Projektu atbalsta Eiropas Komisija
Sponsor Logo

Salmiņa-Šuke par pasaulē izkaisīto divu miljonu aprūpēšanu


“Izrādās, man patīk palīdzēt,” par savu karjeras nejaušo, bet trāpīgo izvēli stāsta Latvijas Ārlietu ministrijā strādājošā Sandra Salmiņa-Šuke. Viņas pakļautībā esošā Konsulārās palīdzības nodaļa cilvēkiem palīdz, gan izsniedzot zudušās pases un ID kartes, gan glābjot ārkārtas situācijās. 

Savulaik beigusi angļu un dāņu filoloģijas studijas, viņa sev izvirzījusi skaidru mērķi strādāt valsts labā un, ņemot vērā valodu zināšanas, pieteicās darbā gan Aizsardzības, gan Ārlietu ministrijā. Pirmā atbildēja Aizsardzības ministrija, tomēr pēc vairāk nekā gada darba tajā uzrunāta strādāt Latvijas vēstniecībā Norvēģijā. Šogad aprit jau vienpadsmitais gads kopš viņas atgriešanās no dienesta fjordu zemē.

“Vēstniecībā pārsvarā cilvēki ir orķestri. Atgriežoties man piedāvāja strādāt konsulārā departamenta palīdzības nodaļā. Tā laika direktore Zanda Grauze trāpīja desmitniekā, jo šis darbs man sniedz gandarījumu. Ārlietu ministrijā ir lielas iespējas mainīt amatus iekšēji – uz politisko, ekonomisko, valsts protokola daļu, ne tikai uz ārvalstīm, bet šis darbs ir tas, kur, ja ir problēma, ir risinājums un var just lietas pabeigtību,” stāsta Salmiņa-Šuke.

Aprūpē ārvalstīs esošos

Tieši risinājumu meklēšana ir viņas vadītās nodaļas pamatuzdevums. No deviņiem tās darbiniekiem četri visu diennakti maiņās pieņem zvanus no nepatikšanās nokļuvušiem cilvēkiem ārzemēs. “Mūsu nodaļas pienākumi ir palīdzēt ārkārtas situācijās nonākušajiem, un tās katram ir ļoti individuālas – vienam pasaules gals ir pazaudēta pase, bet citam ārzemēs nomirst tuvinieks, nemaz nerunājot par teroraktiem un masu krīzēm, kas arī ir mūsu nodaļas specifika,” stāsta diplomāte.

Lielu atbalstu nodaļas nelielajam darbinieku kolektīvam sniedz pasaulē izkaisītās pārstāvniecības. Latvijai to pasaulē nav nemaz tik daudz, turklāt bieži vien visneierastākie uzdevumi atgadās tieši valstīs, kur ir tikai tā dēvētās mazās vēstniecības ar vienu konsulu un vienu vēstnieku. Tajās ikvienam strādājošajam ir jāspēj gan palīdzēt nelaimē nonākušam Latvijas pilsonim, kam nozagta pase, gan piedalīties oficiālajos pasākumos, gan organizēt prezidenta vizīti. Lielu artavu sniedz arī goda konsuli. Salmiņa-Šuke gan norāda, ka gadu laikā uzdevumi tikai nākuši klāt, jo ļoti daudzas valsts iestādes sapratušas, ka Latvija nebeidzas pie Zilupes vai Liepājas un caur pārstāvniecībām sniedz savus pakalpojumus arī plašajai diasporai, kurā iekļaujas arī mainīgā studentu un ceļotāju daļa.

Tomēr nemainīgi biežākā risināmā problēma ir pasu nozagšanas un pazušanas gadījumi. “Cilvēki ārzemēs kļūst izklaidīgāki un pilnībā aizmirst par ikdienas drošības lietām, piemēram, to, ka sabiedriskajā transportā pasi neliek aizmugurējā bikšu kabatā vai mugursomā – kamēr skaties Kolizeju vai Eifeļa torni, tev jau tās vairs nav,” stāsta Ārlietu ministrijas pārstāve. Iestādes bēdubrāļi, kā viņa saka, esot arī tie, kuri attopas pie kādas tālas zemes, piemēram, Dienvidāfrikas, robežas bez laikus nokārtotiem dokumentiem, jo cilvēki ir pieraduši, ka Latvijas pase ir viena no spēcīgākajām pasaulē un vīzas daudzviet nav vajadzīgas.

