu vēstules un tāpat savas atbildes viņš allaž, kā jau tas pieklājas, nolika uz mana rakstāmgalda," raksta dubultaģents.

Lešinska pieraksti vēsta – ja VDK Izlūkošanas daļa kādu Latvijas viesi vai tūristu uzskatīja par ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes aģentu, tad agri vai vēlu viņš izdzirdējis telefona zvanu: "Imant, noorganizē viņam tikšanos ar Zariņu. Tad jau redzēsim."

"Pie profesora šajā sakarībā vedām ne tikai māksliniekus, bet arī absolūtus lajus, kas mākslas pasaulē varēja, tā sacīt, "apmaldīties trīs priedēs". Draugs Indulis nebija lepns. Ikvienu čekas pieteikto ciemiņu viņš vēlīgi uzņēma savā ateljē Rīgas vecpilsētas vecajos mūros. Senlaicīgs gramofons atskaņoja japāņu kara laikā ierakstītu "krievu ķeizarisko huzāru pulka" plati, pēc tam viesmīlīgais namatēvs atkarībā no ciemiņa kultūras pakāpes parādīja lielāku vai mazāku skaitu savu gleznu. Drīz vien uzmanība pievērsās galdiņam, uz kura stāvēja kārdinošas uzkodas un konjaka pudele. Kad tā bija sausa, laipnīgais namatēvs no darbnīcas dažādiem nostūriem prata izvilkt arvien jaunus papildinājumus. Tādi vispārībai pazīstami čekisti kā es pēc nedaudzām stundām, aizbildinādamies ar zināmu "pagurumu", pazuda. Toties šļupstošais ciemiņš palika absolūtā mūzu valstībā un ar bohēmisko Induli varēja vaļsirdīgi un godam pārspriest visu, kas vien ilgos gados sakrājies uz sirds," lasāms grāmatā.

Indulis Zariņš miris 1997. gadā. Viņa dēls, Latvijas Mākslas akadēmijas rektors Kristaps Zariņš, komentēt tēva atrašanos kartotēkā nevēlējās, vien norādīja, ka ģimenē šis jautājums nekad neesot apspriests.

Esam aicinājuši un aicināsim tos cilvēkus, kuru vārdi jau ir publicētajās VDK aģentu kartītēs, bet segvārdi un personas lietu numuri atrodami "Delta Latvija" datubāzes ziņojumos, komentēt šos ziņojumus, skaidrot un vērtēt savu tālaika rīcību. Tāpat aicinām ikvienu, kuram ir informācija par šajā rakstā minētajiem notikumiem, informēt redakciju.

Tāpat meklējam ziņojumos, iespējams, minētos un jautājam viņiem, kā tālaika notikumi ietekmēja viņu dzīvi. Gan vieniem, gan otriem, gan viņu laikabiedriem tolaik un tagad jautāsim, kādām jābūt notikušā konsekvencēm šobrīd, iegūto informāciju publicējot gan rakstu veidā, gan aicinot personas piedalīties raidījumā "DELFI TV ar Jāni Domburu".

Savukārt "Delfi" šā gada pirmajos mēnešos ir pavadījuši daudzas dienas, lai dažādos aspektos pētītu VDK "mantojumu" informācijas sistēmā "Delta Latvija" – restaurētajā VDK Informācijas analīzes daļas pretizlūkošanas automatizētajā datubāzē, kas gan atšķirībā no kartotēkas, kuru ierasti dēvējam par "maisiem", nav publicēta internetā, tomēr ir pieejama pētniekiem.

"Delta" ietver 9141 aģenta ziņojumu atreferējumus (7765 ziņojumu un 1376 signālu) un VDK darbinieku sagatavotas izziņas vai citu informāciju par personām vai notikumiem un ar to saistīto VDK rīcību.

Atbilstoši aģentu kartotēkā publicētajiem datiem – segvārdiem un personas lietu numuriem – "Delfi" pārbaudīja, vai datubāzē atrodami ziņojumi saistībā ar vairākiem simtiem aģentu, kuru dati atbilst Latvijā agrāk vai šobrīd plašāk pazīstamu vai ar valstij un sabiedrībai būtiskām tēmām vai nozarēm saistītu personu vārdiem.

Lielākajā daļā gadījumu saistībā ar minētajiem aģentiem datubāzē nav nekādas informācijas, tomēr daudzu desmitu aģentu ziņojumi datubāzē ir – visbiežāk saistībā ar vienu aģentu ir viens vai daži, taču atsevišķos gadījumos – arī ap desmit vai vairāk nekā desmit ziņojumiem.

Jāuzsver, ka konkrētu aģentu ziņojumu atrašanās VDK datubāzē nenozīmē, ka šie ziņojumi raksturo konkrēto aģentu darbību pilnībā vai ka šo aģentu sadarbība bijusi aktīvāka nekā citu, jo "Delta Latvija" datubāzē atreferēta tikai neliela daļa no visiem ziņojumiem, kas tapuši VDK darbības laikā. Ziņojumu atrašanās datubāzē rada papildu pamatu plašākam vērtējumam par konkrētu personu sadarbības ar VDK konkrētiem apstākļiem.

Datubāze "Delta Latvija" Latvijas Nacionālajā arhīvā (LNA) pieejama ar daļēji slēptu informāciju, jo Satversmes aizsardzības birojs, balstoties uz likumu "Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu", 2018. gada vidū to šādā redakcijā nodeva VDK zinātniskās izpētes komisijas darba vajadzībām.

Pērnā gada nogalē veiktie likuma grozījumi paredz, ka LPSR VDK dokumenti tagad vēstures vai juridiskās pētniecības nolūkos, akadēmiskās, mākslinieciskās vai literārās izpausmes, kā arī žurnālistikas vajadzībām pieejami, iekļaujot visus dokumentos minētos personas datus. Taču "Delta Latvija" nerediģētā versija arhīvā vēl nav nodota – tas tiks izdarīts līdz šī gada maijam.

Līdz ar to šobrīd pētniecībai pieejamo ziņojumu tekstos personu dati ir daļēji aizklāti, kas ierobežo iespējas izvērtēt ziņojuma saturu un tā sekas, taču "Delfi" centās iespēju robežās identificēt minētās personas un iegūt viņu vai citu laikabiedru viedokļus par ziņojumos atreferētajiem notikumiem.

Tags

"Maisi vaļā" Austris Grasis Raimonds Staprāns

Comment Form