'Maisi vaļā': 'Pols' ziņo par 'Ausekli', disidents Žukovskis par sadarbību ar VDK: 'Ne jā, ne nē'
Foto: DELFI, LNA

Žurnālu "Auseklis" 1987. gadā izdevēji pieteica kā pirmo preses izdevumu Latvijā bez cenzūras kopš 1934. gada. Žurnālā publicējās gan pretpadomju disidenti, gan luterāņu baznīcas reformatori, un to izdeva gan Latvijā, gan ārzemēs. Tomēr "Ausekļa" veidotājs Ivars Žukovskis ir disidentu aprindās pretrunīgi vērtēta persona. Viņa uzvārds lasāms čekas maisos aģenta "Pols" kartītē, un VDK datubāze "Delta" ietver gan "Pola" ziņojumu atreferējumus par "Ausekļa" veidošanu un tā veidotāju gaitām, gan ziņojumus par Žukovski. Viņš pats portālam "Delfi" komentārus nesniedza, norādot, ka visu pastāstīs savā autobiogrāfijā.

No aģentūras izslēgtais, bet ziņojošais 'Pols'


Pērn decembrī pavērtajos čekas maisos jeb Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) mājaslapā publicētajā LPSR VDK aģentūras kartotēkā atrodama kartīte ar Ivara Žukovska vārdu, kur fiksēts, ka aģents ar segvārdu "Pols" savervēts 1976. gada 15. janvārī darbam VDK 5. nodaļas 3. daļas labā. Saskaņā ar LNA publicēto struktūrshēmu, LPSR VDK 5. nodaļa cīnījās pret "ideoloģisko diversiju", bet tās 3. daļa uzraudzīja disidentus un bijušos politieslodzītos. Savukārt VDK pretizlūkošanas elektroniskajā datubāzē "Delta" atrodami vienpadsmit aģenta "Pols" ziņojumu atreferējumi, kas datēti no 1976. gada maija līdz 1988. gada novembrim.

Ziņojumos, kas datēti pirms 1980. gada sakrīt gan aģenta segvārds "Pols" gan personīgās lietas numurs "16356". "Pola" kartītē lasāms ar 1980. gada 25. jūniju datēts ieraksts par izslēgšanu no aģentūras par "dvurušņičestvo" jeb "divkosību", un jaunu "Pola" ziņojumu "Deltā" nav līdz pat 1987. gadam. Kad tie atkal parādās "Pols" identificēts ne vairs ar personīgās lietas numuru, bet gan kā "arhīva aģents". Čekas maisos gan atrodami divi aģenti "Pols", taču otrais bijis kāds dzelzceļa inženieris no Daugavpils, un viņa kartītē nav atzīmju par izslēgšanu no aktīvās aģentūras, tāpēc, kā arī ņemot vērā ziņojumu saturu, atsauces uz arhīva aģentu "Pols" visdrīzāk adresētas uz Žukovski.

Totalitārisma seku pētnieks Indulis Zālīte skaidro – ja persona atzīta par neuzticamu un izslēgta no aģentūras, tad uzdevumus čekisti tai dot nevar. Tas gan neizslēdz iespēju uzturēt kontaktus: "Aiziet aprunāties – tas cilvēks jau čekistu prom nevar aizdzīt – nu kā tad iet? Cilvēks kaut ko izstāstīja, un to noformēja, kā arhīva aģenta ziņojumu." Ja "Pols" būtu atjaunots aktīvajā aģentūrā, šāda atzīme būtu parādījusies VDK aģentūras žurnālos, kas arī publicēti LNA mājaslapā. Šādas atzīmes pie "Pola" ieraksta nav.

Tāpat zīmīgi, ka "Pola" kartītē lasāma ar sarkanu pildspalvu ierakstīta piezīme: "Ar lietu iepazīstināt tikai ar 5. nodaļas vadības atļauju." Zālīte skaidro – tas liecina, ka šis bijis īpaši vērtīgs aģents, kuru izmantojusi astoņdesmitajos gados izveidotā čekas "darba grupa aktīvo pasākumu veikšanai". Šo grupu vadījis virsnieks Kondratovs – tas pats, kurš savulaik savervējis Žukovski. Tā caur saviem aģentiem centusies kontrolēt PSRS Perestorikas jeb Pārbūves rezultātā radušās kustības un organizācijas, neļaujot tām kļūt pārāk radikālām. Darba grupa gan izveidota jau pēc Žukovska izslēgšanas no čekas aģentūras, kas varētu nozīmēt, ka viņš ticis izmantots tikai kā informācijas avots, nevis kā VDK uzdevumu izpildītājs.

