Foto: AFI

Savas sociālās aktivitātes dēļ Kaspars Dimiters ir viena no pretrunīgāk vērtētajām pēdējo gadu personībām. Tāpēc tīri likumsakarīgi, ka mūsu saruna notiek aktuālu notikumu (Eirovīzijas dziesmu konkurss, Kārļa Ulmaņa apvērsuma gadadiena, homoseksuāļu praids) virpulī.

Agrāk visi zināja: Kaspars Dimiters ir dziesminieks. Lai gan vēl joprojām sacerat mūziku un koncertējat, kas tomēr šobrīd ir tā sfēra, ar kuru sevi vēlaties asociēt pirmām kārtām?

Būt dziesminiekam man nav darbs. Diemžēl. Bez iedvesmas nevaru pat koncertēt, atsaku. Pat ļoti esmu mēģinājis novērsties no pasaules kņadas, taču... nesanāk. Nevaru to izskaidrot, bet burtiski ar neredzamas varas spēku tieku atgriezts aktīvi provocējošajā opozīcijā visam, kas saistīts ar valdošo ideoloģiju. Kopš padomju laikiem nekas daudz nav mainījies. Tikai ārēji liekas brīvāk, krāsaināk. Palikt pie ideāliem ir nesalīdzināmi grūtāk. Tā kā ne vienmēr sanāk degošo pavēstīt ar balādi, lecos publicistikas zonā.

Jūs dēvē par „vienīgo sociālo bardu Latvijā". Kādi ir bijuši jūsu iedvesmas avoti - Grebenščikovs, Bobs Dilans, varbūt Nīls Jangs?

Vispirms jau [karikatūrists un literāts] Dreslers, ko jau tīņa gados kāri lasīju vecās Atpūtās. Pēc tam Selmas Lāgerlēvas laikabiedrs dzejnieks Gustavs Frēdings, kura dzeju latviskoja mans dzejošanas sākumu skolotājs Knuts Skujenieks. (Šeit varat noklausīties pirms pārdesmit gadiem Dimitera meldijās „tērpto" Frēdingu. - Red. piez.) Jā, BG (Boriss Grebenščikovs. - Red. piez.) mani bardizējis visiespaidīgāk. Laikam tikpat spēcīgi, kā viņu Dilans. Anglosakšiem tekstuāli uz mani nav lielas ietekmes, jo kā muzikants kaitīgi ieradinājos nedzirdēt saturu, tikai muzonu, kas bija jākopē ballītēm. Tieši krievu bardi mani atlauzuši visvairāk. Arī zeku „feņas" dziesmas (smaida).

Šobrīd visa Latvija dzīvo līdzi Eirovīzijas konkursam? Ko varat teikt par šāda veida teātriem, kad jauni, obligāti skaisti cilvēki ar dežūrsmaidiem lokās un lien vai no ādas ārā, lai gan patiesībā vajadzētu kaunēties par vārda „mūzika" degradēšanu?

Par degradēšanu precīzi. Taču tirgus liberālie internacionālisti degradē pat krējumu, kas šodien kļuvis par ko līdzīgu bezgaršīgam tortes krēmam. Par aspartamu kokakolas sastāvā vispār nerunāsim. Šāds "aspartams" klāt visam. Jo vairāk saldinātāju, indes, jo preci iespējams mākslīgi ilgāk saglabāt. Arī reakcija vēlama iespējami nenormālāka, ovāciju vietā - konvulsijas. Lai būtu ejošāk. Viss jāizplata tā, lai radītu atkarību, lai uzsēdinātu mantas vai izklaides patērētāju kā uz adatas.

Bet Eirovīzija jau specifisks stāsts. Jau no pašiem sākumiem tas ir homoseksuālistu festivāls. Un šos ļaudis vieno ne jau talants, bet galvenokārt ideoloģija. Viņu mērķis ir pievērst sev un savām tieksmēm uzmanību. Eirovīzijas estrāde ļoti atgādina Kremļa štampu zonā radītos padomju mūzikas subproduktus. Un ja vēl tas viss tādā starpdzimumu ekshibicionisma manierē ietērpts, tad vispār... pilnīgs aspartams. Kāpēc Čaikovskim bija skaista mūzika un Vaildam skaistas pasakas? Tāpēc, ka viņi nebija Mozaīkas biedri. Arī Fredijs Merkūrijs nebija. Jo šaurāku zonu aktualizē kāda ideoloģija, jo tā bīstamāka radošam cilvēkam. Un Mozaīkas gadījumā šī zona ir visšaurākā - viduklis.

