Foto: AFP/Scanpix
Pēdējā simtgadē noindēti desmitiem slavenu cilvēku. Nupat atsākusies izmeklēšana, vai nav noindēts arī bijušais Palestīnas līderis Jasirs Arafats.

Portāls "Delfi" iepazīstina arī ar citiem pēdējā gadsimtā notikušiem nāves un saslimšanu gadījumiem, kuros vaino indēšanu. Acīmredzami rekordisti bijuši Padomju Savienības speciālisti, taču ne mazums indētāju bijuši arī citviet pasaulē.

Arafata gadījumā speciālisti no Krievijas, Šveices, un Francijas noskaidros, vai viņa kaulu audi satur radioaktīvo poloniju-210. Nāves iemesla izmeklēšana atsākta vasarā, kad Šveices radiologi uz Arafata lietām atrada radioaktīvās vielas pēdas.
Indētie un noindētie:

Trakais mūks

Foto: Arhīva foto

Grigorijs Rasputins

  • Dzīves dati: 22.01.1869. - 29.12.1916.
  • Nodarbošanās: garīdznieks, mistiķis
  • Ienaidnieki: Krievijas impērijas augstmaņi un garīdznieki
  • Inde: ar ciānkāliju saindēts vīns
  • Rezultāts: inde neiedarbojās


Grigorijs Rasputins Krievijas impērijas beidzamajos gados iemantoja lielu valsts valdnieka ģimenes uzticību, jo vairākkārt no nāves glāba kroņprinci Alekseju. Tas viņam nodrošināja aizvien pieaugošu varu pār valsts pārvaldi un cara galmu. Rasputins atļāvās aizvien vaļīgāku dzīvesveidu, tostarp rīkoja orģijas, un pat paklīda baumas par viņa attiecībām ar carieni. Tāpat ekscentriskais svētais tēvs tiek uzskatīts par vienu no vaininiekiem cara varas gāšanā.

Trakais mūks, kā viņu bieži dēvēja nelabvēļi, iemantoja daudz ienaidnieku. Kņazs Jusupovs ar palīgiem 1916. gada decembra beigās nolēma no svētā tēva atbrīvoties. Viņš to uzaicināja pie sevis un cienāja ar smalkmaizītēm un vīnu, kurā bija ciānkālijs. Rasputins no smalkmaizītēm atteicies, jo pēc cita slepkavības mēģinājuma, kurā viņam iedurts vēderā, vairs nepanesa saldumus, taču vīnu dzēris.

Tā kā indes iedarbība nebija jūtama, Jusupovs to paziņojis pārējiem, kas gaidījuši blakus istabā. Kopīgi nolemts Rasputinu nošaut. Pēc tieša šāviena mugurā viņš nevis saļimis, bet izskrējis ārā. Ar otro šāvienu viņš nogāzts guļus, taču vēl centies piecelties. Kāds no kņaza palīgiem iebelzis viņam pa galvu ar stieni, un mūks palicis guļam. Vēlāk līķi sazvērnieki nogremdēja āliņģī.

Čekas ārvalstu nodaļas šefs

Foto: Arhīva foto

Ābrams Sluckis

  • Dzīves dati: 07.1898. - 17.02.1938.
  • Nodarbošanās: Čekas ārzemju nodaļas priekšnieks
  • Ienaidnieki: NKVD vadītājs Nikolajs Ježovs
  • Inde: iespējams, ciānūdeņradis
  • Rezultāts: tūlītēja nāve


Kad Nikolajs Ježovs pārņēma kontroli pār PSRS drošības dienestu NKVD, viņš cita starpā arestēja, tiesāja un likvidēja sava priekšgājēja Henrika Jagodas līdzgaitniekus un uzticības personas. Tieši tāds viņa acīs bija arī bijušais Padomju Savienības specdienesta ārvalstu nodaļas vadītājs un Čekas ārvalstu nodaļas priekšnieks Ābrams Sluckis, kurš līdz pat savai nāvei veiksmīgi kāpa pa Padomju drošības dienestu karjeras kāpnēm.

