Kad darbs ir misija un ģimene
Siguldā piecu minūšu gājiena attālumā no dzelzceļa stacijas necilā privātmājā ar ābeļdārzu apmetusies biedrības “Aicinājums Tev” iekārtotā “Iespēju darbnīca”. Te gluži kā uz darbu ik dienu nāk un tiek atvesti aptuveni 20 cilvēki ar invaliditāti, pārsvarā garīga rakstura traucējumiem, lai māju vienmuļību un dažkārt arī vientulību aizstātu ar aktīvām nodarbībām, ekskursijām un sabiedrību, ko darbinieki sarunā nereti nodēvē par ģimeni. Diāna Jasinska ir viens no septiņiem biedrības motoriem.
Viņa “Aicinājuma Tev” kolektīvam pievienojās pirms sešiem gadiem pēc sociālā darbinieka profesijas iegūšanas, radinieces un biedrības izveidotājas Mārītes Rozentāles mudināta. Lai gan interese bijusi, izšķirties par šāda darba veikšanu bijis grūti, atzīst Jasinska. Tā ir gandrīz misija visiem šeit strādājošajiem, ko apliecina arī pašas biedrības dibināšanas stāsts, kas aizsākās pirms piecpadsmit gadiem. Rozentāle 2000. gadā pēkšņi saslima ar gripu, gandrīz zaudēja redzi, ko daļēji saglabāt vienā acī palīdzējušas tikai operācijas. Kad no jauna apradusi ar situāciju, apgūstot Braila rakstu, datoru un klūdziņu pīšanu, kāda ārsta mudināta, sākusi domāt, kā šīs zināšanas likt lietā turpmāk. Sākumā viņa kļuva par aprūpētāju, bet drīz savāca domubiedru grupu un izveidoja biedrību.
Sniedz saskarsmes iespējas un aizpilda laiku
Sniedz saskarsmes iespējas un aizpilda laiku
Biedrības klienti ikdienā katrs dzīvo savā ģimenē, bet daži ir arī vientuļi, stāsta Jasinska. Centra auditorija ir siguldieši un tuvākās apkārtnes iedzīvotāji, kāds arī brauc no vairāk nekā 20 kilometrus tālās Mores. “Te ir dienas centrs ar darbnīcām. Viņi no rīta nāk, piedalās kādās nodarbībās, rīkojam arī kopīgas svētku svinēšanas, kopīgas ekskursijas. Ikdienā šeit ir iespēja darboties.” Atsevišķi motivēti cilvēki, kuri vēlas gūt papildu ienākumus, ar biedrības starpniecību strādā arī Nodarbinātības valsts aģentūras subsidētajās darbavietās.
“Mums visi cilvēki šeit ir ar invaliditāti. Pārsvarā tā ir garīga rakstura, bet ir arī cita veida invalīdi. Daļa ir pensionāri, daļa ir nedaudz virs 30. Visi arī paši grib nākt, nav tā, ka vecāki vai citi radinieki viņus spiestu. Laika gaitā pieraduši, ka tā ir viņu dzīves sastāvdaļa. Zina, ka no rīta jāpieceļas, jāpaēd brokastis un tad ir ceļš uz šejieni, un te paiet visa vai daļa dienas,” stāsta sociālā darbiniece.
Ilgo biedrības pastāvēšanas gadu laikā klientūras kodols ir nostabilizējies. “Daudzi jaunie, kuri pienāk, tomēr aiziet,” stāsta Jasinska, “viņi patestē, iespējams, jūt, ka tas nav viņu vai patiesībā nemaz negribēja neko meklēt. Paliek tie, kurus apmierina, ka var strādāt režīmā, kurā neviens viņus nestumda, negrūsta, nebaksta. Mums režīma nav, mēs to nemaz nevaram atļauties, jo viņi patiešām ir ļoti dažādi. Katrs dara tik, cik var.”
Vairāki savulaik ieradušies, jo viņu vecāki meklējuši risinājumu tam, ka viņu jau pieaugušie, bet joprojām aprūpējamie bērni neiet ārpus mājas, lai gan viņiem nepieciešams izkustēties. Tad ar grūtībām viņi pirmoreiz šeit atvesti, apskatījušies, kas te notiek, un pamazām sākuši nākt. Daļa centru apmeklē, jo līdz šim jutušies vientuļi un te, šajā komūnā, jūtas pieņemti, vajadzīgi un var kaut kā izpausties. “Ir gadījumi, kad pat mūsu kolektīvs nezina, kā pareizi iedarboties uz šo cilvēku, jo viņš ir tik ļoti sevī. Var būt tā, ka viņš pat piedalās nodarbībās un brauc ekskursijās, bet ļoti, ļoti distancējas, negrib, lai pievērš uzmanību. Viņš te visur ir un piedalās, bet tikai pats savā noteiktā režīmā. Tā arī ir daļa no slimības,” skaidro speciāliste.
