'Maisi vaļā': VDK par kardinālu – arhīva aģents 'Andrejs', CIP apmācīts dzimtenes nodevējs; Jānis Pujats: pildīju misiju
Foto: DELFI

"Kas tad Dievam kalpos, ja visi kalpos čekai?" tā par saviem mēģinājumiem atklāt Rīgas katoļu semināra studentu vidū esošos LPSR Valsts drošības komitejas (VDK) jeb čekas aģentus tagad saka Romas katoļu baznīcas kardināls Jānis Pujats. Čekas reģistrācijas žurnālos saglabājušies ieraksti ir pamats jautājumam, vai kardināls pats savulaik nav sadarbojies ar VDK kā aģents ar segvārdu "Andrejs", kas daļēji jau līdz šim iztirzāts publiski. Taču VDK datubāzē "Delta Latvija" nav neviena šī aģenta ziņojuma atreferējuma. Savukārt turpat atrodamajā Pujata dosjē redzams, ka vismaz kopš 1984. gada viņš pret čekistiem bijis noskaņots ļoti asi, un VDK Pujatu turējuši aizdomās par 'dzimtenes nodevību', mēģinājuši šantažēt un pat saņēmuši ziņas par viņu kā ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) apmācītu Vatikāna aģentu tīkla vadītāju.

Šomēnes rakstu sērijas "Maisi vaļā" ietvaros varēsiet iepazīties ar vairākām savstarpēji saistībām publikācijām par to, kas "Deltā" iekļautajos dokumentos atklājas par VDK un Romas katoļu baznīcas Latvijā attiecībām – ziņu sniegšana un vākšana, vajāšana un ietekmēšana. Publikācijās tiks aprakstīti gan VDK centieni kontrolēt Latvijas katoļu kontaktus ar Vatikānu, gan tas, kā čekas iejaukšanās ietekmēja garīdznieku un vienkārši ticīgo dzīves. Esam lūguši pagātnes izvērtējumu arī pašreizējai baznīcas vadībai. Bet pirmais raksts saistīts ar Jāņa Pujata personību.

"Slepenā misija" uz Vatikānu


Kardināla Jāņa Pujata kartītes čekas maisos nav, bet ir vairāki ar viņu saistīti ieraksti VDK uzskaites žurnālos. VDK aģentu reģistrācijas žurnālā aģents "Andrejs" ar personīgās lietas numuru 16280 iegrāmatots 1975. gada ziemā. Tur arī norādīts, ka aģenta personīgās un darba lietas arhīvam nodotas 1984. gadā. Iespējamā "Andreja" identitāte atklājas lasot no LPSR VDK aģentūras izslēgto aģentu un nenotikušo vervēšanu reģistrācijas žurnālu. Tajā norādīts, ka aģents "Andrejs" izslēgts 1984. gada 24. februārī. Viņa darba lietas apjoms bijis viens sējums, bet personīgā lieta "iznīcināta pēc akta" piecus gadus vēlāk. Šajā žurnālā "Andrejs" identificēts kā Jānis Francis Pujats.

"Delfi" publicē šos žurnālu ierakstus.

Pats Pujats šo dokumentu pastāvēšanu turpina saukt par čekas radītu fikciju. Filmas "Lustrum" veidotājiem viņš apgalvojis, ka uzskatāms nevis par no aģentūras izslēgtu aģentu, bet gan par cilvēku, kuru nav izdevies savervēt. Pēc tam, kad čekas maisu zinātniskās izpētes komisijas loceklis Linards Muciņš intervijā "Latvijas Avīzei" šo interpretāciju apšaubīja, Pujats viedokļrakstā izklāstīja savu vēstures versiju. 1975. gadā bīskaps Julijans Vaivods Pujatu sūtījis tikties ar Vatikāna valsts sekretāru, lai apspriestos, kuri priesteri no Latvijas būtu ieceļami bīskapa kārtā, un kuriem savukārt nevar uzticēties. Pirms ļaut viņam izbraukt no PSRS teritorijas, Reliģisko lietu padomē Pujatam esot likts parakstīt "baltu lapu". To viņš arī esot izdarījis, jo izpildīt misiju bijis svarīgāk nekā neļaut čekai sevi kompromitēt.

