Ar misiju pasargāt bērnus no pārestībām internetā

Internets nav tikai jauna dimensija iespējām un izklaidei, bet arī skaudra un slīpēta pasaule, kurā, gluži kā realitātē, bērni jāsargā un jāiepazīstina ar noteikumiem. Latvijā par to jau vairāk nekā desmit gadus rūpējas Maijas Katkovskas vadītais Latvijas Drošāka interneta centrs.

Maijas skaitliski nelielā komanda lietotnē “Drossinternets.lv”, sociālajos tīklos, aplikācijā, telefoniski, kā arī citos ceļos saņem informāciju par pārkāpumiem internetā pret bērniem un jauniešiem un izvērtē tos. Tā arī izstrādā informatīvos materiālus vecākiem un metodiskos materiālus pedagogiem, kā arī dodas uz skolām vadīt nodarbības.

Lielu atbalstu ikdienā sniedz aptuveni 30 brīvprātīgo tīkls reģionos, kurus centrs apmācījis izglītot citus skolotājus un vecākus. Centra funkcijas palīdz pildīt arī ciešie sadarbības partneri – Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI) nodrošina uzticības tālruņa darbību, kurā bērnu zvanus uzklausa īpaši sagatavoti psihologi, bet Aizsardzības ministrijai pakļautais “CERT.lv” palīdz ar kiberdrošības konsultācijām un dažādu problēmu risināšanu.

Neliels centrs ar plašu tīklu

Reiz, strādājot E-lietu sekretariātā, palīdzējusi Latvijā ieviest tādus digitālos risinājumus kā e-paraksts, e-pārvaldes rīki un šobrīd jau plaši pazīstamais portāls “Latvija.lv”, Katkovska uzņēmās vadīt projektu bērnu un viņu vecāku informēšanai par jaunās digitālās pasaules drošu izmantošanu. Ierosinājums un finansējums nāca no Eiropas Komisijas (EK), un to likumsakarīgi ieviesa sekretariāts, par partneriem piesaistot VBTAI un Latvijas Interneta asociāciju.

Vēlāk, likvidējot sekretariātu kā atsevišķu institūciju, projektu pārņēma Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, bet konkrēto uzdevumu, saglabājot komandu, aizgādniecībā paņēma līdzšinējais sabiedrotais – Latvijas Interneta asociācija. Kopš tā laika Maijas uzdevums ir rūpēties ne tikai par misijas izpildi, bet arī finansējumu. Lai gan EK interneta drošība visu laiku bijusi prioritāte, naudas piešķiršana notiek cikliski uz noteiktu projektu laiku, turklāt jāmeklē papildu finansējuma avoti, viņa skaidro centra saimniecisko pusi.

“Jo vairāk darījām, jo vairāk parādījāmies medijos, jo vairāk skolu par mums uzzināja un vairāk saņēmām pieprasījumus novadīt nodarbības. Turklāt tas ir nebeidzams stāsts, vāveres ritenis, jo bērni izaug un pēc dažiem gadiem atkal varētu visas skolas apbraukāt no jauna,” stāsta centra vadītāja. Līdz ar to par vienu no centra prioritātēm laika gaitā ir kļuvusi pedagogu, bibliotekāru un jauniešu centru darbinieku apmācība, lai viņi vēstījumu varētu nest tālāk bērniem. Daudzi pedagogi apmeklējuši īpašus apmācību seminārus, bet centrs izstrādā arī četrdesmit minūšu mācību stundu plānus, lai ikviens skolotājs spētu strādāt ar bērniem pēc vienkāršiem, ātri izlasāmiem noteikumiem.

Baisajam onkulim bildes nerādi

“Mūsu darba galvenā misija ir pasargāt bērnus no riskantām situācijām interneta vidē, lai viņi paši saprastu un nekļūdītos, bet, ja arī kļūdītos, tad zinātu, ka var vērsties pie mums un mēs sniegsim palīdzību, kā izkļūt no šīs situācijas,” centra misiju skaidro Katkovska.