Viņa atzīst, ka šis darbs ir ļoti grūts. Īpaši sākumā bijis vajadzīgs ilgs laiks, lai sarastu būt ikdienā kopā. “Kādu pusgadu sēdēju sasalusi, nesaprotot, ar ko jāsāk. Nesapratu cilvēkus, man pagāja laiks, kamēr apradu, bet tagad jau ir pavisam citas attiecības,” viņa stāsta, “man nav problēmu nerunāt ar cilvēku, ja viņš nevēlas, jo saprotu, ka cilvēks ir slims un viņam ir sava problēma, ar kuru viņš dzīvo, iespējams, pat pats nesaprotot, ko viņš var vai nevar. Grūtākais bija tas, ka viņus nevarēju saprast – nespēju sajust kā sev tuvus, un tam bija vajadzīgs ilgāks laiks. Pēc tam strādāt kļuva vieglāk.”
“Tādā cilvēcīgā ziņā prieks redzēt, kā viņi mainās, un viņi mainās ļoti, ļoti lēni. Viņi it kā stāv uz vietas, bet tu redzi, ka viņi pamazām paliek atvērtāki,” atklāj Jasinska.
Māca šūt un stāsta par politiku
Māca šūt un stāsta par politiku
Zaļā mauriņa un koku ieskautajā ēkā dienas vidū ir ļoti aktīva rosība. Tikai uz brīžiem apklust šujmašīnas bubināšana. Daži kādā nodarbē pavada vien pusstundu, citi var knibināties ap vienu uzdevumu visas dienas garumā – šuj, auž, veido dažādus izstrādājumus no ādas. Dažkārt šeit izgatavoto var atrast arī vietējos tirdziņos, tomēr pamatā viss top pašiem, pašu priekam, stāsta biedrības pārstāvji.
“Ikdienas grafiks šeit brīvi mainās. Tagad, piemēram, daļa aizgāja uz Siguldas sporta centru, lai piedalītos fizioterapijas vingrojumu nodarbībā. Ja sākumā viņi bija jākoordinē un jāved, tad tagad jau paši skatās laiku, savācas bariņā un dodas,” stāsta speciāliste un papildina, ka biedrība piedalās arī Siguldas nevalstisko organizāciju sporta spēlēs.
Cita starpā Jasinska ikdienā biedrības klientiem gatavo arī lekcijas par, piemēram, prasībām, uzsākot darbu, par Eiropas dienu, par vēlēšanām un dažādām aktualitātēm. “Stāstu ļoti vieglā formā, piemēram, skaidroju pa atsevišķiem faktiem. Kāds kaut ko zina, citi ne. Piemēram, pirms vēlēšanām skaidroju, cik ir sarakstu, kas sarakstos ir, ka laikus ir jāinteresējas un nevar paļauties uz to, ka pēkšņi par vienu cilvēku stāsta, ka viņš ir labs. Vairums gāja uz vēlēšanām – cits ar ģimeni, cits patstāvīgi, bet, protams, ir tādi, kas saka, ka iet, bet man nav skaidrs, vai patiešām bijuši,” viņa skaidro.
Biedrības darbinieki ir kā papildu ģimenes locekļi, kuri līdzās nodarbību vadīšanai savai auditorijai skaidro svarīgus jautājumus un bieži arī paši uzņemas dažādu problēmu atrisināšanu.
“Dažkārt cilvēks savu problēmu nemaz tā arī nepasaka, bet pēc kaut kādas sarunas saproti, ka viņam ir vajadzīga palīdzība, tad mēģinu situāciju risināt, zvanīt. Piemēram, ja atklājas, ka cilvēks pazaudējis pasi, noskaidroju, kas jādara, jo viņš klusībā domājis, ka neko nevar izdarīt, jo naudas nav. Tāpat sazināmies ar ģimenes ārstu, ar sociālo dienestu, ja risināmas kādas neatliekamas, steidzamas problēmas. Kādam ir 80 eiro invaliditātes pensija un jānokārto trūcīgā statuss, kādam nezināmu iemeslu dēļ bankā ir trīs konti, kuri jāslēdz,” stāsta biedrības pārstāve. Viņa norāda, ka daļu šo problēmu varēja atrisināt arī ģimenes locekļi, no kuriem vēlāk saņem pateicības vārdus, bet, iespējams, mājās cilvēks nemaz visu nav izstāstījis.