To pašu Pujats tagad atkārtoja sarunā ar "Delfi": "Es būtu duraks, ja to balto papīru neparakstītu un sēdētu mājās un neizpildītu bīskapa misiju." Kamēr pārējie delegācijas locekļi, kuri – kā apgalvo Pujats – bijuši īsti čekas ziņotāji, viesnīcā "plītējuši", viņš slepeni ticies ar Vatikāna amatpersonu.

Savukārt 1984. gadā tapušo ierakstu par izslēgšanu no VDK aģentūras jeb kā viņš pats to skaidro – neizdevušos vervēšanu – Pujats līdz šim aprakstījis sekojoši: VDK ģenerālis Boriss Pugo viņu izsaucis uz sarunu un mēģinājis savervēt, konfrontējot ar nelegāli ražotu latgaliešu lūgšanu grāmatu. Pujats čekistiem atteicis, un par to samaksājis ar Rīgas arhidiecēzes kanclera amata zaudēšanu.

Pārbaudīt Pujata versiju iespējams tikai daļēji – kā jau minēts, aģenta "Andrejs" lietu čeka iznīcinājusi 1989. gadā. Kas – ja jebkas – tajā bijis lasāms, nav zināms, un datubāzē "Delta Latvija" neviens "Andreja" ziņojuma atreferējums nav atrodams. Toties saglabājies ir Pujata personīgais dosjē ne aģenta, bet nu jau čekas intereses objekta statusā – VDK vismaz no 1984. gada par viņu vākusi ziņas kā par cilvēku, kurš veic pretpadomju aģitāciju un uztur kontaktus ar PSRS nedraudzīgiem ārvalstniekiem.

"Delfi" publicē Pujata dosjē, kāds tas atrodams datubāzē "Delta Latvija", kā arī tā tulkojumu latviešu valodā, ko nodrošina tulkošanas firma "Skrivanek".

Pretrunīgie paraksti


Dosjē lasāms arī ieraksts, kas liecina, čeka Pujatu vismaz kādu laiku tik tiešām uzskatījusi par savu aģentu – dokumentā norādīts, ka šis "VDK arhīva aģents izslēgts bez paraksta paņemšanas".

Ilggadējais čekas maisu pētnieks Indulis Zālīte "Delfi" jau skaidrojis, ka gadījumos, kad personu atzina par čekai neuzticamu, viņu varēja izslēgt no aģentūras, un tādā gadījumā čekisti šai personai uzdevumus dot vairs nevarēja. Saskaņā ar čekas nolikumu, aģenti bija obligāti jāinformē gan par iekļaušanu, gan izslēgšanu no aģentūras, jo sadarbībai bija jābūt apzinātai. Ja iespējams, gan vervēšanas, gan izslēgšanas brīdī bijā jāiegūst arī paraksti par aģenta piekrišanu, tomēr atsevišķos gadījumos parakstu varēja arī neņemt – ja čekisti izlēma, ka tas viņiem kādu iemeslu dēļ ir izdevīgāk.

"Parakstam ir tikai psiholoģiska, bet absolūti nekāda juridiska nozīme. Ja tas paraksts var traucēt – cilvēkam liek parakstīt, ir skandāls, viņš aiziet mājās un vēl sievai izstāsta, ka viņam lika parakstīt – tad tādu parakstu nevajag. Izslēdzot iespējams arī, lai viss notiktu tā "pa mīļam", sarunā, ka abas puses viena otru liek mierā, un neko viņam parakstīt neprasa," skaidro Zālīte.