Bieža ir arī žēlabu uzklausīšana par problēmām, ko radījis iztecējis pases derīguma termiņš. “Dežurants sestdienā saņem zvanu no Rīgas lidostas, ka beigusies pase, bet lidojums pēc desmit minūtēm. Šajā gadījumā nevaram palīdzēt nekā. Pirmkārt, tā ir Iekšlietu ministrijas kompetence, otrkārt, tā ir sestdiena,” piemērus min ierēdne. Tāpat problēmas rada tas, ka gandrīz visur trešajās valstīs prasa sešu mēnešu derīguma termiņu. Gadās arī, ka gala valsts to neprasa, bet tranzītvalstī šāda prasība ir. Bieži palīdzības prasītāji ir arī nepilsoņu pases turētāji, jo viņu ceļošanas nosacījumi daudzviet atšķiras, bet personas to iepriekš nav pārbaudījušas.

Ārlietu ministrija var palīdzēt atjaunot pasi vai nodrošināt ar atgriešanās dokumentiem tos latviešus, kas pastāvīgi dzīvo valstīs, kurās nav Latvijas vēstniecības. Tādas, piemēram, ir Malaizija un Singapūra, kur uzturas vairāki uzņēmēji. Lai to nodrošinātu, iedibināta cieša sadarbība ar citām Eiropas Savienības valstīm – ja kaut kur nav mūsu vēstniecības, noteikti ir kādas citas dalībvalsts, kura pēc Latvijas lūguma var izsniegt dokumentus.

Klientu vidū arī aizjūras cietumnieki

Konsulārās palīdzības nodaļas acuraugs ir arī tie, kas izcieš cietumsodu dažādās pasaules malās. “Mums Latīņamerikā un Āzijā ir cilvēki, kas par narkotisko vielu pārvadāšanu sēž jau astoņus un vairāk gadu. Palīdzēt tajās valstīs kultūras un valodas dēļ ir sarežģītāk,” stāsta Salmiņa-Šuke, “mūsu galvenā funkcija ir saziņas uzturēšana starp tuviniekiem, ja vien viņi to vēlas, jo pavadīt desmit gadus prom no Latvijas ir ļoti smagi, bet, protams, cilvēks visam pielāgojas.” Ārlietu ministrija nevar sniegt aizturētajiem juridisko palīdzību, bet sniedz informāciju, kā viņiem pārsūtīt naudu, kā arī par dažādu dokumentu sagādi gan aizturētajam, gan Latvijā palikušajiem.

“Mana “mūža lieta”, kā to saucu, bija pirms daudziem gadiem. Saņēmām zvanu no jaunas meitenes, ka viņa ir aizturēta kādā eksotiskā Āzijas valstī par narkotisko vielu transportēšanu. Bija ļoti tuvu tam, lai viņai piespriestu nāvessodu. Toreiz to izjutu ļoti personīgi, jo viņai Latvijā bija palicis mazs bērniņš un es pati tajā laikā biju jaunā mamma. Mums ļoti, ļoti paveicās – viņai piesprieda tikai ilgu cietumsodu. Kamēr viņa to izcieta, viņas mamma ar bērniņu pie mums bieži nāca, jo vajadzēja visādas izziņas. Bērns izauga mūsu acu priekšā, un viņa atbrauca, kad bērns jau gāja trešajā klasē. Rīgas lidostā sagaidīja, arī es tur biju,” acīs pavīdot vieglam valgumam, atceras diplomāte. “Tā bija veiksme. Protams, tika ieguldīts liels darbs, bet tas varēja beigties citādi,” viņa piebilst.

Latvija uzzina par vairumu ārvalstu cietumos nonākušo, par ko lielā mērā var pateikties labajam goda konsulu tīklam. Viņi uztur kontaktus ar vietējām varasiestādēm, noskaidro, kas ir aizturētie, kādā stadijā ir viņu lietas un kad viņi varētu braukt mājās. Piemēram, Brazīlijas cietumos pastāvīgi ir ap 30 Latvijas valstspiederīgo. Viņi gan mainās, dažiem tiekot uz brīvām kājām, citiem no jauna nonākot cietumā.

Netrūkst gan arī tādu, kuri, nonākuši aiz restēm, par to izvēlas neinformēt ne tuviniekus, ne Latvijas iestādes. Viens no iemesliem mēdz būt tas, ka viņiem jau Latvijā bijusi raiba kriminālā pagātne un viņi tiek meklēti. Citi savukārt oficiāli lūdz par viņiem neko neteikt mājās palikušajiem, kas bieži ir ļoti grūts uzdevums, norāda Salmiņa-Šuke. “Visbiežākais iemesls ir kauns, domājot, ka mamma pārdzīvos, lai gan mamma vairāk pārdzīvo to, ka nezina, vai bērns nav gājis bojā. Ir situācijas, kad zvana raudoša mamma, bet neko nedrīksti teikt. Tad ir ļoti grūti, jo mēs nedrīkstam neko izpaust,” viņa skaidro.