Sluckim ierastā procedūra ar apcietināšanu gāja secen, jo tas varētu nobaidīt citus ārpus valsts dzīvojošos aģentus un likt viņiem dezertēt. Tādēļ nolemts Slucki likvidēt daudz nemanāmāk. Pastāv divas versijas, kā tas noticis.

Vienā gadījumā, ko norādījis viens no NKVD bijušajiem ārvalstu aģentiem Aleksandrs Orlovs, Sluckis uzaicināts pie čekas galvenās pārvaldes vadītāja Mihaila Frinovska, kur cienāts ar kūciņām un tēju, kurai bijis piejaukts ciānūdeņradis.

Citā versijā, ko liecinājis pats Frinovskis, viņš atzinies, ka organizējis Slucka slepkavību pēc Ježova pavēles. Viņš runājies ar Slucki un tikmēr kāds cits ielavījies telpā un, pienākot upurim no mugurpuses, pielicis viņam pie deguna hloroforma masku. Kad viņš iemidzis, cits līdzzinātājs iešļircinājis indi labās rokas muskulī.

Abās versijās uzsvērts, ka nozieguma veicēji citiem likuši noprast, ka upuris miris no sirdstriekas, turklāt to apstiprinājis arī viņa apraudzītais ārsts. Vairākus mēnešu pēc viņa nāves Sluckis tika pasludināts par nodevēju un tautas ienaidnieku.

Viņš tiek uzskatīts par vienu no pirmajiem Lielās tīrīšanas upuriem, kurš miris šādā veidā. Pats pirmais esot bijis Staļina tuvs draugs un Abhāzijas komunistu līderis Nestors Lakoba, kurš no "sirdslēkmes" miris pēc pusdienām ar nākamo NKVD vadītāju Lavrentiju Beriju 1936. gadā.

Neklausīgais bīskaps

Foto: Arhīva foto

Teodors Romža

  • Dzīves dati: 14.04.1911. - 31.10.1947.
  • Nodarbošanās: Rutēņu (jeb rusēņu) Katoļu baznīcas bīskaps
  • Ienaidnieki: NKVD
  • Inde: kurāres injekcija
  • Rezultāts: tūlītēja nāve


Teodors Romža par priesteri kļuva 33 gadu vecumā, tikai pāris gadus pēc Aizkarpatu nokļūšanas PSRS sastāvā. Drīz pēc tam varas iestādes visām Rutēņu katoļu baznīcām lika pievērsties pareizticībai, taču Romža bija ciets rieksts. Viņš ne tikai reģionā baudīja popularitāti, bet izrādīja pretestību, tostarp sarīkoja Debesbraukšanas svētkus, kas sapulcināja aptuveni 80 000 cilvēkus.

1947. gada 27. oktobrī, dodoties mājās no kāda ciema, viņa ratiem uzskrēja Padomju armijas smagā mašīna. Rati tika ietriekti grāvī, bet bīskaps un viņa kompanjoni smagi piekauti. Uzbrucējus iztraucējis kāds nejaušs garāmbraucējs, kurš pēcāk cietušos nogādājis slimnīcā.

Pēc pāris dienām bīskapu apkopjošās medicīnas māsiņas tika nomainītas pret citām. Jau tajā pat naktī, nedaudz pēc pusnakts Romžu atrada mirušu. Pēc vēlākiem arhīvu pētījumiem noskaidrots, ka bīskapa slepkavību pasūtījis pats Ņikita Hruščovs.

Pāvests Jānis Pāvils II Romžu iecēla svēto kārtā.

