Samanta Tīna
Foto: Mango

LNT talantu šova O!Kartes akadēmija uzvarētājas Samantas Tīnas (attēlā) pirmā nedēļa pēc šova beigām ir pagājusi lielā stresā, bet jaunā meitene ir cieši apņēmusies ne tikai mainīt stereotipus par pašmāju popmūziku, bet arī iekarot ārzemju tirgu.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Kā pagāja pirmā nedēļa pēc šova beigām?

Pirmā nedēļa pēc šova bija grūta. Visu laiku liekas, ka jābrauc mājās, uz O!Kartes akadēmijas telpām. Ārā man arī īpaši negribas iet. Tās laikam ir bailes. Arī šova laikā, kad braucām uz koncertiem, neapzināti spiedāmies visur kopā un gribējām ātrāk doties telpās.

Tā bija cita vide - vieta, kur es gribēju atgriezties pēc koncerta, bet pēc šova, kad kāds saka, ka jābrauc mājās, es samulstu. Akadēmijā viss bija tik jauki un forši, bet tagad ir jocīgi. Kad bija jāvācas ārā, likās, ka no dzīvokļa jāizvācas, un ļoti pietrūkst šīs vietas.

Ja tev piedāvātu vēl trīs mēnešus pavadīt līdzīgā šovā, piekristu?

Jā, noteikti, jo tie atkal būtu trīs mēneši, lai darītu to, kas patīk, un iemācītos kaut ko jaunu. No sevis var tik daudz ko dabūt ārā, un vidē, kur nav nekā cita un kur tu dari tikai to, kas tev patīk, to var saprast.

Kas tavā dzīvē ir mainījies pēc trim mēnešiem šovā?

Man pēc šiem trim mēnešiem ir mainījusies vērtību sistēma. Kad gāju iekšā šovā, man likās, ka es nevarēšu trīs mēnešus bez telefona dzīvot, bet tagad esmu sapratusi, ka tas telefons man praktiski nav vajadzīgs.

Šovs manam iekšējām "es" ļoti daudz ko iedeva. Es pat neapzinājos, ka man iekšā ir tā mazā, vājā Samanta ar emocijām. Paskatoties uz sevi pirms šova, man liekas - ak dievs, kādas šausmas! Tagad es jūtos harmonijā ar sevi un man patīk tas, ka esmu tāda, kāda esmu. Es spēju būt laimīgāka un priecāties par sīkumiem.

Vai tevi nebiedē tas, ka, atgriežoties reālajā dzīvē, ikdienas rūpes atkal aizēnos šo ceļu līdz mērķim?

Es centīšos un darīšu visu, kas ir manos spēkos, jo, kamēr dzelzs ir karsta, tā ir jākaļ. Man nav tikai atbildība pret sevi, bet arī pret saviem atbalstītājiem. Ja es tagad neko nedarīšu, tā būs mana lielākā muļķība.

Vai pēc iznākšanas jūti, ka esi kļuvusi populāra?

Jā, tāpēc es arī īpaši nelienu ārā no mājas, jo nedaudz no tā visa baidos. Pirms šova man apkārt bija siena, vairogs un cirvis, kad nelaidu nevienu klāt. Tagad es esmu salauzta un jūtos neaizsargāta, jo trīs mēnešus cilvēki mani vēroja kā uz delnas, bet gribas uzlikt kapuci uz galvas un paslēpties.

Sākoties šovam, tu likies ārkārtīgi pašpārliecināta un ambicioza meitene. Šova laikā acīmredzami mainījies, un arī šova rezultāti to pierādīja, jo sākumā ieņēmi zemas vietas, bet uz šova beigām par skatītāju simpātijām liecināja augstie vērtējumi.

Jā, šis šovs mani salauza. Kad iegāju šovā, es domāju, ka visu zinu un visu māku, bet tie citi nemāk neko. Tur mani salauza - es uzzināju to, ko es nezinu, un es nezināju neko. Tas ir tas lielākais atklājums. Man likās, ka pietiks atvērt savu rīkli un tad viss būs forši. Tas ir kā rakstīt grāmatu - ir vajadzīga ideja, saturs un smuks noformējums. Man likās, ka man viss ir, bet izrādās, ka man nebija ne idejas, ne satura.

Es sapratu to, ka, ja nav nekā galviņā, tu nevari būt izpildītājs, tu nevari dot vēstījumu skatītājiem, ja viņi ir gudrāki par tevi. Tev ir jābūt gudrākam, lai liktu viņiem aizdomāties.