Šajā publikācijā "Delfi" galvenokārt analizē "Pola" ziņojumus, kas saistīti ar žurnālu "Auseklis", savukārt citus, tostarp saistībā ar Žukovska disidenta darbību un čekas pret viņa ģimeni izvērstajām represijām aplūkosim turpmākajās publikācijās. Publicējam attiecīgos dokumentus, kādi tie krievu valodā pieejami datubāzē "Delta", to tulkojumus latviski, ko nodrošina tulkošanas firma "Skrivanek", kā arī aģenta kartītes un aģentūras reģistrācijas žurnāla ieraksta attēlu.

Kristīgie reformatori un anekdotes par Staļinu


Laikā no 1987. gada rudens līdz 1988. gada vasarai iznāca septiņi žurnāla "Auseklis" numuri. Tā redaktors bija Ivars Žukovskis, bet redkolēģijā ietilpa arī pazīstamā disidente Lidija Doroņina-Lasmane, kā arī kāda Ausma Krēsla. Žukovskis gādājis publicējamos materiālus, Krēsla savu dzīvokli atvēlējusi redakcijas štābam, savukārt Doroņina-Lasmane kalpojusi kā zibensnovedējs iespējamajām čekas represijām. "Es biju brīvs cilvēks. Vecāki bija miruši, vīrs bija miris, meita bija izaugusi liela un mazbērni jau piedzimuši. Nebija man bailes," skaidro Doroņina-Lasmane. Saistībā ar "Ausekli" viņa pēc tam izsekota un saukta uz prokuratūru, kur viņu pratinājuši čekisti, bet smagākas represijas nav sekojušas.

Visi "Ausekļa" numuri strukturēti līdzīgi – tajos publicētas ziņas, komentāri un uzsaukumi no sabiedriskām organizācijām un aktīvistiem, kuriem tālaika varas iestādes citur izpausties nav ļāvušas, piemēram, "Helsinki-86", Vides aizsardzības klubs un Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustība (LNNK). "Auseklī" iekļauta arī izvērsta sadaļa par reliģiju, kuru galvenokārt sarakstījuši Latvijas luterāņu baznīcas reformu kustības "Atdzimšana un atjaunošanās" pārstāvji kā Juris Rubenis un Modris Plāte. Žurnālā iekļautas arī "Literārās lappuses", kurās publicēta dzeja un prozas fragmenti, kuri padomju cenzūras sietam cauri varētu netikt. Žurnālos iekļauta arī vēstures faktu sadaļa, kurā Latvijas pagātnes notikumi atspoguļoti bez padomju ideoloģijas prizmas. Atsevišķus numurus papildina arī politiskas anekdotes par Staļinu un karikatūras.

Žurnāls Latvijā drukāts un pavairots mašīnrakstā, bet trimdas latviešu aktīvisti to vēlāk pārrakstījuši un izdevuši jau profesionālā iesējumā.

Čeka zināja par 'Ausekļa' izdošanas plāniem


"Ausekļa" izdevēji savu darbību no LPSR varas iestādēm slēpt negrasījās, tieši otrādi. Līdz ar pirmo žurnāla numuru 1987. gada 6. oktobrī LPSR Ministru padomē tika nogādāts Žukovska, Doroņinas-Lasmanes un Krēslas parakstīts iesniegums, lūdzot atļauju publicēt un izplatīt žurnālu, "kurā mēs vēlamies atklāti izteikt savus uzskatus un ievietot dokumentus, ko atsakās publicēt esošie padomju informācijas līdzekļi". Plānotā tirāža bija neliela – 20-30 eksemplāri.

Te gan jāpiebilst – VDK jeb čeka par "Ausekļa" tapšanu zināja jau labu laiku pirms tam. Pirmais datubāzē "Delta" pieejamais ziņojums par to datēts ar septembra vidu. "Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas kustības "Atdzimšana un atjaunošanās" loceklis M. Ludvigs (neprecīzi fiksēts mācītāja Māra Ludvika uzvārds – aut.), LPSR VDK Alūksnes rajona nodaļas papildu operatīvās novērošanas objekts A. Zariņš, trīskārt par īpaši bīstamiem pretvalstiskiem noziegumiem tiesātā L. Doroņina, papildu operatīvās novērošanas objekts M. Plāte un LPSR VDK Liepājas rajona nodaļas operatīvās pārbaudes objekts J. Rubenis daudzu tikšanos un sarunu laikā centušies izveidot redakciju neatkarīgajam izdevumam "Auseklis". Vairākkārt piedāvāja viens otram, tostarp arī arhīva aģentam "Polam" kļūt par redaktoru un redkolēģijas locekli," teikts ziņojumā. Ziņojuma avots ir jau minētais "Pols", un tālāk tajā detalizēti aprakstīts gan vēlāk Ministru padomei aiznestais iesniegums, gan pirmajā "Ausekļa" numurā iekļautie materiāli.