Ar to arī izskaidrojams fakts, ka īsti radoši citādi orientētie vienmēr līduši maliņā no specifiskām vienlīdzības izpausmēm. Kā aktieru ģimenē izdienējis, pazinu daudz citādo. Ar tiem man bijusi vissirsnīgākā draudzība. Jo viņi bija īsti mākslinieki. Arī mana sieva kā oficiante citādo tieksmju māksliniekus padsmit gadus bez pretenzijām ganīja reiz slavenajā bārā Skapis.

Mūsu saruna notiek tieši Kārļa Ulmaņa apvērsuma 75. gadadienā. Kāpēc, jūsuprāt, Latvijā nav viena īsta cilvēka, kurš spētu ieviest kārtību valstī? Bet varbūt Latvija ir de facto mirusi valsts?

Jautājums laikā. Tieši šodien beidzu galvenos rakstu darbus pie jaunā mūzikla Vadonis - Kārlis Ulmanis libreta, kuram mūziku jau raksta Zigmars Liepiņš un kuru iestudēt jau gatavojas Nacionālais teātris režisora Edmunda Freiberga vadībā. Bet par Latviju... Mums neļāva atgūties. Mūs nodullināja ar augstas kvalitātes ideāliem un ļāva piebeigt zemas kvalitātes ideālu īstenotājiem. Atmoda sanāca kā bijušo komjauniešu un partijnieku tautai izliktās lamatas. Tauta vienmēr būs ķīlniece, kamēr neiemācīsies solidāri pretoties. Ulmanim piegriezās noskatīties visās šajās partiju un Saeimas sadistu atrakcijās. Kā vīrs, kas pie Valsts šūpuļa stāvējis no pirmās dienas, viņš, izmantojot savu autoritāti, situāciju apvērsa vienā naktī.

Iedomājies, kādai jābūt personībai un cik pārliecinoši suģestējošam tās spēkam, lai 1934. gada 15. maijā bez astoņām astoņos vakarā mierīgi beigtu Saeimas sēdi vienā iekārtā, bet nākamās dienas rītā visai valstij liktu pamosties pavisam citā. Bez neviena šāviena un asinīm. Viens cilvēks te vairs neko mainīt nevar - nekāds prezidents. Vienalga, traumatologs vai patologanatoms. Viens var mēģināt vienot ap sevi tos, kas vēl gatavi sajēgt notiekošo un glābt situāciju kaut vai kādā alternatīvā veidā. Piemēram, izveidojot latviešu nacionālo parku (smaida). Jeb Latviju Latvijā - sistēmu, kas būtu spējīga funkcionēt patstāvīgi, neatkarīgi no SVF atkarīgās valsts.

Bet tas ir plašāks stāsts, taču uz kaut ko tamlīdzīgu ir jāorganizējas, ja negribam palikt globālās iznīkšanas diktāta gūstekņi. Viss ir pakārtots tirgum. Eiropas liberāļi ir diskreditējuši jēdzienu "labējie", tā vietā radot jau pieminēto "liberālo internacionāli", kurā ekonomiskā dogmatika nosmacējusi jebkurus politiskos principus. Nu nevar aspartama laboratorijas īpašnieku lobējošs funkcionārs būt ideālists!

Kad latvieši nāks pie prāta un patrieks visus zagļus, kleptomānus un varaskāros oligarhus?

No pirmās dienas līdz pat šai un visas turpmākās dienas pār masu apziņu valdīs tie, kas šai jomā ir profesionāļi. Mediju vara reāli ir morālu noziedznieku rokās, lai cik katrs atsevišķs žurnālists nebūtu brīnišķīgs cilvēks. Nekas tā neatšālē apziņu kā haoss - neatslābstošs, regulārs, intensīvs. Portālos, TV, radio - visur ir viss. Un šis "viss" ir arī mūsu galvās.

Ja tev nav kādas īpašas psihofiziskas metodes, kā attīrīt smadzenes vai nomierināties, tava apziņa nevar uzvarēt šo mediju radītā haosa transformerus. Oligarhiem dažādās proporcijās šie mediji pieder. Ja mēs padzīsim viņus, mēs pavisam drīz radīsim jaunus, jo esam jau atkarīgi no šī haosa. Vēsture pierāda, ka cilvēci pie jēgas atgriež tikai lielas katastrofas, traģēdijas gadījumos. Iedomājies, kādam būtu jārodas morālam un ekonomiskam potenciālam, lai sabiedrību vestu pie jēgas mierīgā ceļā? Arī Ulmaņa fenomens pierādīja, ka bez zināma kulta masas nav saliedējamas ap ideju. Cilvēki diemžēl nav skudras, kas uzcītīgi kalpo pūznim. Ja skudrām iedvestu kaut ko līdzīgu cilvēktiesībām, tās vienā mirklī katra aizrāpotu uz savu pusi, bet pūznis pārvērstos etnogrāfiskajā muzejā.

Vai mūsdienu grēcīgajā pasaulē cilvēks var iztikt bez Dieva?

Tu taču redzi, ka var. Tik ilgi, kamēr viens pakaras, cits dzērumā kādu nobrauc, vēl cits nogalina savu bērnu vai no ecstazy līdz nāvei izgaro diskotēkā. Pats jēdziens "grēks" sekulārajā jeb liberālā totalitārisma sabiedrībā vairs nenozīmē neko. Stāstīt vai dziedāt par Dievu var no rīta līdz vakaram. Kādam to ir patīkami klausīties, taču bez personīgas psihofiziskas ticības pieredzes pat vārda "dievs" izrunāšana var kļūt par simbolu vai tīkami trankvilizējošu injekciju.

Cilvēki nezina, kas ir svētuma pārdzīvojums. Par to liecina svēto dzīves stāsti un svēttapšanas garīgo pieredžu mantojums. Tāpat kā budisms nav iedomājams bez vingrinājumu skolām un koāniem, tāpat arī kristietība nav iedomājama bez askētikas jeb Baznīcas tēvu atstātās pieredzes. Ja to nezinām un šo pieredzi nepraktizējam, kristīgam cilvēkam šai laikā garīgi izdzīvot nav iespējams. Sabiedrības sekulārā daļa pelnīti kristiešus gāna. Sabiedriski tie ir vispasīvākie mūsu valsts ļaudis. Rietumos kristietība ir visizmirstošākā reliģija. Kaut kā instinktīvi to jutu jau savu garīgo meklējumu sākuma posmā izvēlējos pareizticību. Kristus taču nepiedzima Amsterdamā, bet Betlēmē, tātad, austrumos, kur meklējamas arī kristietības dzīvās saknes. Tā arī ir austrumu reliģija (smaida).

Jūs esat savdabīgs pareizticīgo baznīcas rupors un šobrīd aktīvi aģitējat pret sodomītu praidu. Ņemot vērā ieguldīto enerģiju, var secināt, ka tas ir briesmīgākais no grēkiem?

Tas ne ar ko nav "briesmīgāks grēks" par zagšanu, laulības pārkāpšanu, slepkavību, dzeršanu un tamlīdzīgi. Tikpat dedzīgi droši vien cīnītos arī pret tiem, kas specifiskas orientācijas kārtā mēģinātu iecelt, piemēram, tieksmi slepkavot. Un tādu nākotni uzzīmēt nenākas grūti. Iedomājies, apmierinot kāda sirdzēja vai vecuma nastas priekšā kapitulējušā brīvo gribu, tiek legalizēta eitanāzija. Šādu gribu varētu paģērēt apmierināt arī nogalināšanas alku pārņemto grupa, kurai vienkārši tiktu dotas legālas tiesības nogalināmā vēnā ievadīt nāvējošo indes devu? Cīņa jau ir pret sodomītu grupas ambīcijām hipertrofēt tieši šo vienu grēku, pasludinot nepretošanos šim grēkam par normu. Velnam jau vajag tikai to mazo pirkstiņu. Iedosim šo un velna bērni soli pa solītim panāks arī citu grēku legalizāciju.

Kāpēc tieši ortodoksālā ticība ir visatbilstošākā domājošam cilvēkam?

Kāpēc domājoši cilvēki tiecas austrumu reliģiju virzienā? Tāpēc, ka viņi ir noguruši no rietumu kristietības racionālisma un juridiski paskaidrotā pareizuma. Ir tāds jēdziens pareizticībā "внутреннее безмолвие" - stāvoklis, kad tu esi brīvs no vārdiem, tēliem, domām. Tas nav tas pats, kas "tukšuma" jēdziens budismā. Kristietībā tā ir ilgstošu pašaizliegšanas pūļu rezultātā panākta atvēršanās Dievam, kad tevi vairs nepiepilda nekas laicīgs - tikai Dieva gars. Tāds līmenis jeb žēlastība gan ir svēto un izredzēto daļa, taču tik augstas ir garīgās izaugsmes iespējas pareizticībā. Cilvēki, kas tiecas pēc pilnības - stabilas, ilgstošas, mūžīgas, un ja viņi to godīgi un dziļi meklē tieši kristietībā - paši nonāks līdz ortodoksajai kristietībai. Tā ir vienīgā, kas, laikiem mainoties, nekad nav mainījusies līdzi. Turklāt, ja tā bija autoritāte Mendeļejevam, Dostojevskim, Florenskim, Gogolim, tad kāpēc ne "domājošam cilvēkam"?

Kā pašam ir ar grēkošanu? Zināms, ka pats publiski esat atzinis, ka ir problēmas ar „pļēgurošanu" un virtuālo seksu?

Mana dzīve ir cīņa ar tām kaislībām, kurām pārāk dziļi biju ļāvies jaunībā. Kā muzikants agri sāku dzert. 25 gados jau biju alkoholiķis ar pieredzi. Kopš šī vecuma sāku apzināti meklēt glābiņu no tā. Izbraucu cauri dažādām austrumu reliģiju praksēm, luterismam, līdz piestāju pareizticības ostā. Arī bohēmai sevi pieradināju agri. Kopš 16 gadiem apzināti sāku rakstīt pantiņus un tusēt dažādos pulciņos, kur brīvā mīla bija nerakstīts likums. Izlaidos, pieradu. Alkoholā pamērcētas, arī citas elementārās kaislības uzbriest ātri.

Virtuālais valdzinājums jau katram piedzīvots. Manā skolas laikā to kompensēja visādas pārfočētas melnbaltās bildītes. Ja gadījās kāds krāsains žurnāls, tie jau bija svētki. Internets to visu iecēla citā pieejamības līmenī. Taču katra kritiena vainas pamats jau meklējams manī pašā. Esmu bankas ķīlnieks. Līdz ar to daudziem - parādnieks. Smags bija manas mātes (Aktrises Vijas Artmanes. - Red. piez.) nodzišanas pusgads, kas paņēma pēdējos manas sievas un manus spēkus. Kaut kā, visu to izturot, ļoti biju nocietinājies. Pamazām sāku vakaros iedzert, kas vienmēr bijis nelaimes signāls. Neņēmu to galvā, kamēr aprakstītajā vakarā uzrāvos uz valšķīga vilinājuma. Iekšēji biju gatavs kapitulēt un tiku parauts pa visu banku. Publiski liecināju tāpēc, ka notikušais ar mani ir sērgai pielīdzināma parādība.

Gribēju ar to pateikt, ka, lai kā krītam, ir jāceļas, lai kā gribas izvirst, kaifot līdz bezsamaņai, tam ir jāpretojas. Protams, ne savā spēkā. Ja cīnītos vien savā, es droši vien jau sen ik gadus dotos brīvo alkoholiķu un babņiku praidā, ja vien nebūtu bezsamaņā. Bet par savu atļaušanos, ko nekautrīgi nospoguļoju tekstā, kas tapa kā atbilde uz žurnāla Vakara Ziņas konkrētajiem jautājumiem, liecībā pieminētajām "čirkām" jeb Ivetai, Kristīnei un manas krīzes sponsoram pusbrālim Jurim publiski lūdzu piedošanu.

Kā uztverat negācijas interneta vidē, komentāros, rakstos? Kā tas izpaudās jau pieminētajā mātes apglabāšanas laikā, kad gandrīz katram Latvijas iedzīvotājam par varītēm bija kaut kas jāpasaka?

Uztveru nekā. Pilnīgi mierīgi. Ar neuzspēlētu līdzjūtību. Arī ar zināmu vainas apziņu, jo mierīgi uzvesties tīmeklī laikam neiemācīšos. Taču skumjākais ir jau nez kurā paaudzē atgremotie stāsti par manu "sēdēšanu par izvarošanu", "Cēsu koloniju" un tamlīdzīgi. Jā, es padsmit gados sabiju kādu laiku uz ielas, taču pat manas kompānijas rūdītākie huligāni nevarētu šodien sacensties ar viena vidēji pagrimuša naktskluba jauniešu burziņa bezkaunības rekordistiem. Jā, esmu piedalījies kautiņos, dzeršanās, kādas rūpnīcas VEF strādnieku vasaras namiņa nosvilināšanā, esmu padraudzējies ar meičām, taču nekad neesmu fiksēts nevienā kriminālā epizodē un nekad neesmu tiesāts.

Baumas sāka klīst, kad mana tēva pirmo ārlaulības dēlu ielika cietumā. Viņš bija par mani gadus 14 vecāks. Pirms pāris gadiem pats viņu izvadīju. Šis brālis cietumā sabija 13 reizes - vairāk kā pusi savas dzīves. Viņš bija vienkāršs zaglis. Dzīves beigu galā izdevās viņu nedaudz pieskatīt, aprūpēt. Jaunības sēdēšanas reizēs viņš neslēpa, ka ir Dimitera dēls un pat koķetēja, ka māte viņam Artmane. Tā arī izplatījās joprojām topā esošie stāsti par mani. It kā nekā cita manā dzīvē nebūtu bijis - ne estrādes laiku, ne Krusta Skolas misijas, ne padsmit albumu, ne 30 gadu laulībā, ne divu manu dēlu, kas ir pavisam citādāki par mani - daudz tīrāki, stiprāki un labāki. Tas gan reizēm nedaudz skumdina. Bet ne jau mani vien aprej un apķēza. Ja iemanos to pieņemt, kā pelnītu, tas nāk tikai par svētību. Pāri nodarīt dzīves laikā esmu paguvis daudziem, un jo sevišķi savējiem. Par to arī pēriens. Par visu esmu pateicīgs.

Kādā jūsu dziesmā ir vārdi „Vīrieši par maz raud". Vai varētu šīs sentences nozīmi paskaidrot sīkāk?

Jo mazāk mums vienam par otru sāpēs sirds, jo mazāk mēs viens otram būsim vajadzīgi. Ar cietu sirdi cietai sirdij palīdzēt nevar. Grēku akmeņi kūst tikai asarās. Un savās asarās labāk var pamanīt sava tuvākā asaru atspulgus. Psalmā sacīts "salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nesmādēsi." Pat krekls reizēm ir jāizmazgā, kur nu vēl dvēsele. Neko vairāk šīs vēl mūzikas straumē netrāpījušās balādes teksts arī nenozīmē. Bet nobeigumā gribu pagūt pateikt, ka mūsu tautu kopumā nocietinājusi politika, kurai plašsaziņas telpā dota nepelnīti liela vieta.

Ja sarunu sāki kā ar dziesminieku, tad kā ar tādu arī to nobeidzam! Te mans svaigākais sociālais rīmējums ar visu skaņu:

KRĪZELĒJAMAIS PANTS

Veterāni staigā braši -

Spīd kā ordeņi tie paši.

Iemet šņabi, uzrauj danci,

Pamielo pat bomzi - kranci.

Vietā kur stāv tik daudz ziedu,

Kāds ar dzeloņdrāšu biedu

Alka krieviem dūšu skādēt...

Sanāca - vien mentus lādēt.

Skaļi rāts tiek krievu tusiņš,

Tautai dziedamais top klusiņš.

Partijas un politiķi

Šajā klusumā kāš piķi.

Kamēr letiņš krievu gāna,

Pederasti laiž pēc plāna -

Tiem, kas pagodina dupsi,

Gājiens notiks! Letiņš glups i...

Bāliņš gaužas: tukša tarba,

Skolotājus dzen no darba.

Marsietim tas tīrais sīkums -

Kosmosā mests vēl viens līkums.

Eiro parlamenta gaidās

Tautai smadzenes maļ skaidās.

"Briselē līdz lūpai svinēts..." -

Ģirts kļūst strauji disciplinēts.

Kalniete velk vecās čības,

Brien pēc politnemirstības.

Vecām kulēm vecie vēži

Grib lai apvienojas blēži.

Saskaņu kas centrā licis,

Nav līdz nomalēm vēl ticis -

Tautu kokteiļi šai bodē

Vēl joprojām nenāk modē.

Buldozers jau troni zūmo,

Tēlo pelnītāju drūmo.

Tikmēr vecie Rīgas rātē

Naturāliem mozgas drātē.

Es jau turpinātu pantu,

Ja vien justu jēgas mantu.

Pagaidām vēl Fidels kubā,

Krievam pofig, letiņš trubā.

Mainu cisternu ar rumu

Es pret Kārļa apvērsumu.

Krīzē - vai nu nomest svaru,

Vai nu pastāvošo varu.

P.S.

Šito savu naivo plānu

Apspriežu ar veterānu.

Dur viņš zemē spieķa urķi,

Cilā fļagu, uzkož gurķi:

"Sūdi kad pa visu banku,

Vajag ticību kā tanku,

Visiem vienotiem būt kaujā,

Nevis ziedus kaisīt Gaujā"

Foto: aģentūra AFI un no Kaspara Dimitera privātā albuma.



Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!