Vai tev ir sajūta, ka tev šobrīd pietiek tās dzīves gudrības un pieredzes, lai kāptu uz skatuves un vēstītu kaut ko klausītājiem?

Saka jau, ka mūžu dzīvo un mūžu mācies. Es esmu lasījusi ļoti daudz grāmatu un tādā veidā sevi izglītojusi. Jau no bērnības man bieži ir sajūta, ka cilvēki nesaprot, ko es vēlos pateikt. Man pārmet, ka es visu sarežģīju, bet es citādi nemāku. Protams, es nevaru teikt, ka esmu kalna virsotnē ar milzīgu dzīves pieredzi, bet, ja jau man izdevās iekarot skatītāju simpātijas, kaut kāds kriksītis pieredzes man ir.

Vai šīs savas pieredzes dēļ tev nav grūti atrast kopīgu valodu ar vienaudžiem?

Man kontaktu ir vieglāk atrast ar gados vecākiem cilvēkiem. Ir pieņemts uzskatīt, ka vīrieši attīstās lēnāk. Laikam tāpēc arī man ar sava vecuma puišiem ļoti reti atrodas, par ko runāt. Viens no retajiem izņēmumiem šova laikā bija Mareks. Lai gan viņš ir divus gadus jaunāks, mēs varam runāt par visu un mēs tiekamies katru otro dienu.

Kad man draudzenes stāsta par attiecībām, es cenšos palīdzēt un dot padomus, bet man bieži rodas sajūta, ka runāju kā pret sienu, un vispār, kad esmu lielā barā, ātri piekūstu. Man patīk būt vienai.

Kā ir ar tusiņiem?

Man neliekas, ka forša atpūta ir sadzeršanās un tusēšana klubos. Skaistāk ir aiziet vakarkleitā uz restorānu pasēdēt, vai kaut kur skaisti padejot. Lai gan kādam var likties, ka es runāju baigi gudri, bet man tas tusēšanas laiks ir pagājis un man tas vairs nav interesanti.

Kādi ir tavi tuvākie darbi, lai tuvotos savam mērķim - iekarot lielo skatuvi?

Primārākais ir tas, ka man ir jāatrod cilvēks, kurš man palīdz, jo es jau tagad jūtu, ka netieku galā. Jau pirmās nedēļas laikā bija vairāki brīži, kad saķēru galvu un jautāju sev, ko tagad darīt, jo šova laikā man visu palīdzēja noorganizēt, bet te, ārā, es esmu viena.

Ļoti negribas, lai kāds visu to skaisto, ko trīs mēnešu laikā esmu ieguvusi, sagrauj. Cilvēki ir dažādi, un visi kaut ko piedāvā, bet ir jābūt uzmanīgam. Ja cilvēks redz, ka var nopelnīt, viņš to arī darīs, skatoties acīs un stāstīdams, cik labi draugi mēs esam.

Vai neplāno sadarboties ar Mikrofona ierakstiem?

Skatīsimies. Pagaidām nekādu līgumu nav. Ir izdots albums, tagad ierakstīšu vienu dziesmu, un tad Guntars Račs solīja parunāt.

Vai tu jūti, kādā stilā tu varētu darboties?

Nevēlos pazaudēt savu "sieviete-pārsteigums" tēlu. Es vēl īsti neesmu gatava pati rakstīt dziesmas. Račs man teica, ka ar mani nekas vēl nav skaidrs, jo es varu izdarīt visu, bet ir svarīgi izvēlēties savu stilu un virzienu, kurš būtu vislabākais.

Jā, es gribu radīt kaut ko tādu, kas Latvijā vēl nav. Ja godīgi, ar uzvaru šajā šovā es jau esmu lauzusi stereotipu par to, kādi dziedātāji patīk latviešu publikai. Mani sarkanie mati, melnās, garās skropstas - sākumā visi domāja, ka tik izmālējusies būtne neko nevarēs. Man izdevās to lauzt, un esmu ieguvusi uzticību, ko vēlos saglabāt.

Savā stilā es gribu saglabāt to spēcīgo un neierasto. Mani salīdzina ar Aishu, par ko man ir liels šoks. Mums nav nekā kopīga, un es nevēlos no tā visa neko paņemt. Es gribu, lai pēc 30 gadu pieredzes uz skatuves atpazīst Samantas Tīnas stilu, es vēlos radīt savu žanru ar savu bazūnes rīkli, kā to raksturoja Mareks Kolāts.

Jau šova laikā tu pārsteidzi ar saviem skatuves tērpiem. Vai tevi nebaida tas, ka tavs stils kļūs svarīgāks par to, kā tu dziedi?