Čeka Pujatu šantažē par kukuļošanu

Pirmais ieraksts Pujata dosjē viņa un čekas konfliktu apraksta daudz detalizētāk un arī mazliet citādāk nekā paša kardināla līdzšinējie publiskie skaidrojumi par nelegālajām lūgšanu grāmatām. Tajā norādīts, ka 1984. gada janvārī pret Pujatu ierosināta operatīvās pārbaudes lieta "ar iekrāsu dzimtenes nodevība palīdzot svešai valstij". Šī lēmuma pamats bijis VDK saņemtie citu, dosjē konkrēti neminētu aģentu ziņojumi par to, ka Pujats kontaktējas ar kādu diplomātu no Austrijas Veningeru un VFR pilsoni Raitceru, kurš vada katolisko labdarības organizāciju "Europaischer Hilsfond"un kuru VDK tur aizdomās par kontaktiem ar "pretinieka specdienestiem". Tāpat Pujatam pārmests, ka viņš, būdams baznīcas kūrijas kanclera amatā centies aktivizēt katoļu baznīcas darbību.

Pēc tam čeka ātri vien atradusi arī konkrētu veidu kā garīdznieku ietekmēt. Tas ir, februārī kā katoļu baznīcas vadības "pateicību" par "sadarbību", iegādājoties baznīcas vajadzībām automašīnu "Gaz-24", Pujats LPSR Reliģijas lietu padomes pilnvarniekam un viņa vietniekam iedevis katram pa 1000 rubļiem. Prokuratūras vērtējumā ar to būtu pieticis, lai ierosinātu krimināllietu par kukuļdošanu, tomēr čeka to nav pieļāvusi. "Tā tika atzīta par nemērķtiecīgu rīcību, jo varētu sarežģīt operatīvos apstākļus darba līnijā" – secināts VDK dokumentā, konstatējot, ka "tika izlemts veikt profilaktiskos pasākumus ar mērķi atcelt Pujatu no kūrijas kanclera pienākumu izpildes un pārcelt viņu uz ierindas draudzi ārpus Rīgas."

Tā paša gada vasarā čekisti izsaukuši Pujatu uz "profilaktēšanu" kādā viesnīcas "Latvija" numuriņā. Tās gaitā viņš brīdināts nekūdīt citus priesterus un iepazīstināts ar ziņojumiem par kukuļošanu. "Tika pasvītrots, ka viņa rīcībā ir saskatāmas visas LPSR Kriminālkodeksā paredzētās nozieguma pazīmes. Pujats, būdams redzami satraukts, apgalvoja, ka šo summu devis kā pateicību un sava veida labprātīgu ziedojumu (..)." Tālāk no VDK pārstāvjiem jau sekojuši nepārprotami draudi: "Pujatam tika paskaidrots, ka jebkurā brīdī, un tas būs atkarīgs no viņa tālākās uzvedības, ziņojumi par kukuļošanu var tikt nodoti prokuratūrai. Objekts tam piekrita. Tālāk Pujatam tika norādīts, lai viņš garīdznieku aprindās nemēģina organizēt sev aizstāvības kampaņu, un šajos apstākļos viņam vissaprātīgāk būtu uzvesties klusi un mierīgi." Pujats čekistiem tā arī esot apsolījis.

Tagad kardināls "Delfi" apstiprināja, ka šajā ziņojumā aprakstītie notikumi aptuveni tā arī risinājušies. 1000 rubļus Reliģisko lietu padomes vadībai viņš tik tiešām devis: "Kūrijai taču vajadzīga mašīna, bīskapam jābrauc vizitācijā. Ja nav mašīnas, kur tad viņš? Nu, viņi Reliģisko lietu pilnvarotie piepalīdzēja to mašīnu nopirkt. Mēs kā pateicību priekšniekam ielikām kabatā zināmu summiņu. A tur viņi aizgājuši, apspriedās, apspriedās, saka – johaidī vajag mēģināt iepīt šito kā kukuļdošanu! Tur mani arī izsauca. Es viņam pateicu – kāds tur kukulis, tā tikai pateicība, jo kukulis ir tad, kad pirms darījuma dod. Bet, kad jau mašīna ir, tās ir tikai pateicības."