Sarunās ar vairākām ziņojumā minētajām personām "Delfi" noskaidroja, ka iniciatīva par žurnāla veidošanu nākusi no mācītājiem, bet, apzinoties atbilstošas pieredzes trūkumu un nevēloties to padarīt par tīri reliģiska rakstura izdevumu, viņi vēlējušies piesaistīt kādu, kas varētu uzņemties "Ausekļa" veidotāja lomu. Izvēlēts Žukovskis, kuru Ludviks pazinis kopš 1985. gada. "Žukovskis pats bija mani sameklējis, par cik es sadarbojos ar "Gaismas akciju" un Pauli Kļaviņu. Viņš bija gatavs to darīt," atminas Ludviks.

"Gaismas akcija" bija trimdas latviešu grupa, kas vāca ziņas par kristīgo draudžu un politisko disidentu apspiešanu un sodīšanu Austrumeiropā, jo sevišķi Latvijā. Vai Žukovskis par to interesējies kā disidents, vai čekas uzdevumā – to Ludviks nemākot spriest. "Ausekļa" veidošanas laikā Žukovskis aizdomas neesot raisījis.

Žurnālu konfiscē milicija


Neatkarīgi no Žukovska iespējamajiem motīviem, "Auseklis" bija skarbi kritisks pret padomju iekārtu. "Žurnālā iekļautās uzskatāmi nacionālistiskās idejas var radīt nopietnu ideoloģisku kaitējumu demokratizācijai un var inspirēt antisociālas provokatīvas akcijas no nacionālistiski noskaņotām personām," žurnālu vērtē čekisti ziņojumā, kas datēts ar 1987. gada 6. oktobri. Arī šo ziņu avots ir arhīva aģents "Pols".

Sākot no "Ausekļa" otrā numura, tā redaktoru lokam pievienojās arī žurnālists Ilmārs Latkovskis. Viņš atzīst, ka Žukovska nostāja pret atsevišķu materiālu iekļaušanu žurnālā bijusi neizprotama. "Tagad, atpakaļ skatoties, bieži vien mūsu sarunās viņš sēdēja un klusēja, un man likās, ka viņš grib kaut ko pateikt, ka viņā iekšā ir kaut kādas milzīgas pretrunu cīņas," atminas Latkovskis.

Par Žukovska atrašanos čekas maisos baumas klīdušas jau tad, tomēr tās bijis viegli noraidīt kā dažādo disidentu organizāciju savstarpēju ecēšanos. Aizdomīgi incidenti gan bijuši. Piemēram, kādu "Ausekļa" numuru, kas jau bijis gatavs publikācijai, Žukovskim Rīgas Centrālajā dzelzceļa stacijā konfiscējuši miliči – vismaz tā viņš skaidrojis pārējiem redaktoriem. "Tajā brīdī ar tas likās mazliet dīvaini. Tas bija liels pārdzīvojums un skrobe, jo gāja zudumā daudzi materiāli," atminas Latkovskis.

'Ķeceris' Vidiņš: mēs bijām izdevīgi


Disidenti un viņu atbalstītāji "Ausekli" kā vienīgo ruporu savu viedokļu paušanai atbalstīja, arī pavairojot. "Helsiniki-86" līderis Juris Vidiņš "Delfi TV ar Jāni Domburu" studijā atminējās, ka licis to pārdrukāt savām sekretārēm.

Vidiņš minēts arī vairākos aģenta "Pols" ziņojumos. Piemēram, 1988. gada aprīlī "Pols" aprakstījis kādu tikšanos Ausmas Krēslas dzīvoklī Barona ielā, kurā bez "Ausekļa" redaktoriem piedalījies arī Vidiņš un trimdas latviešu aktīviste Māra Strautmane. Savukārt vēlāk, ar jūliju datētā ziņojumā "Pols" detalizēti atstāsta kādas Vidiņa vadītās "Helsinki-86" sanāksmes gaitu, nosaucot lomu sadali starp aktīvistiem un grupā uzņemtos jaunos biedrus.

Jautāts, kā iespējams, ka Žukovskis vienlaikus bijis padomju varu kritizējošā "Ausekļa" izdevējs un čekas aģents, Vidiņš atzina, ka viņam prātā nākot "ķecerīgas domas". Proti, VDK nebūtu bijis problēmu disidentu grupas iznīcināt, bet tā to nedarīja, jo Padomju savienības pārbūves jeb Perestroikas ideoloģiskajiem virzītājiem bijuši vajadzīgi šādi aktīvisti, kas "iekustinātu to iezombēto masu". "Mēs viņiem bijām izdevīgi," rezumēja Vidiņš.