Ar padomu, ne naudu

Kauns ir arī viens no iemesliem, kāpēc daļa pēc restoto telpu pamešanas zemeslodes otrā pusē vairs mājup nedodas. Parasti cilvēks iznāk no cietuma bez jebkādiem līdzekļiem, un, ja neskaita atsevišķas valstis, kuras sodu izcietušos nosūta mājup, viņi nemaz nespēj atļauties līdz pat vairākiem tūkstošiem dārgās biļetes. Netrūkst arī cilvēku, kuri kauna dēļ nespēj atgriezties Latvijā no daudz tuvākām valstīm tepat Eiropā, kur tā arī nav spējuši nopelnīt gana daudz, bet te iepriekš visiem teikuši, ka brauc lielajā peļņā.

Konsulārais dienests bez līdzekļiem palikušiem cilvēkiem var līdzēt dažādos veidos, taču pie nosacījuma, ka viņi atgriežas Latvijā. Viens ceļš ir Ārlietu ministrijai kļūt par naudas starpnieku starp tālumā esošo un radinieku dzimtenē. Ja cilvēks ir kādā tuvākā valstī, tad Konsulārās palīdzības nodaļai ir prakse meklēt iespējas iegūt biļeti bez maksas, vienojoties ar pārvadātājiem.

Savukārt trešais un ne tik bieži izmantotais ceļš ir naudu aizdot. “Aizdodam tiem, kuri ir iznākuši pēc soda izciešanas, piemēram, Dienvidamerikā pēc daudziem gadiem aiz restēm. Reti kura ģimene spēj tik ilgi saglabāties, bet vecāki jau ir gados un pāris tūkstošus eiro biļetei jau vairs nevar atļauties,” stāsta Salmiņa-Šuke, “skaidrs, ka neviens nevēlas palikt parādā. Ir tādi, kas dažus vai dažus desmitus eiro mēnesī atmaksā, kas jau vien ir labās gribas demonstrējums.”

Ārlietu ministrija nevar finansēt arī slimnieku vai mirušo nogādāšanu mājās. “Par apdrošinātajiem mēs nekad neuzzinām, bet, ņemot vērā, cik mums daudz darba, jāsecina, ka ir ļoti daudz apdrošināšanas nenoformētāju,” atklāj diplomāte.

Viņa stāsta, ka bieži ir gadījumi, ka pēc tuvo aiziešanas radinieki vēlas zārku, bēres un visu citu līdz pēdējam, bet, apzinoties, cik tas maksā – kas ir atkarīgs no tā, cik tālu cilvēks jātransportē –, cilvēku prasības kļūst mazākas. Ir arī gadījumi, kad tuvinieki lemj cilvēku apbedīt ārzemēs pārāk lielo transportēšanas izmaksu dēļ. Salmiņa-Šuke gan stāsta, ka minētajos piemēros, kur Konsulārās palīdzības nodaļa nespēj palīdzēt materiāli, bieži artavu sniedz pašvaldības un labdarības organizācijas.

Latvieši visur, bet traģēdijās neiekuļas

 “Ja kādā valstī ir krīze, mēs vienmēr automātiski pieņemam, ka kāds latvietis tur varētu būt. Tas nav tikai mūsu darba specifikas dēļ, bet arī pieredze rāda, ka, lai gan mūsu ir knapi divi miljoni, esam visur. Līdz šim gan mums ir veicies, kamēr kaimiņvalstīm ne tik ļoti – arī igauņi ir gājuši bojā teroraktos,” stāsta Konsulārās palīdzības nodaļas vadītāja.

Līdz šim latviešiem veiksmīgi izdevies izvairīties no lielāko krīžu epicentriem, bet Ārlietu ministrija ir gatava nosūtīt cilvēkus arī uz notikuma vietu, ja šāda vajadzība rastos. Atsevišķi ārpuskārtas risinājumi krīzes situācijās meklēti arī iepriekš. Piemēram, dienests 2008. gadā, Krievijai iebrūkot Gruzijā, organizēja īpašu čārterreisu Latvijas pilsoņu un viņu ģimenes locekļu evakuācijai. Arī 2006. gadā, Izraēlai iebrūkot Libānā, sadarbībā ar francūžiem tika organizēta cilvēku evakuācija. Savukārt Arābu pavasara laikā panākts, ka tūrisma kompānijas no Ēģiptes cilvēkus atpakaļ atved agrāk.

“Tiesa, ja kādā valstī ir karadarbība vai arī tā ir kāda īpaša teritorija, sniegt palīdzību tajā var būt ļoti apgrūtinoši. Esam domājuši par, piemēram, to, kā tikt pie cilvēka Krimā. Tā jebkurā gadījumā būtu ļoti sarežģīta operācija,” uzskata Salmiņa-Šuke.