To es nevēlos tā atstāt, jo man vienmēr svarīgāka ir bijusi dziedāšana. Dziedātājam svarīgākais ir balss nevis lupatiņas, bet aksesuāri tevi paspilgtina un padara pamanāmāku. Es nevēlos ieplūst tajā pelēkajā masā. Jau no bērnības esmu no tās lekusi ārā.

Šova laikā atklāji arī savu vēlmi darboties ārzemju mūzikas tirgū. Vai arī tagad šis sapnis vēl ir aktuāls?

Iesākumā es gribu lauzt stereotipus Latvijā, bet man vēl priekšā ir smags darbs un grūta cīņa, jo esmu izmesta no laivas un tagad man jācīnās saviem spēkiem. Jā, es vēlos darboties arī ārzemēs. Man jau no bērnības ir licies, ka sevi šeit neredzu - Latvija man ir par šauru, bet es nekad nepametīšu un neaizmirsīšu savu dzimteni. Mans sapnis ir pārstāvēt savu valsti un nest tās vārdu pasaulē, un es darīšu visu, lai šo godu izcīnītu.

Daudzi popmūzikas izpildītāji Latvijā par nozīmīgu sasniegumu un atskaites punktu uzskata dalību Eirovīzijā. Vai tu sapņo par Latvijas vārds aizstāvēšanu arī šajā popkultūras pasākumā?

Jā, protams, bet piedalīties Eirovīzijā nav viegli - tur ir nepieciešams pamats un atpazīstams vārds. Tu vari dziedāt skaisti, bet, ja tevi neatpazīst, tavu dziesmu, iespējams, pat nenoklausīsies. Man tagad ir iespēja iegūt šo atpazīstamību, bet jācīnās cauri rožu krūmiem un visiem asumiem, un es to esmu gatava darīt. Cilvēki man ir noticējuši, un man nav tiesību tagad atkāpties, sēdēt un gaidīt, kad no debesīm man nokritīs kāds brīnums.

Akadēmijas žūrijas pastāvīgā locekle un jūsu pasniedzēja Rēzija Kalniņa neslēpa savas simpātijas pret tevi. Kādas bija jūsu attiecības šova laikā?

Kad šova laikā mēģināju dziesmu Rozā lietus, kas man likās tāda jauka mīlas dziesmiņa, Rēzija mani pieaicināja pie sevis. Es piegāju, viņa lūdza pieliekties un pēkšņi uzlēja man uz galvas glāzi ūdens, un teica, lai es tagad padomāju par to, par ko ir šī dziesma. Biju šokā, un sāka raustīties lūpu kaktiņi.

Viņa mani salauza, bet tas man ļāva šo dziesmu ieraudzīt pilnīgi citādi un ielikt tajā savu sāpi. Vienkārši nodziedāt dziesmiņu var jebkurš, jo visa latviešu tauta māk skaisti dziedāt, bet vajag to izlaist caur sevi - tad arī klausītājam ir interesanti.

Es biju sašutuši, ka pēc šova cilvēki internetā rakstīja, ka es uzvarēju Rēzijas simpātiju dēļ, jo viņa ar mums stingri strādāja. Es to ņēmu pretim, un viņa to novērtēja, jo katram redzēja cauri.

Šķiet, ka tu vari visu, ko vēlies. Vai ir brīži, kad liekas, ka neko nevari?

Man ļoti bieži ir tā, ka tad, kad kaut kas nesanāk, vienkārši nolaižas rokas un viss apnīk. Esmu pret sevi pārāk kritiska un bieži ir dusmas uz sevi, ka neko nevaru izdarīt tā, kā vēlos. Man cilvēki saka, ka es pārāk daudz sevi šaustu, bet man nesanāk citādi. Viss vienmēr beidzas ar to, ka aizskrienu uz tualeti un birdinu asaras. Es saprotu, ka tas ir slikti, bet citādi es nevaru, un tas noteikti ir labāk, nekā domāt, ka es visu varu.

Ko tu nekad nedarītu, lai gūtu slavu un naudu?

Es nekad neietu tik tālu, lai savas karjeras dēļ pārdotu savu miesu. Labi, ir teiciens - nekad nesaki nekad, bet šādu lietu es sev pati nekad nepiedotu. Ja tu nevari to panākt ar saviem spēkiem, tad, piedod un atvaino, bet kas tad tu esi par mākslinieku? Tas ir pats zemākais, ko cilvēki var darīt.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form