Žēlsirdīgais VDK aģents

Foto: Arhīva foto

Nikolajs Hohlovs

  • Dzīves dati: 7.06.1922. - 9.2007
  • Nodarbošanās: VDK virsnieks
  • Ienaidnieki: VDK
  • Inde: radioaktīvais polonijs
  • Rezultāts: atveseļojās slimnīcā


Nikolajs Hohlovs bija VDK virsnieks, kurš 1954. gadā tika nosūtīts uz Frankfurti nogalināt Krievijas solidāristu nacionālās alianses vadītāju Džordžu Okoloviču. Viņš jau pirms brauciena atklāja savai sievai, ka nespēj nogalināt. Tā vietā VDK aģents ieradās pie Okoloviča un atklāja upurim, kādēļ sūtīts.

Viņa sieva tika apcietināta un uz pieciem gadiem nometināta Sibīrijā. Pašu Hohlovu 1957. gadā tikšanās laikā Frankfurtē centās noindēt kāds viņam līdz tam uzticams VDK virsnieks. Drīz pēc tam viņš nonāca Frankfurtes slimnīcā, kur pēc intensīvas ārstēšanas pamazām atlaba. Holohovs vēlākos gados pārcēlās uz ASV.

Šis ir pirmais līdz šim zināmais gadījums, kurā indēšanai izmantota radioaktīva viela, kas tolaik bija grūtāk nosakāma.

Ukraiņu nacionālists

Foto: AP/Scanpix

Stepans Bandera

  • Dzīves dati: 01.01.1909. - 15.10.1959.
  • Nodarbošanās: Ukraiņu nacionālistu organizācijas vadītājs
  • Ienaidnieki: VDK
  • Inde: cianīds
  • Rezultāts: nāve


Stepans Bandera bija Ukraiņu politiķis un viens no Ukraiņu nacionālās kustības līderiem Galīcijas (Rietumukrainas) okupācijas laikā, bet vēlāk vadīja Ukraiņu nacionālistu organizāciju. 1941. gada 30. jūnijā Ļvovā viņš piedalījās Neatkarīgas Ukrainas dibināšanā un tādējādi nokļuva VDK melnajos sarakstos.

VDK Banderu nogalināja Minhenē, Rietumvācijā, kur politiskais aktīvists bija apmeties uz dzīvi pēc Otrā pasaules kara. Pēc liecinieku stāstītā Bandera pēkšņi saļimis ielas vidū. Vēlāk, veicot sekciju, tika atklāts, ka viņa nāves iemesls ir saindēšanās ar cianīda gāzi.

Pēc diviem gadiem Rietumvācijas izmeklētāji paziņoja, ka Banderu noslepkavojis VDK aģents Bohdans Stašinskis, kas darbojies Ņikitas Hruščova uzdevumā. Slepkava tika notverts un tika ieslodzīts uz astoņiem gadiem cietumā.

Krišnaītu kustības aizsācējs

Foto: Arhīva foto

Abhejs Sarans Bhaktivēdanta Svami Prabhupada

  • Dzīves dati: 01.09.1896. - 14.11.1977.
  • Nodarbošanās: Harē Krišnas kustības dibinātājs
  • Ienaidnieki: Prabhupadas mācekļi
  • Inde: nav zināma
  • Rezultāts: lēna un nemanāma nāve


Abhejs Sarans Bhaktivēdanta Svami Prabhupada ir visā pasaulē populārās Starptautiskās Krišnas apziņas biedrības (SKAB) dibinātājs. Viņa nāves iemesls ir neskaidrs, taču galvenokārt dominē dažādas konspirācijas teorijas par viņa slepkavību. Viena no izplatītākajām versijām ir viņa noindēšana, lai sagrābtu reliģiskās kustības milzīgās bagātības un īpašumus savā kontrolē.