Kampaņas “Ceļo droši” un multimediālā stenda “ES – sargājam kopā” atklāšana Valmierā. Foto: Publicitātes foto

Līdz šim vissarežģītākās risināmās problēmas, kurās nonākuši mūsu tautieši, bijušas ģeogrāfiski tālās un eksotiskās vietas. “Seišelu salās mums bija gadījums, kad ugunsgrēkā uz jahtas cilvēki izglābās, bet dokumenti sadega un vajadzēja sagādāt jaunus. Sarežģītākais bija saprast un atrast, kas uz konkrētās salas vispār ir spējīgs cilvēkiem kaut ko izsniegt, lai viņi varētu doties tālāk. Savukārt lielākās saziņas problēmas ir Āfrikas valstīs. Āfrika kļūst populārāka – arī tur ir aizturēti vairāki narkotiku kontrabandisti,” viņa stāsta.

Diplomāte gan ar lepnumu saka, ka Latvijā ir izveidots tā dēvētais konsulārais reģistrs, kurā ikviens var reģistrēt savus ceļojumu plānus ārpus valsts, ļaujot krīzes gadījumā īsā laikā noskaidrot, vai persona nav tajā cietusi. “Tā kā esam knapi divi miljoni, tad tie, kas ir reģistrējušies, tiek ļoti individuāli apkalpoti. Krīzes situācijai iestājoties, atveram reģistru un katru apzvanām. Piemēram, Kanādā, šķiet, šāva uz ielas, un mēs tūlītēji sazinājāmies ar kādu reģistrā esošu kungu. Viņš bija patiesi pārsteigts: “Man zvana Ārlietu ministrija? Es stāvu uz ielas, te tikko viss notika, helikopteri tikko aizlidoja, un jūs man zvanāt,” piemēru no darba ikdienas atstāsta Ārlietu ministrijas pārstāve, “mēs tā nevienu neizglābjam, bet pārliecināmies, ka ar cilvēkiem viss ir kārtībā. Pat runājot ar kaimiņvalstu kolēģiem, redzam, ka citur attieksme nav tik ļoti personīga.”

Aprūpē tālu braucienu plānotājus

Lai preventīvi pēc iespējas samazinātu iespēju, ka cilvēki vispār nonāk problēmās tālienē, Konsulārās palīdzības nodaļas vadītāja organizē ikgadējas informatīvās kampaņas ceļotājiem “Ceļo droši”. “Koncentrējamies uz informācijas sniegšanu tieši par ceļošanu, bet dažiem “ceļošana” ievelkas mūža garumā. Pagājušajā gadā pievērsāmies darba meklētājiem un potenciālajiem cilvēktirdzniecības upuriem, iepriekš – potenciālajiem narkotiku pārvadātājiem, bet šogad stāstām par privilēģijām, ceļojot Eiropas Savienībā,” stāsta Salmiņa-Šuke.

Viņa norāda, ka priekšrocību, ceļojot Eiropā, ir daudz un atpūta var būt daudz bezrūpīgāka, tās zinot un izmantojot. Piemēram, ļoti populāra un jau par pašsaprotamu uzskatīta ir salīdzinoši nesenā viesabonēšanas cenu atcelšana mobilajiem sakariem. Nelaimes gadījumos svarīgi zināt, ka Eiropas Savienībā arī glābšanas dienestu telefons neatkarīgi no tā, kur un kādu palīdzību cilvēkam vajag, ir tas pats “112”, turklāt ar Latvijā izsniegtu medicīnisko recepti citviet var iegādāties zāles. Konsulārās nodaļas darbu ievērojami atvieglo arī Eiropas veselības apdrošināšanas sertifikāts (EVAK), kas nodrošina bezmaksas pirmās palīdzības sniegšanu.

“Daudz braukājam arī pa Latvijas skolām reģionos. Pieņemam, ka tur informācija skolēnus sasniedz nedaudz mazāk nekā Rīgā, bet Rīgā ejam uz skolām, kurās pastāv lielāka iespēja, ka skolēni varētu meklēt darbu ārzemēs. Dažkārt šķiet, ka jaunieši jau visu zina, bet uz jautājumu, kur jānoformē vīza uz citām valstīm, vairums atbild, ka Ārlietu ministrijā,” informēšanas darba nepieciešamību skaidro diplomāte.

Projekta "ES – Sargājam kopā" veidotāji: intervijas – Andris Kārkluvalks, dizains – Natālija Šindikova un Martina Sergejeva, izstrāde – Nikolajs Trubačistovs, projektu vadītājas – Marta Cīrule, Kristiāna Tabunova, Kristīne Melne.
Informējam, ka DELFI portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē.