Mūziķis Mārtiņš Freimanis bārā Sarkans ierodas mazliet saņurcīts un ar nokavēšanos - aizgulējies. Ierastā kumelīšu tēja, balzāmiņš un cigaretes viņu padara možāku. Tikko dzīvnieku patversmē notika viņa jaunā albuma Suns prezentācija. Saruna ir dzīvīga, ar lielu smieklu devu, lai gan mūziķa seju neatstāj noguruma pēdas. Mārtiņš Freimanis neieredz sagatavotus jautājumus, bet dod priekšroku nepiespiestai sarunai.
9. oktobrī tev bija jaunā albuma "Suns" prezentācija, kura noritēja dzīvnieku patversmē. Kā bija?
Vai, bija ļoti mīļi! Šis ir ilgākais albums, ko savā dzīve esam rakstījuši - apmēram pusotru gadu, un nāca viņš ļoti smagi. Ar katru gadu aug prasības pret sevi, gribējās perfekti. Nedrīkst, protams, arī pārsteigties. Tomēr esam darījuši un pusotru gadu studijā strādājuši. Te nu viņš ir - albums ar nosaukumu Suns. Kāpēc Suns? To jau mēs it kā esam pateikuši pateicībās, tas ir viens. Otrs - ja cilvēks varētu aizņemties kaut daļiņu no suņa īpašībām, tad pasaule kļūtu daudz labāka.
Ja cilvēki vairāk smaidītu un nebūtu dažreiz tik radikāli, tad pasaule būtu daudz gaišāka. Un suņa mīlestība - nu, kur vēl tādu pasaulē atrast? Trakākais ir tas, ka suns neprot melot. Ir tāds teikums: suns ar savu skatienu, suņa acīm, var pateikt dažu sekunžu laikā daudz vairāk, nekā cilvēks visa sava mūža garumā. Tas mums ir tāds kā albuma moto. Es nevaru sarakstīt tik daudz un tik skaistas dzejas, lai izstāstītu, kā tu jūties, kad suns uz tevi skatās.
Tu esot nelabojams haosa cilvēks!
Vai tad nevar redzēt? Man šobrīd kājās ir dažādas zeķes. Es nevarēju atrast nevienu tīru zeķu pāri. Vieglāk nopirkt jaunas, nekā izmazgāt! Bet galvenais, ka man ir zeķes baltā krāsā. Nav viena melna, otra balta. Tas nekas, ka katra no sava pāra.
Es laikam esmu pieradis, ka mana galva visu laiku ir piebāzta ar visādām domām par topošajiem projektiem, koncertiem, albumiem. Galvenais ir pamosties un pabarot savu fermu. Nu, neatliek laika nekam citam! Es tev varu pateikt godīgi - privātajai dzīvei man paliek mazs mazītiņš "kusāciņš". Un šo gabaliņu es aizpildu, iebāžot kājas televizora ekrānā, nevelkot viņas no turienes laukā. Tā ir! Jo vairāk gadu nāk klāt, jo tu vairāk apaudz ar visādiem darbiem un cilvēkiem. Šodien vien man ir piecas intervijas! Ko man darīt, kā izklaidēties? Tas ir dzīvesveids!
Es nevarētu sēdēt birojā. Ja ir kāds, ko es apbrīnoju, tad tie ir biroja cilvēki. Nē, nē, nē! Man ir mans menedžeris, kas visu palīdz atcerēties. Tikko bija komisks gadījums. Beidzam mēģinājumu, es saku: "Nu, tad tiekamies nākamajā nedēļā!". Visi uz mani saprotoši skatās un saka: "Pēc divām stundām - koncertā!" Tā man ir bieži. Aizmirstu!
Tev paveicās, ka mani sazvanīji, jo biju piemirsis, ka man ir intervija. Telefonu arī bieži vien atstāju kādā no trijām sava dzīvokļa istabām un nedzirdu zvanu. Svešus numurus vispār izvairos celt. Vistrakāk ir ar jauniņajiem, centīgajiem žurnālistiem, kuri man zvana deviņos no rīta, kaut esmu aizgājis gulēt septiņos.
Kāds ir tavs skatuves tēls? Visu laiku dzirdams: Freimanim žaketīte par mazu, tad biksiņas spiež...