Pirms kļūšanas par hinduistu mūku, Prabhupada kādā ķīmijas koncernā ieņēmis ekonomista amatu. Viņš reliģijai aktīvi pievērsies vien 48 gadu vecumā, bet 60 gadu vecumā devies sludināt hinduismu uz ASV, kur dibināja SKAB. Viņš ātri ieguva popularitāti, ko īpaši veicināja hipiju kultūras attīstība un mūziķu grupas "Beatles" dalībnieka Džordža Harisona draudzība ar sludinātāju.

Viņš daudz ceļoja pa pasauli, atverot aizvien jaunus Krišnas centrus un iegūstot aizvien jaunus sekotājus, kas kustībai nozīmēja arī ievērojamu materiālās bagātības pieaugumu. Prabhupada savas pēdējās dienas pavadīja Indijā, savu sekotāju aprūpēts.

Lai gan visai ticama ir arī versija par 81 gadus vecā vīra dabīgas nāves iestāšanos, daudzi viņa sekotāji to noliedz. Viņi apgalvo, ka pats līderis sūdzējies par to, ka veselības stāvoklis pasliktinājies tieši aprūpētāju dotā ēdiena dēļ. Sekotāji uzskata, ka atsevišķi mācekļi noindējuši garīgo skolotāju, baidoties, ka viņa pēdējā griba varētu būt viņiem nelabvēlīga.

Šaubu, neuzticības un iekšēju nesaskaņu dēļ pēc skolotāja aiziešanas citā saulē kustība sašķēlās, un daudzi skolotāja tuvākie mācekļi to pameta. Savukārt SKAB vadību pārņēma 11 garīgo līderu padome, kas tās centrus visā pasaulē sadalīja 11 misiju zonās, kas attiecīgi katra nonāca kāda līdera pārvaldībā.

Prāgas pavasara vaininieks

Foto: RIA Novosti/Scanpix

Aleksadrs Dubčeks

  • Dzīves dati: 27.11.1921. - 7.11.1992.
  • Nodarbošanās: bijušais Čehoslovākijas līderis
  • Ienaidnieki: VDK
  • Inde: iespējams, ziepju sastāvā iejaukts stroncijs
  • Rezultāts: īslaicīgi hospitalizēts, atveseļojās


Aleksandrs Dubčeks īsu laiku - no 1968. līdz 1969. gadam - bija Čehoslovākijas vadītājs. Viņš padomju varas nepatiku izpelnījās ar savām straujajām valsts pārveides reformām, kuru laiks pazīstams arī kā Prāgas pavasaris.

Visi reformatori tika aizsaukti uz Maskavu, kur bija spiesti parakstīt vairākus Padomju Savienības izstrādātus protokolus par veicamajām reformām. Pēc atgriešanās Dubčeks vēl gadu saglabāja galvenā sekretāra amatu Čehoslovākijas Komunistiskajā partijā.

1969. gada janvārī Dubčeks nonāca Bratislavas slimnīcā, sūdzoties par sliktu pašsajūtu. Strauji izplatījās baumas, ka viņš ir sasirdzis radiācijas dēļ. Vēlāk sākotnējā informācija tika konkretizēta, norādot, ka Čehoslovākijas vadītāja ķermenī ir uziets radioaktīvais stroncijs, kurš visdrīzāk uzņemts vizītes laikā Maskavā, mazgājoties ar ziepēm.

Baumas gan nekādi pierādījumi nav apstiprinājuši.

Dubčeks vēlāk bija viens no Čehoslovākijas "atmodas" līderiem un pēc 1989. gada ieņēma Čehoslovākijas parlamenta spīkera amatu.

Lietussarga upuris

Foto: Arhīva foto

Georgijs Markovs

  • Dzīves dati: 1.03.1929. - 11.09.1978.
  • Nodarbošanās: rakstnieks, žurnālists
  • Ienaidnieki: Bulgārijas slepenpolicija
  • Inde: ar rīcinu pildīta lodīte
  • Rezultāts: nāve pēc trim dienām


Bulgārijas rakstnieks Georgijs Markovs savā dzimtajā zemē bija pazīstams kā romānu un lugu rakstnieks, taču 1969. gadā tika apsūdzēts disidentismā un izsūtīts no valsts. Vēlāk viņš strādāja par žurnālistu britu televīzijā "BBC", kā arī radiostacijās "Radio Brīvā Eiropa" un "Deutche Welle" Savās pārraidēs rakstnieks bieži iekļāva sarkastiskas replikas par Bulgārijas režīmu.