Emigrantiem Zviedrijā bijušas aizdomas


Kādā ziņojumā no 1987. gada 6. novembra, kas balstīts noklausītā telefonsarunā, stāstīts: "Latviešu emigrantu organizāciju aktīvists Juris Kaža zvanīja no Zviedrijas uz Jelgavu par īpaši bīstamiem pretvalstiskiem noziegumiem tiesātajam Ivaram Žukovskim, it kā ar mērķi intervēt viņu avīzei "The Guardian". Sarunā ar Žukovska sievu interesējās par "Ausekļa" tālāko likteni un lūdza nodot, ka latviešu emigranti Zviedrijā žurnālu pavairojuši 3000 eksemplāros tālākai izplatīšanai."

Tas bija iespējams, jo jau minētā Strautmane žurnālu Latvijā pārfotografēja un slepeni izveda no LPSR uz Zviedriju. Tur trimdas aktīvista Viļņa Zaļkalna dzīvoklī Stokholmā žurnāls pārrakstīts datorā. Šo darbu darījusi uz rietumiem aizbēgušā VDK virsnieka Imanta Lešinska meita Ieva. Viņa atzīst, ka ar Žukovski kontaktējusies nav, bet jau tolaik trimdinieku aprindās klīdušas runas, ka viņš saistīts ar čeku.

Strautmane gan precizē – Žukovskis aizdomīgs sācis likties tikai tad, kad nav ieradies uz kādu slepenu tikšanos ar trimdinieci Ilzi Akerbergu Ļeņingradā. Tur Akerbergai varas iestādes konfiscējušas gan "Ausekļa" numurus, gan emigrācijas aktīvistu sagatavotu filmu par "Helsinki-86" aktīvistiem.

Pazudušais dators un bezmaksas zobi


"Ausekļa" beigas pienākušas gan dīvaini, gan likumsakarīgi. No vienas puses, sācies darbs pie Latvijas Tautas frontes laikraksta "Atmoda", un vajadzība pēc "samizdata" žurnāla zudusi. No otras puses, "Ausekļa" astotais numurs jau bijis gatavs drukāšanai, kad to sev līdzi ārzemju ceļojumā paņēmis Žukovskis, bet tur tas arī pazudis. "Ausekļa" līdzredaktors Latkovskis atminas: "Ilgi viņš tur ceļoja. Saņēma dāvinājumus no tautiešiem, datorus. Un pēc tam tie tautieši interesējās, kur tas viss palicis. Žukovskis sāka izvairīties – mēģinājām viņu atrast un uzrunāt, bet viņš bija ļoti izvairīgs."

Daļēji šo stāstu apstiprina arī Strautmane – 1988. gada vasarā trimdinieki Žukovski Stokholmā sagaidījuši atplestām rokām un dāsni apdāvinājuši. Piemēram, kāds zobārsts bez maksas viņam ielicis protēzes. "Ausekļa" astotā numura likteni gan viņa neatminas, vien atzīst, ka Atmodai pieņemoties spēkā, žurnāls zaudējis aktualitāti.

Astotais "Auseklis" tā arī netika publicēts. Tikmēr Jelgavā Žukovska dēls Andris sācis drukāt LNNK vietējās nodaļas avīzi "Jelgavnieks". Tālaika aktīvists Māris Matrevics atminas: "Iestājos Vides aizsardzības klubā, LNNK, iepazinos ar Andri Žukovski, kurš bija "Jelgavnieka" redaktors. Sākotnēji tas tika salikts uz rakstāmmašīnām Jelgavas muzejā līdz kādu dienu Andris saka – ejam apskatīties, kā mēs varam varbūt uz datora visu salikt. Aizgājām uz Ivara Žukovska mājām, un viņš bija dabūjis kā "Ausekļa" redaktors vienu no pirmajiem "Apple" datoriem Latvijā." Tādējādi "Jelgavnieks" esot kļuvis par pirmo datorsalikumā veidoto laikrakstu Latvijā.

Žukovskis raksta autobiogrāfiju


Pats Ivars Žukovskis portālam "Delfi" atteicās sniegt komentārus, norādot, ka šobrīd raksta savu atmiņu grāmatu, kurā pastāstīšot visu. To pabeigt viņš plāno līdz šī gada beigām. Jautāts, vai atzīst vai noliedz sadarbību ar čeku Žukovskis norādīja, ka "arī uz šo jautājumu tieši precīzi "jā" vai "nē" es nevaru atbildēt".