Biedrība piedāvā iespēju arī nomazgāties dušā un izmazgāt veļu, kas vairumam klientu nav aktuāli, bet dažiem ir neatsverami. “Ir puisis, kuram mājās ir veļasmašīna, bet viņš ar to nemāk apieties. Viņš arī te nemāk ar to apieties un katru reizi mācās no jauna. Kaut kādu pamatu saprot, bet vienalga saspiedīs kaut ko šķērsām,” viņa stāsta. “Aicinājums Tev” sniedz atbalstu arī invalīdu ģimenes locekļiem, kuri bieži vien ir arī viņu ikdienas asistenti. Tiek rīkotas psihologu atbalsta grupas, tiek aicināti ģimenes ārsti, kuri konsultē par noteiktām tēmām, piemēram, sirds veselību.
Kopā ceļo un dzied
Kopā ceļo un dzied
Ģimenes aicinātas piedalīties arī ekskursijās, nometnēs un kopīgos svētkos. Pavisam nesen siguldieši bijuši apskatīt Latvijas Nacionālo bibliotēku, bet pēdējo gadu laikā būts dažādās Latvijas vietās – Daugavpilī, Liepājā, Ventspilī, kā arī apciemotas kaimiņzemes Igaunija un Lietuva.
Reizi gadā Siguldas pagasta kultūras namā notiek biedrības organizētie dziedāšanas svētki, uz kuriem sabrauc kolektīvi no līdzīgām biedrībām un dienas centriem no dažādām Latvijas malām. “Tas ir Mārītes lolotais garabērns. Pirms trīspadsmit gadiem pirmie svētki notika gandrīz vai pļavā, bet nu jau tā ir iedibināta tradīcija. Ir iknedēļas dziedāšanas nodarbības – gatavojam dziesmas, ko mēs dziedāsim, citi gatavo citas, lai nepārklājas. Dziedāšanas svētkos var labi redzēt, ka viss nav tikai gludi nopulēts. Tas ir kā dabā – ir taisni koki, bet ir arī šķībi, greizi, bet tie tāpat aug un ap sevi rada skaistumu,” teic biedrības pārstāve.
Katru gadu četru dienu garumā tiek rīkotas arī nometnes pie jūras ar radošajām darbnīcām. Faktiski biedrība ar visiem darbiniekiem kā liela ģimene dodas “atvaļinājumā”. Reizi mēnesī ar kliņģeri un saldumiem tiek svinētas visas tajā iekritušās biedrības apmeklētāju vārdadienas un dzimšanas dienas. “Rīkojam arī Baltā galdauta svētkus, svinam teju visus kalendāra svētkus. Dažreiz aizdomājos par to laiku, ko iznāk “izkrist” ārpus savas ģimenes, jo arī Ziemassvētku pasākumi var iekrist sestdienā. Tomēr citādi nevar, paprotestē savā galvā un saproti, ka tā vienkārši ir, tā ir daļa no dzīves, kuru dzīvo. Te ir viss, kas starp cilvēkiem notiek, – prieki un strīdi, viens runā aiz muguras, bet cits ir pacietīgs un pastāsta visu atklāti,” stāsta Jasinska.
Mājīgo kopienas centru jau drīzumā plānots siltināt, iecerēta arī jumta maiņa. Darbinieki atklāj, ka pamatā darbnīca pastāv, pateicoties Eiropas finansējumam. Pašvaldība savukārt pērk pakalpojumu – maksā par katru centrā aprūpēto, piešķir telpas, algo pasniedzējus, reizi dienā nodrošina ēdināšanu. Savukārt remonti, iekārtošana un arī visi ikdienā izmantotie materiāli tiek iegādāti par finansējumu, kas no Eiropas Savienības struktūrfondiem nācis caur Lauku atbalsta dienestu, Sabiedrības integrācijas fondu un citām institūcijām. Siguldā gadus pēc “Aicinājuma Tev” tapa arī otra, līdzīga, biedrība “Cerību spārni”, kas ir daudz lielāka. “Esam miniatūrāki. Domāju, ka tā arī ir mūsu vērtība, jo ne jau katrā mājā, ne katrā vietā tev patīk atrasties, ne visi ir tavējie,” norāda Jasinska.