1978. gada pirmajā septembrī uz Vaterlo tilta Londonā, gaidot autobusu, lai dotos uz darbu "BBC" viņš pēkšni sajuta asas sāpes labās kājas aizmugurē. Pirmajā brīdī viņš nodomāja, ka iekodusi kāda bite vai lapsene. Markovs paskatījās aiz muguras un pamanīja vīrieti, kurš tanī mirklī pacēla lietussargu un aizsteidzās uz taksometru, lai brauktu prom.

Vēlāk "BBC" studijā žurnālists pamanīja, ka kājas aizmugurē, kur sajutis dzēlienu, izveidojies sarkans uztūkums. Viņš saviem kolēģiem pastāstīja par notikušo, bet jau vēlāk pēcpusdienā ar drudža simptomiem aizvests uz slimnīcu. Tur pēc trim dienām viņš mira.

Vēlāk noskaidrots, ka tam par iemeslu bijusi ar rīcinu pildīta lodīte, kas iešauta kājā no lietussarga. Tiek uzskatīts, ka viņu nogalinājis Bulgārijas slepenpolicijas aģents Frančesko Gullino, kam palīdzējuši arī VDK aģenti.

Hamas līderis

Haleds Mašals

  • Dzīves dati: 28.05.1956. -
  • Nodarbošanās: Hamas politbiroja vadītājs
  • Ienaidnieki: Izraēlas specdienests "Mossad"
  • Inde: nav zināma
  • Rezultāts: saņēma pretindi un atveseļojās


Haleds Mašals Hamas politbiroja vadītāja amatu ieņem kopš iepriekšējā vadītāja noslepkavošanas 2004. gadā. Kopš 1987. gada vadījis organizācijas Kuveitas atzaru, vēlāk darbojies arī Katarā, Lībijā, Jordānā un Sīrijā. Tiek uzskatīts par vienu no 100 ietekmīgākajiem cilvēkiem pasaulē.

Izraēlas premjerministrs Bendžamins Netanjahu pēc 1997. gada pašnāvnieku uzbrukumiem kādam Jeruzālemes tirgum lika specvienībai "Mossad" izrēķināties ar vairākām augsti stāvošām Hamas amatpersonām, tostarp tā brīža Jordānijas atzara vadītāju Mašalu. Izraēlas specdienesta karavīri 25. septembrī viņu sagaidīja pie Hamas ēkas durvīm. Kad viņš ieradās, kāds aģents pieskrēja klāt un pie viņa auss piespieda ierīci, kas tajā ievadīja indi.

Jordānas karalis Huseins pieprasīja Netanjahu nodrošināt pretindi. Sākotnēji Izraēlas premjers atteicās paklausīt, taču sarunās iesaistījās arī toreizējais ASV prezidents Bills Klintons, kas viņu piespieda paklausīt Jordānijas karaļa prasībai.

Saūda Arābijas 'čečenu kaujinieks'

Foto: Arhīva foto

Ibn al-Hatabs (Ibn al-Khattab)

  • Dzīves dati: 14.04.1969. - 20.03.2002.
  • Nodarbošanās: kaujinieks, čečenu finansiālais atbalstītājs
  • Ienaidnieki: Krievijas Federālais drošības dienests
  • Inde: iespējams, zarīns
  • Rezultāts: tūlītēja nāve


Ibn al-Hatabs (īstajā vārdā Semīrs Salehs Abdulahs Alsuvailems) pazīstams arī kā Emīrs Hatabs jeb Komandieris Hatabs bija musulmaņu kaujinieks, kurš piedalījās kaujās Dagestānā un Čečenijā. Viņš piedzima un uzauga Saūda Arābijā bagātā ģimenē, taču ziņās izdzirdējis par Krievijas uzsāktajām operācijām Čečenijā, devās turp.