Kā zināms, saskaņā ar likumu decembrī ikvienam interesentam tīmekļvietnē https://kgb.arhivi.lv kļuva pieejama daļa no tautā vispārināti dēvētajiem "čekas maisiem" – aģentu kartotēka un daļa citu LPSR VDK dokumentu. Taču tas radīja jaunus jautājumus par to, kā sabiedrībai vērtēt kartotēkā atrodamās personas, ja nav zināmi nekādi citi fakti par viņu sadarbības būtību. Vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki jau steidza skaidrot savas sadarbības formālo – tātad nevainīgo – dabu.

Esam aicinājuši un aicināsim tos cilvēkus, kuru vārdi jau ir publicētajās VDK aģentu kartītēs, bet segvārdi un personas lietu numuri atrodami "Delta Latvija" datubāzes ziņojumos, komentēt šos ziņojumus, skaidrot un vērtēt savu tālaika rīcību. Tāpat aicinām ikvienu, kuram ir informācija par šajā rakstā minētajiem notikumiem, informēt redakciju.

Tāpat meklējam ziņojumos, iespējams, minētos un jautājam viņiem, kā tālaika notikumi ietekmēja viņu dzīvi. Gan vieniem, gan otriem, gan viņu laikabiedriem tolaik un tagad jautāsim, kādām jābūt notikušā konsekvencēm šobrīd, iegūto informāciju publicējot gan rakstu veidā, gan aicinot personas piedalīties raidījumā "DELFI TV ar Jāni Domburu".

"Delfi" šā gada pirmajos mēnešos ir pavadījuši daudzas dienas, lai dažādos aspektos pētītu VDK "mantojumu" informācijas sistēmā "Delta Latvija" – restaurētajā VDK Informācijas analīzes daļas pretizlūkošanas automatizētajā datubāzē, kas gan atšķirībā no kartotēkas, kuru ierasti dēvējam par "maisiem", nav publicēta internetā, tomēr ir pieejama pētniekiem.

"Delta" ietver 9141 aģenta ziņojumu atreferējumus (7765 ziņojumu un 1376 signālu) un VDK darbinieku sagatavotas izziņas vai citu informāciju par personām vai notikumiem un ar to saistīto VDK rīcību.

Atbilstoši aģentu kartotēkā publicētajiem datiem – segvārdiem un personas lietu numuriem – "Delfi" pārbaudīja, vai datubāzē atrodami ziņojumi saistībā ar vairākiem simtiem aģentu, kuru dati atbilst Latvijā agrāk vai šobrīd plašāk pazīstamu vai ar valstij un sabiedrībai būtiskām tēmām vai nozarēm saistītu personu vārdiem.

Lielākajā daļā gadījumu saistībā ar minētajiem aģentiem datubāzē nav nekādas informācijas, tomēr daudzu desmitu aģentu ziņojumi datubāzē ir – visbiežāk saistībā ar vienu aģentu ir viens vai daži, taču atsevišķos gadījumos – arī ap desmit vai vairāk nekā desmit ziņojumiem.

Jāuzsver, ka konkrētu aģentu ziņojumu atrašanās VDK datubāzē nenozīmē, ka šie ziņojumi raksturo konkrēto aģentu darbību pilnībā vai ka šo aģentu sadarbība bijusi aktīvāka nekā citu, jo "Delta Latvija" datubāzē atreferēta tikai neliela daļa no visiem ziņojumiem, kas tapuši VDK darbības laikā. Ziņojumu atrašanās datubāzē rada papildu pamatu plašākam vērtējumam par konkrētu personu sadarbības ar VDK konkrētiem apstākļiem.

Datubāze "Delta Latvija" Latvijas Nacionālajā arhīvā (LNA) līdz šā gada 1. maijam bija pieejama ar daļēji slēptu informāciju, jo Satversmes aizsardzības birojs, balstoties uz likumu "Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu", 2018. gada vidū to šādā redakcijā nodeva VDK zinātniskās izpētes komisijas darba vajadzībām.
Pērnā gada nogalē veiktie likuma grozījumi paredz, ka LPSR VDK dokumenti tagad vēstures vai juridiskās pētniecības nolūkos, akadēmiskās, mākslinieciskās vai literārās izpausmes, kā arī žurnālistikas vajadzībām pieejami, iekļaujot visus dokumentos minētos personas datus. "Delta Latvija" nerediģētā versija ir pieejama no šā gada maija sākuma.

Source

www.DELFI.lv

Tags

"Maisi vaļā" Ilmārs Latkovskis Lasāmgabali
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form