Lai gan informācijas apjoms par draudiem internetā šķietami aizvien pieaug, aug arī ziņojumu skaits par dažādiem pārkāpumiem. To veicinājuši arī centra centieni sasniegt pēc iespējas plašāku sabiedrības daļu, izvēršot informatīvas kampaņas un izveidojot mobilo lietotni. Salīdzinājumam, līdz šim vidēji saņemti 500 līdz 600 ziņojumi gadā, bet šogad pirmajos četros mēnešos to jau ir ap 300.

Viens no galvenajiem centra mērķiem ir nelegāla, bērnu seksuālo izmantošanu ietveroša satura ierobežošana. “Katra šādas fotogrāfiju vai videomateriālu izplatīšanas reize, katra to skatīšana ir bērna pazemošana un viktimizācija – bērns atkal un atkal cieš no pārkāpuma, kas pret viņu izdarīts,” skaidro bērnu tiesību eksperte.

Lai tas nenotiktu, Latvijas Drošāka interneta centrs sadarbojas gan ar līdzīgām nevalstiskajām organizācijām citās valstīs, gan Eiropolu un Interpolu. Plašais tīkls ļauj ne tikai īsā laikā atklāt, kur nelegālais saturs tiek glabāts, bet arī to dzēst. Arī Latvijā pērn bija 180 ziņojumu par šāda veida saturu, un aptuveni puse no tā atradās serveros tepat.

“Visā pasaulē 2017. gadā bija ap 300 000 atklātu fotogrāfiju un video ar bērnu seksuālu izmantošanu. Bieži sākotnēji nav skaidrs, bet ap 90% materiālos redzamo bērnu, par kuriem saņemam ziņojumus, ir jaunāki par 12 gadiem. No savas puses arī sniedzam visu informāciju kopējā datubāzē, lai atrastu materiālos redzamos bērnus, varētu sniegt viņiem palīdzību. Pērn Interpols kopumā identificēja 76 000 bērnu,” globālās problēmas apmērus iezīmē centra vadītāja.

Katkovska norāda, ka ir būtiski informēt bērnus, lai viņi paši nevienam nesūta un nekur nepublisko savus kailfoto, tomēr no minētajiem gadījumiem 99,9% tomēr ir skaidri redzams seksuāla rakstura noziegums. “Valsts policijai bija gadījums, ka bērns pats fotogrāfijas uzņēmis, bet vēlāk atklājās, ka interneta sarakstes biedrs tās pieprasījis un tad šantažējis, piespiežot tikties reālajā dzīvē, kas noveda pie grupveida izvarošanas. Labi, ka pieaugušie pamanīja, ka kaut kas nav kārtībā, un devās uz policiju. Meitene sākumā neko nestāstīja, jo bija iebiedēta, ar manipulācijām ietekmēta,” viņa stāsta.

Citā gadījumā kāds vīrietis, uzdodoties par interneta spēļu administratoru, mazgadīgu upuri pierunāja pāriet uz saraksti “Skype” un izpildīt papildnoteikumus, lai tiktu nākamajā līmenī. Bijis jānovelk bikses, un tas filmēts, bet vēlāk publiskots sociālajā tīklā “VK.com”, un to redzējuši arī klasesbiedri. To pamanīja arī sociālais pedagogs, kurš ziņoja. Centrs sazinājās ar policiju, ar Krievijas kolēģiem, un viss tika drīz dzēsts.

Kā rāda minētie piemēri, lielākās bažas pamatoti rada bērnu uzticēšanās svešiniekiem internetā. Ja reālajā dzīvē robežas ir saprotamas, tad virtuālajā ne. “Kad klasē pavaicā, cik jums “Instagram” ir sekotāju, tad atbilde vienmēr ir “daudz”, bet, kad prasa, cik no tiem pazīstat, tad tas cipars nemaz tik liels nav,” problēmu skaidro Katkovska.

“Tad stāstām bērniem reālus piemērus, ka tas nav joks: “Jūs ejat pa ielu, pretī nāk briesmīga paskata cilvēks, no kura tik ļoti bail, ka pārejat ielas otrā pusē. Tad iedomājieties, ka šis cilvēks ir viens no jūsu anonīmajiem sekotājiem, kuram rādāt visas savas fotogrāfijas!”” stāsta centra vadītāja, “jūs viņam negribat iet garām, kur nu vēl savas bildes rādīt.” Viņa dzirdējusi no paziņām, ka viņu atvase pēc šādas lekcijas “Instagram” izdzēsusi pusi savu sekotāju.

Internetā māca robežas

Latvijas Drošāka interneta centrs strādā ar bērniem, sākot no piektās klases, stāstot ne tikai par drošību. Bērniem psihologi stāsta arī par savstarpējo saskarsmi un to, ka reiz internetā uzrakstītais tur arī paliks un, pat ja kašķis būs sen aizmirsies, atgādinās par pāridarījumu.

Būtiska problēma bērnu vidū ir cieņas un goda aizskaršana. “Bērniem jāskaidro emocionālās pazemošanas nopietnība. Īpaši rudenī, atsākoties skolai, saņemam daudz ziņojumu un jautājumu no pedagogiem, kā cīnīties ar savstarpējo mobingu un emocionālo pazemošanu. Kaut kas tāds ir noticis vienmēr, bet jāskatās, vai netiek pārkāpta robeža – vai tā ir vienreizēja vārdu apmaiņa vai jau sistemātiski nedēļām iet un var radīt bērnam psiholoģiskas traumas un ietekmēt raksturu un uzvedību, piemēram, atsakoties iet uz skolu,” skaidro Katkovska.

Ar vecākiem jāstrādā, jo citādi bērns redz pretrunas – stāstām, ka savām personīgajām fotogrāfijām jāuzliek privātuma iestatījumi, kā arī jāpadomā, vai tās nevarēs lejupielādēt un izķēmot. Izstāstām to visu, bet viņš mājās redz, ka vecāki ne tikai salikuši pilnu internetu ar savām pirts bildēm, bet arī ar bērnu foto pludmalē. Maija Katkovska

“Stāstām, ka nav jāpaliek vienam pašam: “Ej pie vecākiem! Ja tu nevari vērsties pie vecākiem, ej pie pedagogiem! Nevari pie pedagoga, ir uzticības tālrunis!” Pazemošana nav normāla, ar to nav jāsadzīvo,” saka centra vadītāja, “mācām vecākus nenorobežoties un iejaukties arī tad, ja tas neskar viņu bērnu. Noteikti ir jāreaģē!”

Piemēram, centrs reiz saņēmis ziņojumu, ka puisim pie neīsta profila bildes pierakstīts “skaista meitene”. Tas varbūt vēl nebūtu nekas tāds, bet pedagogs sapratis, ka problēma ir dziļāka, un ziņoja centram, kā arī aktu zālē sasauca skolēnus un paskaidroja, cik tas ir nopietni un ka par to informētas dažādas iestādes, tostarp “Instagram”. Šādiem gadījumiem centram ir iedotas īpašas e-pasta adreses saziņai ar “Facebook”, “Instagram” un citiem. Citā gadījumā mazā skolā direktors uzzinājis, ka klasesbiedri dušās pēc sporta stundām nofilmējuši vienu skolēnu un video pārsūtījuši tālāk, un tūlīt reaģēja – lika visiem atrādīt telefonus un izdzēst.