Arī "profilaktiskā" saruna viesnīcā notikusi, un tajā Pujatam tik tiešām stāstīts par iespējamo krimināllietu pret viņu. "Aizveda mani uz to viesnīcu, paklaigāja, paklaigāja, un ar to beidzās. Viņi izsprieda, ka nav vairs Staļina laiks, tagad jau tādas jaunlaiku vēsmas, neizdevīgi karot ar baznīcu un meta malā to lietu," atceras kardināls. Viņš nenoliedz arī, ka piekritis čekas nosacījumam neorganizēt sev aizstāvības kampaņu, lai pretotos atcelšanai no kūrijas kanclera amata.

Pujats katoļu seminārā ravē čekistus

Čekas plāni nosūtīt Pujatu par priesteri uz "ierindas draudzi ārpus Rīgas" 1984. gadā nepiepildījās, jo viņš saglabāja profesora amatu Rīgas katoļu garīgajā seminārā. Ar 1986. gada jūniju datētā ziņojumā aģents "Valdis" čekai sūdzējies, ka Pujats viņu brīdinājis neiesaistīties nekādos kontaktos ar VDK darbiniekiem. Ziņojuma atreferējumā arī norādīts, ka Pujats līdz ar mūku Viktoru Pentjušu centušies piespiest semināra audzēkņus atzīties sadarbībā ar VDK. "Lietā laisti dažādi māni un draudi, tādā visaptverošas neuzticības atmosfērā daži klēriķi sadomā faktus, kas it kā liecina par viņu saiknēm ar VDK," aģenta "Valdis" žēlabas atreferētas ziņojumā.

Jāpiebilst, ka no semināra pasniedzēja amata Pujats aizgāja 1986. gadā. Aiziešanas iemeslu viņš tagad vairs neatminējās, pieļaujot, ka bīskaps varētu būt viņu pārcēlis uz kalpošanu kādā citā draudzē, kas vairs nebija savienojama ar pasniedzēja darbu. Tomēr iespēju, ka aiziešana no amata saistīta ar čekas spiedienu Pujats izslēdza. Vismaz viņam nekādu ziņu par to neesot.

Pentjušs miris 2007. gadā, bet aģenta "Valdis" kartīte pērn publiskotajos čekas maisos nav atrodama. Ieraksts VDK aģentu reģistrācijas žurnālā liecina, ka šis aģents darbam VDK 5. daļas 4. nodaļas labā, kura uzraudzīja reliģiskās organizācijas, savervēts 1985. gadā, bet tikai divus gadus vēlāk viņa lieta nodota arhīvam. Pujats šo personu identificēt nespēja, tomēr uzsvēra, ka, strādājot seminārā, atklāti visiem saviem audzēkņiem lekciju laikā norādījis, lai nekāda sadarbošanās ar čeku nebūtu. "Citas izejas taču nav, kā tikai teikt patiesību. Ja mēs izaudzināsim kleriķus par čekas aģentiem, kas tad Dievam kalpos, ja visi kalpos čekai?" retoriski vaicā kardināls.

Jāpiebilst, ka datubāzē "Delta Latvija" saglabājies vēl viens aģenta "Valdis" ziņojuma atreferējums. Tajā stāstīts par luterāņu mācītāju Valteru Ozoliņu, kurš, saskaņā ar aģenta stāstīto, tolaik vācis ziņas par latviešu strēlniekiem, un 1985. gada jūnijā pat sarīkojis lekciju par strēlnieku "īsto lomu".

Ozoliņš sarunā ar "Delfi" atminējās, ka tolaik tik tiešām aktīvi interesējies par latviešu strēlnieku vēsturi – primāri interese izpaudusies strēlnieku piemiņas vietu apmeklēšanā, bet 1985. gadā viņš kādā dzīvoklī sarīkojis lekciju par izpētīto, kurā runājis arī par padomju varai netīkamām tēmām, kā strēlnieku lomu Ziemassvētku kaujās. Konkrētu versiju, kas būtu varējis būt aģents "Valdis" Ozoliņam gan nebija – lekciju apmeklējuši arī viņam personīgi nepazīstami cilvēki. Ozoliņš gan zināja nosaukt vienu personu, kas, viņaprāt, čekai ziņojusi par viņa gaitām, tomēr, kā pārliecinājās "Delfi", šis cilvēks ir atrodams pērn decembrī publiskotajos čekas maisos ar citu pseidonīmu un personīgās lietas numuru.

Pujatu apmācījusi CIP?

Vispārsteidzošākās ziņas iekļautas kādā vēstījumā, ko LPSR čekisti 1987. gada decembrī saņēmuši no Ukrainas VDK aģenta "Konstantinovs". Tajā aģents Pujatu pasniedzis gluži vai kā profesionālu Vatikāna spiegu, kurši izveidojis pats savu aģentu tīklu. "Sazinoties ar Baltijas priesteriem Ukrainas PSR VDK Hmeļņickas apgabala aģentam "Konstantinovs" kļuvis zināms, ka Rīgas semināra inspektors Pujats sešdesmito gadu beigās un septiņdesmito sākumā mācījies Vatikānā, kur bez garīgajiem kursiem izgājis arī CIP sagatavošanu un ir Vatikāna informators par Katoliskās baznīcas stāvokli PSRS. [Pujatam - red] ir aģenti dažādos valsts reģionos." Tālāk seko sešu priesteru uzvārdu uzskaitījums un apgalvojums, ka viņi apmēram divreiz gadā ziņo Pujatam par situāciju savās draudzēs, varas iestāžu represijām pret tām un tā tālāk. Tāpat apgalvots, ka Pujats bieži brauc uz Vatikānu, kas viņu labprāt ieceltu bīskapa kārtā.

Attiecībā uz pēdējo atziņu, "Konstantinova" paredzējums izrādījies trāpīgs – 1991. gadā dažus mēnešus pirms PSRS pastāvēšanas beigām Pujats tika iecelts par Rīgas arhibīskapu. Tomēr pārējos aģenta apgalvojumus Pujats noraida: "Ukrainā droši vien čekisti izjautāja un, lai vieglāk tiktu vaļā, sastāstīja par mani visādas lietas. Tur ļoti nopietni to uztvēra, paziņoja uz šejieni un šeit ierakstīja, ka šitas ir šausmīgs "antisovjetčiks"."

"Konstantinova" uzskaitītos savus "aģentus" Pujats gan pazīstot – tie visi bijuši garīgā semināra audzēkņi. Uz jautājumu, vai ar viņiem uzturējis kontaktus arī pēc apmācību beigšanas, kardināls gan skaidri neatbildēja, nodēvējot čekas maisu saturu par "tukšu pļāpātuvi". Savukārt par ziņām par slepenajām CIP apmācībām Vatikānā, Pujats smējās. Viņš norādīja, ka, kā jau minēts, pirmoreiz mūžā Romā viesojies tikai 1975. gadā.

Jāpiebilst, ka vēl pirms “Delfi” pievērsās “Delta” dokumentos atrodamā Pujata dosjē analīzei, viņš, katoļu baznīcas vārdā atbildot uz jautājumiem par baznīcas un VDK attiecībām, bija atsūtījis “Delfi” viedokļrakstu. Tāpēc tas sekos kā atsevišķa nākamā publikācija šajā sērijā. Turpmāk ziņosim arī par VDK centieniem izsekot Latvijas baznīcas vadības gaitām Vatikānā un priesteru te cīņu, te sadarbību ar VDK tepat Latvijā.

Kā zināms, saskaņā ar likumu decembrī ikvienam interesentam tīmekļvietnē https://kgb.arhivi.lv kļuva pieejama daļa no tautā vispārināti dēvētajiem "čekas maisiem" – aģentu kartotēka un daļa citu LPSR VDK dokumentu. Taču tas radīja jaunus jautājumus par to, kā sabiedrībai vērtēt kartotēkā atrodamās personas, ja nav zināmi nekādi citi fakti par viņu sadarbības būtību. Vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki jau steidza skaidrot savas sadarbības formālo – tātad nevainīgo – dabu.

Esam aicinājuši un aicināsim tos cilvēkus, kuru vārdi jau ir publicētajās VDK aģentu kartītēs, bet segvārdi un personas lietu numuri atrodami "Delta Latvija" datubāzes ziņojumos, komentēt šos ziņojumus, skaidrot un vērtēt savu tālaika rīcību. Tāpat aicinām ikvienu, kuram ir informācija par šajā rakstā minētajiem notikumiem, informēt redakciju.

Tāpat meklējam ziņojumos, iespējams, minētos un jautājam viņiem, kā tālaika notikumi ietekmēja viņu dzīvi. Gan vieniem, gan otriem, gan viņu laikabiedriem tolaik un tagad jautāsim, kādām jābūt notikušā konsekvencēm šobrīd, iegūto informāciju publicējot gan rakstu veidā, gan aicinot personas piedalīties raidījumā "DELFI TV ar Jāni Domburu".

"Delfi" šogad ir pavadījuši daudzas dienas, lai dažādos aspektos pētītu VDK "mantojumu" informācijas sistēmā "Delta Latvija" – restaurētajā VDK Informācijas analīzes daļas pretizlūkošanas automatizētajā datubāzē, kas gan atšķirībā no kartotēkas, kuru ierasti dēvējam par "maisiem", nav publicēta internetā, tomēr ir pieejama pētniekiem.

"Delta" ietver 9141 aģenta ziņojumu atreferējumus (7765 ziņojumu un 1376 signālu) un VDK darbinieku sagatavotas izziņas vai citu informāciju par personām vai notikumiem un ar to saistīto VDK rīcību.

Atbilstoši aģentu kartotēkā publicētajiem datiem – segvārdiem un personas lietu numuriem – "Delfi" pārbaudīja, vai datubāzē atrodami ziņojumi saistībā ar vairākiem simtiem aģentu, kuru dati atbilst Latvijā agrāk vai šobrīd plašāk pazīstamu vai ar valstij un sabiedrībai būtiskām tēmām vai nozarēm saistītu personu vārdiem.

Lielākajā daļā gadījumu saistībā ar minētajiem aģentiem datubāzē nav nekādas informācijas, tomēr daudzu desmitu aģentu ziņojumi datubāzē ir – visbiežāk saistībā ar vienu aģentu ir viens vai daži, taču atsevišķos gadījumos – arī ap desmit vai vairāk nekā desmit ziņojumiem.

Jāuzsver, ka konkrētu aģentu ziņojumu atrašanās VDK datubāzē nenozīmē, ka šie ziņojumi raksturo konkrēto aģentu darbību pilnībā vai ka šo aģentu sadarbība bijusi aktīvāka nekā citu, jo "Delta Latvija" datubāzē atreferēta tikai neliela daļa no visiem ziņojumiem, kas tapuši VDK darbības laikā. Ziņojumu atrašanās datubāzē rada papildu pamatu plašākam vērtējumam par konkrētu personu sadarbības ar VDK konkrētiem apstākļiem.

Datubāze "Delta Latvija" Latvijas Nacionālajā arhīvā (LNA) līdz šā gada 1. maijam bija pieejama ar daļēji slēptu informāciju, jo Satversmes aizsardzības birojs, balstoties uz likumu "Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu", 2018. gada vidū to šādā redakcijā nodeva VDK zinātniskās izpētes komisijas darba vajadzībām.

Pērnā gada nogalē veiktie likuma grozījumi paredz, ka LPSR VDK dokumenti tagad vēstures vai juridiskās pētniecības nolūkos, akadēmiskās, mākslinieciskās vai literārās izpausmes, kā arī žurnālistikas vajadzībām pieejami, iekļaujot visus dokumentos minētos personas datus. "Delta Latvija" nerediģētā versija ir pieejama no šā gada maija sākuma.

Source

www.DELFI.lv

Tags

"Maisi vaļā" Jānis Pujats Reliģija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form