Nils Sakss: Manas tēmas ir pedofilija un holokausts

Pagājušajā nedēļā Latvijas grāmatnīcu augstākajos plauktos klusi un nemanāmi nonāca viena no divdesmitā gadsmita sensacionālākajām grāmatām - Antona Šandora Laveja Sātana Bībele. Mango tikās ar grāmatas tulkotāju Nilu Saksu, pārliecinātu kristieti.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Nila Saksa (1983) biogrāfija vien ir atsevišķa stāsta vērta -  mācījies spēlēt amerikāņu futbolu Amerikā, kinorežiju - Francijā, teātra mākslu - Pēterburgā. Strādājis par pludmales glābēju Dubaijā, par sanitāru - Gaiļezerā, bijis bērnu sporta treneris Anglijā, laikrakstu Diena un Dienas bizness žurnālists. Pašlaik viņš paņēmis pauzi, kā pats to sauc, lai izveidotu izdevniecību Severīns, izdotu Sātana Bībeli un sagatavotos savas otrās grāmatas prezentācijai.

Tikko iznākusi tevis tulkotā Sātana Bībele. Kā nonāci līdz lēmumam tulkot šo grāmatu?

Tam ir ļoti gara priekšvēsture. 14 gadu vecumā pārcēlos dzīvot uz Ameriku, kur gāju kristīgā katoļu privātskolā. Ja pirms tam, kā jau vidējais latvietis, biju vidēji ticīgs, man bija vajadzīgas divas nedēļas privātskolā, lai kļūtu pārliecinoši dumpinieciski noskaņots. Skoliņa bija relatīvi maza, un visi cits citu pazina.  Tur es satiku tikai pāris cilvēkus, kas tiešām bija katoļi. Pārējie dalījās divās grupās - vieni vai nu vienkārši neitrāli izturējās pret kristīgajām vērtībām, bet otra daļa visam pretojās ļoti dumpinieciski, kas ir pašsaprotami pusaudžu vecumā. Es iekļāvos tajā otrajā grupā.

Pirmā lieta, kā to tajā laikā Amerikā izdarīt, bija sākt klausīties Merilinu Mensonu. Es nopirku viņa disku. Tas bija pirmais solis. Tajos apstākļos pat nepieminēt Sātana vārdu bija kaut kas neiedomājams, tāpēc sāku interesēties par Sātana baznīcu un lasīju Sātana Bībeli.

Visu laiku bija ideja nodarboties ar literatūru, un radās doma, kāpēc gan nesākt ar to, ka iztulkot labu grāmatu. Jocīgi, pirmās nodaļas ir tulkotas piecpadsmit gadu vecumā, savukārt pēdējās - divdesmit piecu, jo pa vidu tas viss apnika, un gāja ļoti lēni. Man pašam tā grāmata drukātā formā nekad nav bijusi. Viss ir nācis no interneta, kačāts "torentos". Kad korektoram vajadzēja pārbaudīt tulkojumu, nācās meklēt, no kā grāmatu aizņemties.

Grāmata iznāca tevis veidotajā izdevniecībā Severīns, nevis tava laba drauga Reiņa Tukiša Satori, kur iznāca tavs pirmais stāstu krājums Nopietnie nolūki un kur sākotnēji bija domāts izdot arī Sātana Bībeli.

Savu pirmo grāmatu izdevu izdevniecībā Satori, tāpēc bija skaidrs, kā tas mehānisms darbojas. Sātana Bībele bija laba lieta, ar ko aizsākt savas izdevniecības darbību.  

Izdevniecības nosaukums Severīns ņemts no Leopolda fon Zahera Mazoha darba Venēra kažokādās. Vai tas simbolizē to, kādas grāmatas plāno izdot nākotnē?

Vairāk par izdevniecības izvēlēto kursu noteikti pasaka izdevniecības logotips (Suns ar sadomazohistu iecienīto masku galvā un sarkanu mutes sprūdu purniņā. - Red. piez.). Tā šobrīd Latvijā ir samērā brīva niša, kuru vēlos apgūt - izdot to, ko it kā nedrīkst, bet kas cilvēkus ļoti interesē.  Pagaidām neviens pašsaprotamu iemeslu dēļ ar to nenodarbojas. Nākamā grāmata, ko laidīsim klajā, ir Anālā seksa rokasgrāmata, kas Amerikā kļuvis par bestselleru. Domāju, ka arī Latvijā ļoti daudzus šī tēma interesē, jo "anālais sekss" ir meklētākie vārdi Google.

Vai Latvijas vidēji aizspriedumainajam lasītājam grāmatnīcās nebūs neērti pirkt šīs grāmatas?

Es domāju ieviest tādu pakalpojumu, ka grāmatas tiks pa pastu piegādātas diskrētās, slēgtās aploksnēs. Internetā latvietis ir pietiekami brīvs. Ja viņš var ierakstīt vārdu savienojums "anālais sekss", viņš spēs grāmatas pasūtīt Severīna mājas lapā. Mēs, iespējams, piedāvāsim aploksnēm likt virsū uzlīmi, ka tiek sūtīts, piemēram, kāds Dekarta vai Kanta darbs.

Decembra sākumā iznāks tava otrā grāmata Paradīze atnāks ārieša izskatā. Par ko tā būs, jo nosaukums ir pietiekami ieintriģējošs?

Es negribu daudz par to runāt pirms grāmatas iznākšanas. Ir pastāvīgie tabu, kas vijas cauri visai Rietumu civilizācijas attīstībai. Piemēram, incests, kas bijis tabu senajā Romā, viduslaiku Francijā un arī mūsdienās. Katrā paaudzē ir savi tabu, kas aiziet pagājībā līdz ar paaudzes izzušanu. Viens no manas paaudzes spēcīgākajiem tabu ir antisemītisms, viss, kas saistās ar holokaustu un ebrejiem. Otrs ir pedofilija. Nepaies ne simts gadi, un maniem bērnu bērniem šīs lietas liksies tikpat smieklīgi, kā mums kritizēt katoļu baznīcu vai kādu vietu svētajos rakstos, bet man šobrīd ir interesanti šos savas paaudzes tabu pētīt no visām pusēm.

To mākslinieki ir darījuši visos gadsmitos - uzdevuši jautājumu, kāpēc kāda konkrēta lieta kļuvusi par tabu. Manas tēmas ir holokausts un pedofilija.

Nosaukums liecina, ka tavā grāmatā runāts par pirmo tabu - holokaustu. Vai rakstīts arī par pedofiliju?

Jā, arī šī tēma ir nedaudz apskatīta. Grāmatas galvenais varonis ir vienpadsmit gadu vecs puika. Tas ir stāsts par pieaugšanu Otrā pasaules kara laikā, ciematā, kas ierauts konfliktā starp Krieviju un Vāciju. Notikumi aplūkoti no 11 gadus vecā zēna skatupunkta, un tas ir tas laiks, kad cilvēks pamazām kļūst seksuāls.

Vai tabu tēmu aizskaršana nav pārāk provocējoša? Vai mākslinieki to bieži vien nedara tikai tāpēc, lai uzkurinātu cilvēkus, izaicinātu viņus, liktu vārīties?

Māksla pēc savas būtības ir provocējoša. Man tas ir veids, kā es varu saprast pasauli, kurā dzīvoju. Lai atrastu atbildes uz kodola jautājumiem, ir jāgriežas pie aksiomām, uz kurām pasaule balstīta. Mūsu kultūrā visu laiku aksioma bijusi baznīca, kas tagad dekonstruēta. Tagad vietā nākusi liberālisma aksioma, un es vēršos pie tās. Viens no liberālisma aksiomas stūrakmeņiem ir holokausts, un es mēģinu saprast, kāpēc tas ir tik slikti. Daudzi saka, ka Eliss Kūpers un Merilins Mensons, kas ir mani mīļākie izpildītāji, nodarbojas ar prastu provokāciju. Tā nav, jo rokmūzika vienmēr bijusi protesta forma.

Tev ir bagāta ceļošanas pieredze, bet šobrīd esi noenkurojies Latvijā, atvēris savu izdevniecību. Esi te uz palikšanu?

Es gribētu dzīvot Latvijā, bet no manas perspektīvas tā vieta, ko šobrīd sauc par Latviju, nevar nodrošināt mani ar to, kas man nepieciešams. Protams, te darbojas merkantili apsvērumi. Ņemot vērā to, kas notiek šajā teritorijā, rodas jautājums, kāpēc izniekot savu dzīvi kaut kādā bezjēdzībā, ja vecums un valodas zināšanas ļauj integrēties civilizētākā vietā, kur varētu dzīvot daudz komfortablāk un efektīvāk realizēt savas idejas.

Noprotams, ka Severīns izdos visnotaļ interesantu grāmatu izlasi. Ko tu pats lasi?

Esmu ļoti konservatīvs un lasu standarta vērtības. Man patīk Remarks, Hemingvejs, Kafka, Tolstojs, ļoti patīk visādi trilleri, tā saucamās lubenes, piemēram, Stīvena Kinga darbi. Tas ir tāpat kā ar filmām - var skatīties labu kino, bet ik pa brīdim gribas noskatīties kaut ko trašīgu. Ja man vajadzētu uzņemt filmu, es labprāt uzņemtu [itāļu režisora Pjēra Paolo] Pazolīni stila filmas, bet es to nevarētu, tāpēc uzņemtu trašu. Ir skaidrs, ka mūsu kultūra ir savā norieta periodā un nav nozīmes radīt ko vērtīgu, tāpēc daudz labāk ir pievērsties tās perversajai pusei.  

Cik tev pašam sātanisms un tā idejas ir tuvas? Piemēram, viens no Sātana Bībeles baušļiem pauž ideju, ka, ja kāds iesit tev pa vienu vaigu, sašķaidi viņam otru, salauz viņa žokļus un ribas.

Godīgi sakot, esmu kristietis, bet tas, ko pauž Sātana Bībele, ir tās pašas patērētāju sabiedrības vērtības - konkurences un izsišanās kults, kas valda un ko mēs pieņemam kā normālu. Man pret Sātana Bībeli nav lielāku iebildumu kā pret sabiedrību, kur esmu piedzimis, izaudzis un eksistēju. Tās dzeltenās pašiedvesmas grāmatas grāmatnīcu plauktos ļoti precīzi pauž to pašu tehniku un stratēģiju, ko Lavejs savā grāmatā dēvē par maģiju.

Ar ko tu skaidro cilvēku nerimstošo interesi par Sātanu un sātanismu?

Tas asociējas ar kaut ko tumšu un neizdibināmu. Piemēram, visus šausmīgi fascinē bērnu slepkavas, jo tas ir kaut kas tik briesmīgs un valdzinošs vienlaikus. Sātanisms vienmēr piedāvā varu, iespēju tikt pie varas un kontrolēt apstākļus. Tas valdzina tos, kas praktizē sātanismu. Tā puse, kas šausminās - jā, cilvēkiem patīk viss, kas ir šausmīgi. Nevajag aizmirst, ka mūsu kultūrā viena no populārākajām masu izklaidēm bija iešana uz galvaspilsētas laukumu skatīties publiskās eksekūcijas. Tas  fascinē un sniedz pašapmierinājumu - es neesmu tik slikts, esmu labs, salīdzinot ar viņiem, neraugoties uz to, ka man arī ir kaut kādi trūkumi!

Bet vai sātanisms nav kļuvis par popkultūras preci?

Tas ir normāli. Pats sātanisms propagandē, ka vajag pēc iespējas vairāk pelnīt. Mūsdienu patērētāju sabiedrībā par preci pārvērš visu, pēc kā ir pieprasījums. Vienīgais, ko nevar pārvērst, ir nelegālas lietas. Pedofilija ir viena no ejošākajām precēm, bet tu, protams, nevari internetā iegādāties pedofilu apģērbu vai instrukcijas, kā kļūt par pedofilu.

Kāda, tavuprāt, ir Rietumu civilizācijas nākotne tuvākajos gadu desmitos?

Ir skaidrs, ka esam norieta periodā. Diezgan pieklājīgu laiku esam noturējušies, diezgan lieli sasniegumi ir bijuši. Tur nav daudz ko pārdzīvot. Tas noticis ar visām iepriekšējām civilizācijām un notiks ar visām nākotnē. Valdošā ideoloģija, liberālisms, nav dzīvot spējīga, jo pašā saknē tā nonākusi pretrunā pati sev.  Mūsu vājā, nestrukturizētā civilizācija nevar stāties pretim kaut kam tik labi organizētam kā Austrumu civilizācijas. Mūsu civilizāciju nogremdēs mērķa trūkums un pārprastā demokrātija. Mums ir atņēmuši pilnīgi visu, kam ticēt, un palaiduši ar kaut ko tik subjektīvi abstraktu, ka visi esam vienlīdzīgi, un tu redzi, ka pat tas nedarbojas. Protams, ka tas nevar ilgi turpināties. Cilvēkā ir ielikta vēlme pēc ideāla ar mūžīgu vērtību. Ja tas nav iedots, cilvēks to meklēs. Tā cilvēks ir radīts, un to nevar mainīt.

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form

Luminor biznesam