Tā jau ir tā lielākā "fiška", ka par tevi runā. Tiklīdz par tevi beigs runāt vairs, tu esi pelēka pele. Man patīk vienu dienu iznākt uz skatuves skotu svārkos, otrā dienā smokingā, citu dienu - pašaurās biksēs, ar pieguļošu žaketīti. Tas jau ir "feini", ja par tevi runā, atnāk uz koncertu un nezina, kādu mani ieraudzīs.
Mēs grupā cenšamies uztaisīt šitādas "fīčas". Tikko bija gada balvas pasniegšana. Uznācām vakarkleitās. Runā, ka man ir nepareizā orientācija? Ai, nu super! Tas ir tik jautri tajā brīdī! Ella aizdeva man visu mājas ekipējumu, ko varējām dabūt mugurā, dabūja sunīti. Bet augstpapēžu kurpes... Es tiešam nesaprotu, kā sievietes spēj ar tādam pastaigāt ikdienā! Man tā sāpēja dirsa visu nākamo dienu no tā īsā brīža, ko es pastaigāju pa skatuvi! Skaistums prasa upurus! Es gan šaubos, vai es biju skaits, drīzāk gan ļoti neglīta sieviete! Es nemācēju eleganti staigāt. Bet smieklīgi! Pārējie džeki savilka sev vakarkleitas, sadevām sev pat vārdus. Es biju Parisa, bundzinieks - Mollīgā Betija... Nu, tā - jautri taču!
Tev katra diena ir kā svētki?
Jā, man tā ir un gandrīz katru dienu arī paģiras. Mums ir tāda dziesma Dzīve kā košums. Un mēs arī cenšamies uztvert tā raibi. Un, ja tu nepiedomā speciāli pie tā, kā padarīt jautrāku dzīvi, tad pavisam labi. Kā teica Olga Rajecka, - "Dzīvo tik to dzīvi nost!" . Tā arī jādara! Jādzīvo tā dzīve tik nost! Nevis tagad uztraukties par to, vai ledusskapī ir pietiekami daudz "paikas". Saprotu - inflācija, es arī to jūtu. Man iemīļotais rupjmaizes ķieģelītis tagad maksā jau 48 santīmus. Visapkārt ir norūpējušās sejas. Nevajag tā domāt! Piemēram, eju es vienu dienu pa ielu, redzu - piedzērusies sieviete. Nu, kaut kāda biroja darbiniece, bet vārtās pa ielu. Pilnīgās lupatās meitene! Saka man skaidrā krievu valodā, ka esot ar meitenēm ofisā par daudz iedzērušas, vodkai pa virsu uzdzērušas šampanieti. Vai es nevarot aiznest viņu līdz pieturai? Protams, ka varu! Bet citi cilvēki iet garām, skatās citā virzienā. Tas nav pareizi! Aiznesu līdz pieturai, kur uz soliņa sieviete "izrubās". Pieturā ir 16 cilvēki. Jautāju - palīdzēsiet, ieliksiet viņu trolejbusā, jo pati viņa zina, kura pieturā viņai esot jāizkrīt ārā? Visi saka, ka nē, nevarēšot! Es jau dusmīgs paliku, norāvos uz viņiem. Es viens pats atstiepu viņu no Stabu ielas, bet viņi, 16 gabali, nevar ielikt transportā? Nu, tādi tie sīkumi!
Vai, piemēram, bomzītis, kas sēž pie Maximas. Es viņam vienmēr dodu piečuku. Viņam ir sunītis, bet var redzēt, ka labi kopts, uzbarots, nevis slimīgs un kārns. Nevis sev visu savāc, bet par dzīvnieciņu parūpējās. Mani ieraugot, viņš priecīgs paliek, jo zina, ka varēs iet mājās. Turpat blakus ir bankomāts, es izņemu to piecīti un viņš priecīgs aiziet mājās. Un pašam pēc tam ir labi! Par mani smejas: visu pasauli neaizlāpīsi! Bet es vismaz to vienu zeķi salāpu... Ar mani baidās iet uz zooloģisko dārzu. Ja nu man šķiet, ka žirafes ir par maz koptas?
Kāda ir tagad Aizputes "razbainieka" dzīve, kurš ir vairākas reizes "lidināts" no skolas laukā?
Garlaicīga! Nu, cik nu tās var būt garlaicīga, ja mājās ir septiņi suņi, papagailis, divi bruņurupuči un kaķis. Par absolūtu garlaicību nevarētu sūdzēties. Mūždien negulējis un miega badā, strādāju daudz un pēdējā laikā ļoti reti redzu savus draugus. Pārējie arī ir "ierubījušies" savos darbos, bet gan jau tas posms pāries. Pienāks pirmais janvāris - pirmā brīvdiena, tad es atgulēšu savas paģiras un tad kādu laiku pasēdēšu, padomāšu vai, visticamāk, kaut kur aizbraukšu uz kādu mēnesi projām. Es tā parasti mēdzu darīt reizi gadā: savācu savas mantiņas, iesēsties lidmašīnā un kaut kur tālu.
Redzi, mūziķiem tas dzīvesveids ir tāds skarbs. Nav jau tā, ka darbs no astoņiem līdz pieciem un tad iedod atvaļinājumu reizi gadā uz mēnesi noteiktā laikā. Nav tā! Ja tu aizbrauc projām, naudu nepelni. Viss apstājas! Bet ir jāizbrīvē, jo no tevis ir atkarīgi daudzi cilvēki, visa komanda, grupa, menedžeris. Tajā brīdī darbs apstājas arī viņiem, un tas ir jāsaskaņo. Egoistiski būtu, ja es vienkārši pateiktu - ziniet, veči, es braucu projām!
Pret ko tu esi stingrāks - pret sevi vai citiem?
Es pret visiem! Kas attiecas uz darbu, tur es varu būt pamatīgs despots. Es varu sakliegt, sabļaut virsū, arī pats uz sevi, bet reālajā dzīvē es esmu loti labsirdīgs un vienkāršs, bez jebkādām ambīcijām un "zvaigžņu slimībām". Nu, lauku puika!
Esi "čoms", bet tajā pašā laikā stingrs pret mācībām un darbu. Piemēram, es uzskatu, ka vecākiem savs bērns ir jāatbalsta sakumā. Man gan, varētu teikt, ir paveicies, ka nav bijuši vecāki, pats visu esmu "muhļījis" cauri. Vecākiem vajadzētu dot naudu, izejot lielajā dzīvē, bet ir arī jāradina pie domas, ka drīz tev, mīļais, tā nauda būs jāpelna pašam. Nu, varbūt, izņēmums ir tad, ja ir jāpabeidz kaut kādas sarežģītas augstskolas mācības, kad paralēli nav iespējams strādāt. Tieši šī iemesla dēļ es nepabeidzu akadēmiju. Nācās meklēt darbu un strādāt, lai varētu izdzīvot. Jo nebija iespējams apvienot mācības, darbu radio un grupu. Es sapratu, ka neesmu radīts teorētiskajām zināšanām un nevienu pašu mirkli neesmu to nožēlojis. Nu, būtu mans tas latviešu - angļu filologa diploms. Ko es ar viņu darītu? Kur es viņu bāzīšu? Piekarināšu pie sienas un priecāšos?
Cilvēki mūsu dzīve ir kā ķieģelīši, kas būvē mūsu personību. Kā ir tev?
Jā, ir tādi cilvēki, kas ienāk mūsu dzīvē uz īsu brīdi, lai kaut ko izdarītu, un tas ir forši - esmu to pamanījis un tā ir ļoti laba sakritība. Ir tādi cilvēki, kuri ienāk uz īsu mirkli un ir tieši tajā laikā arī paredzēti. Pēc tam viņi aiziet. Un tu viņus vari ilgu laiku vai vairs nekad nesatikt. Un ir tādi, kuri tev ir blakus visu laiku, bez kuriem tu nevari. Tas ir kā narkotikas - satikt viņus vismaz reizi nedēļā. Ir cilvēki, kuri ir ieradušies tev mazliet pakaitēt. Iedot mācību, ka ar tādiem cilvēkiem nevajag sasieties. Suņi, kaķi, bērni, cilvēki - viņi visi būvē mūsu dzīvi. Un mēs - viņējo. Galvenais ir saprast vienu lietu - tie pareizie īstie cilvēki paliek uz visu mūžu. Piemēram, mans menedžeris Mareks. Esam pazīstami jau kopš smilšu kastes laikiem - četru gadu vecuma. Grupa - 17 gadi jau! Un nekrītam viens otram uz nerviem. Mēs esam cieša ģimene. Es nezinu, kam būtu jānotiek, lai mēs katrs aizietu uz savu pusi. Mēs izstāstām savas privātās bēdas, pažēlojamies. Ņemamies, peramies. Organisms, kuru nevar sajaukt. Ceru, ka mēs sagaidīsim savus 20, 23 gadus.
Mūsu fani arī ir ar mums izauguši. Es gan pat nevaru tagad pateikt, kāda ir īsti mūsu auditorija, vai patīkam, piemēram, tīņiem. Vairāk jau pieauguši cilvēki klausās grupu "Tumsa", es gan ceru, ka tīņiem arī patīk. Mūziķis Zigfrīds Muktupāvels reiz teica: " Ir trīs pakāpes: pirmā, kad mazas meitenes prasa autogrāfus, otrā, kad jau pieaugušas sievietes, trešā, kad mazas meitenes ar savām mammām prasa autogrāfus". Mums pagaidām ir otrā pakāpe.
Tevi no skatuves aiznesīšot tikai un vienīgi ar kājām pa priekšu...
Tieši tā! Un tikai! Es nevaru iedomāties savu dzīvi bez mūzikas un skatuves. Brīžiem jau liekas, ka gribas no tā visa atiet, viss ir līdz kaklam. Sevišķi, kad naktīs moka bezmiegs, kad galvā skan visādas melodijas, un es pie sevis skaitu: "Tikai nedziedi! Tikai nedziedi!", nespējot aizmigt. Paiet trīs dienas bez mūzikas un viss - es palieku nervozs!
Es neesmu īpaši izglītots, liels vokālists - par mani ir labāki talanti Latvijā, bet man ir kaut kā paveicies. Uz skatuves es esmu savādāks nekā dzīvē. Uz skatuves ir jāprot publiku paņemt un izklaidēt. Un tā ir vesela māksla, kas ir jāmācās. Ja tu top neproti, tu vari vīterot, bet neviens tevī neklausīsies.
Tavas dziesmas ir kā autobiogrāfija?
Nu, principā jā! Nevaru sarakstīt kaut ko citu. Nē, nu var, bet kam tas ir vajadzīgs? Pārsvarā visos tekstos es arī ielieku savu reālo dzīvi. Tāpēc es arī izvairos no "dzeltenās preses" un tamlīdzīgām lietam, jo pietiek cilvēkiem ar to, ja paklausās manas dziesmas. Kāpēc man būtu jāstāsta par savu privāto dzīvi? Nestāstīšu! Pagaidām tas man ir veiksmīgi izdevies.
Bet mūsu valdībā ir mūziķi, aktieri, bet kā nav tās jautrības, tā nav!
Saproti, Saeima ir viņus sabojājusi! Ir palikuši tik drūmi un nopietni, kašķīgi, ka nošaujiet mani, ja es aiziešu Saeimā sēdēt. Man Godmaņa ir žēl! Tas arī - "po žizņi" liels "tusētājs"! Taču tagad viņam šī iespēja ir atņemta. Tomēr - mūziķis! Savulaik bija biežs viesis restorānā - bārā Sarkans. Tagad - nekā!
Vai tu sevi iedomājies vecumdienās?
Nē, es sevi vecumdienās neiedomājos. Es pat nedomāju, kas notiks ar mani rītdien, kur nu vēl vecumdienās. Es vienu brīdi gribēju ņemt dzīvokli kredītā. Tad padomāju: pēc 40 gadiem, kad man būs jau 70 gadi, nomaksāt pēdējo santīmu un priecāties - dzīvoklis ir beidzot mans? Nu, nē! Ejiet taču jūs vienu māju tālāk! Lietuviešiem ir tāda jauna partija, kurai ir lozungs: "Mēs saprotam, ka tagad ir ekonomiskā krīze, bet ar mums valdība tā būs jautrāka!"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