Tagad aktualitāte ir video tiešraides “Periscope”, “Facebook Live” un citviet. “Arī mazi bērni ieslēdz telefonu, grozās tā priekšā. Viņiem acīmredzami trūkst uzmanības – kaut ko padara kameras priekšā – un parādās divi īkšķīši, padanco – jau 15 īkšķīši, paceļ svārciņus – vēl vairāk. Problēma ir, ka otrā pusē visbiežāk ir pieaugušie, kuriem neko nevar “piešūt”, jo viņi ne uz ko nemudina,” stāsta Katkovska.

Organizācijas vadītāja par vairumu šo gadījumu uzzina pastarpināti no kolēģiem, bet dažkārt sanākot pacelt telefonu un risināt kādu problēmu pašai. Viņa aicinot stāstīt pieredzētos gadījumus, arī tiekoties ar skolotājiem, lai rastu izpratni par aktuālāko. To palīdz saprast arī mērķauditorijas vecumā esošie pašas, kolēģu un paziņu bērni. Centram ir arī sava jauniešu padome, kas īpaši palīdz, testējot izstrādātos izglītojošos materiālus.

Vecāki iekrīt eksperimentos

Bērnu internetā visvairāk var pasargāt viņa vecāki, vienkārši ierobežojot saturu, kam bērns vietnēs un aplikācijās var piekļūt, kā arī uzraugot, vai dažādos atvases profilos norādīts patiesais vecums. Tomēr Katkovska stāsta, ka vairākos eksperimentos centrs pārliecinājies, ka arī bērnu vecāku interneta lietošanas prasmes un izpratne par privātumu mēdz būt ļoti zemā līmenī. “Piemēram, nereti redzam, ka pieaugušie citam personisku ziņu “Facebook” var uzrakstīt “uz sienas”. Bērni tā nekļūdās, viņi intuitīvāk jūt, kas ir privāts, kas ne,” stāsta centra vadītāja.

Pieaugušie ne vienmēr spēj arī adekvāti izvērtēt riskantas situācijas. “Eksperimentā izveidojām viltus kastinga lapu. Aicinājām vecākus sūtīt savu trīs līdz 12 gadus veco bērnu foto un video, kā arī savu adresi un bērnu aprakstus. Trīs dienu laikā 74 vecāki atsūtīja kopumā 280 bērnu fotogrāfijas un video. Viņi to izdarīja, neskatoties uz to, ka par šo kastinga uzņēmumu internetā nebija atrodams nekas – tas bija izdomāts nosaukums un tikai pirms trim dienām izveidota “Facebook” lapa. Tikai četri pajautāja, kāpēc nekas nav atrodams, bet tāpat atsūtīja fotogrāfijas,” stāsta centra vadītāja. Pēc trim dienām ar visiem vecākiem sazinājās organizācijas pārstāvji, skaidrojot, ka viņiem paveicās, jo šādi svešām personām tiek atklāts ne tikai tas, kā bērns izskatās un kur dzīvo, bet arī tas, ka viņš ir drošs un runā ar visiem.

Citā eksperimentā par medijpratību daudzi pieaugušie uzķērušies uz centra izveidotu viltus ceļojumu aģentūras piedāvājumu ceļot neredzēti lēti. Lai gan viss – gan tīmekļvietne, gan sociālo tīklu konts un kontaktpersonas profils – bija veidots apzināti klišejiski un no maksas aģentūrās atrodamām fotogrāfijām, kuru autentiskumu ir ļoti viegli pārbaudīt, daudzi visai raiti nonākuši līdz kartes datu ievadīšanas solim. Tajā gan eksperiments noslēdzies ar brīdinājuma paziņojumu.

“Ar vecākiem jāstrādā, jo citādi bērns redz pretrunas – stāstām, ka savām personīgajām fotogrāfijām jāuzliek privātuma iestatījumi, kā arī jāpadomā, vai tās nevarēs lejupielādēt un izķēmot. Izstāstām to visu, bet viņš mājās redz, ka vecāki ne tikai salikuši pilnu internetu ar savām pirts bildēm, bet arī ar bērnu foto pludmalē,” uz problēmām norāda Katkovska.

Kaimiņi atklāj, kas mums būs rīt

Starptautiskā sadarbība ir būtiska ne tikai bērnu un jauniešu seksuālās izmantošanas novēršanā, bet arī digitālās pasaules aktualitāšu apzināšanā. Ciešie kontakti starp drošāka interneta centriem visā Eiropā palīdzēja valstīm izprast un sagatavoties tādiem fenomeniem kā bēdīgi slavenais “Zilais valis” un pavisam nesenajam un Latvijā salīdzinoši klusajam “Momo” ziņu vilnim, norāda Katkovska.

“Tā dēvētā “Zilā vaļa” gadījumā pirmās ziņas par kaut kādu bīstamu spēli Eiropas Savienībā saņēma lietuviešu un bulgāru kolēģi, kā arī mēs. Pirmkārt, zvanījām uz policiju, otrkārt, pētījām visu, ko par to var atrast Krievijas informācijas telpā, no kurienes tas nāca. Secinājām, ka visa sākums bija ziņa, ka kāds bērns uzrāpies uz rūpnīcas jumta, un māte skaidroja, ka viņš to darījis, spēles mudināts. Neteiks jau, ka uztraucies un nobijies, vieglāk vainot spēli,” stāsta centra vadītāja.

Ar jauniešiem un tehnoloģijām ir ļoti aizraujoši strādāt. Gandarījums ir tajos brīžos, kad saprotam, ka esam vareni un varam palīdzēt, panākot kāda satura izdzēšanu vai novēršot kādu pārestību. Maija Katkovska

Par spīti baumām un spekulācijām, centrs sadarbībā ar tiesībsargājošām institūcijām nonāca pie secinājuma, ka nekādas reālas spēles, kurā bērnus kāds izaicinātu un mudinātu riskēt ar savu dzīvību, nav. “Bērni šur tur paši bija kaut ko izdomājuši darīt, bet tādu īstu problēmu nebija. Sanācām visas iestādes kopā un vienojāmies par vienotu pozīciju, kā arī sagatavojām materiālu par to, kas tas ir vai, drīzāk, nav,” skaidro interneta drošības eksperte. Drīz centra darbinieki ievērojuši, ka “Zilais valis” kļuvis par aktualitāti arī Bulgārijā. “Redzējām, ka viņi nonākuši pie tā paša secinājuma. Saskaņojām viedokli un varējām jau skaidrot to citiem kolēģiem Eiropas Savienībā. Mums šis fenomens bija 2017. gada februārī, bet britu kolēģi par to runāja tikai septembrī.”

Līdzīgs, bet īslaicīgāks biedējošu interneta baumu fenomens Latvijā uzplaiksnīja arī šī gada pavasarī. Parādījās ziņas par spēli “Momo”, kuras dēļ kaut kur it kā miruši bērni, bet to ilustrēja milzīga, briesmīga seja. “Nekādas spēles nebija, un šoreiz tā Latvijā arī bija īslaicīgi, turklāt daudzi bērni to bija redzējuši jau pagājušajā gadā, kad baumas par to izplatījās citviet Eiropā, bet Latvijā tā no jauna uzpeldēja tieši dažu histērisku vecāku dēļ. Tad skaidrojām, ka tas ir tikai veids, kā pelnīt naudu, – jo vairāk baidās, jo vairāk klikšķina uz attēlu un atver lapu,” stāsta eksperte.

Šādi interneta fenomenu uzplaiksnījumi neļauj iestāties rutīnai arī Latvijas Drošāka interneta centra darbā. “Ar jauniešiem un tehnoloģijām ir ļoti aizraujoši strādāt. Gandarījums ir tajos brīžos, kad saprotam, ka esam vareni un varam palīdzēt, panākot kāda satura izdzēšanu vai novēršot kādu pārestību,” norāda Katkovska.