Viņš sākumā uzdevās par televīzijas žurnālistu, lai kaujinieki viņam uzticētos. No kameras viņš nešķīrās arī vēlāk - viņa vadīto kaujinieku misijām sekojis vismaz viens operators, tādējādi palīdzot atklāt šausminošas Krievijas armijas veiktās zvērības.

Kaujinieks noraidīja Krievijas varas iestāžu apvainojumus viņa grupējumam kā galvenajam daudzdzīvokļu māju spridzinātājam 1999. gadā. Viņaprāt tas esot absurdi. "Mēs neesam tie, kas spēj nogalināt guļošus mierīgos iedzīvotājus ar bumbām un šķembām," Emīrs Hatabs tolaik norādījis Krievijas ziņu aģentūrai "Interfax".

Viņu nogalināja 2002. gada 20. marta naktī, kad kāds Krievijas specdienesta savervēts dagestānietis Hatabam piegādāja vēstuli it kā no kāda sponsora Saūda Arābijā (pēc dažiem avotiem no viņa mātes). Vēstule saturēja pulverīti ar kādu ātras iedarbības nervus paralizējošu indi, visticamāk zarīnu.

Joprojām Krievijā un Čečenijā mājās taisītas rokasgranātas tiek sauktas par "hatabkām".

Savulaik esot indēta arī žurnāliste Anna Poļitkovska, kura rakstījusi par cilvēktiesību pārkāpumiem Čečenijā un Dagestānā. 2004. gadā viņa devās Beslanu Ziemeļosetijā, lai palīdzētu vest sarunas ar kaujiniekiem, kas ieņēmuši vietējo skolas ēku. Pēc tējas dzeršanas lidmašīnā viņa sajutusies slikti un zaudējusi samaņu. Vēlāk žurnāliste ziņoja, ka kāds esot centies viņu nogalināt ar indi.

Apsardzes krusttēvs

Foto: Publicitātes foto

Romāns Cepovs

  • Dzīves dati: 22.07.1962. - 24.09.2004.
  • Nodarbošanās: ietekmīgs uzņēmējs, Vladimira Putina līdzgaitnieks
  • Ienaidnieki: nav zināmi
  • Inde: visticamāk polonijs
  • Rezultāts: nāve


Romāns Cepovs kopš astoņdesmito gadu sākuma bija tagadējā Krievijas prezidenta Vladimira Putina tuvs draugs. 1992. gadā izveidoja uzņēmumu "Baltik-Eksport", kas kļuva par ietekmīgāko apsardzes uzņēmumu Sanktpēterburgā un pamazām savā paspārnē pārņēma ne tikai dažādu uzņēmumu, bet arī mafijas bosu un politiķu apsargāšanu.

Līdz ar Putina nākšanu pie varas Cepovs kļuva par vienu no ietekmīgākajām Sanktpēterburgas politiskajām un biznesa autoritātēm. Žurnālisti viņu dēvēja par "drošības oligarhu". 2004. gada vasarā viņš bija viens no sarunu vadītājiem starp valdību un naftas kompāniju "Jukos".

Viņš pēkšņi saslima 2004. gada 11. septembrī un jau 24. septembrī mira. Oficiāli tiek apgalvots, ka Cepovs saindējies ar zālēm, kuras izmantojis leikēmijas ārstēšanai, taču šo versiju reti kurš uzskata par patiesu.

Biežāk tiek uzskatīts, ka Cepovs miris no radioaktīvas saindēšanās, kāda vēlāk konstatēta arī Aleksandram Ļitviņenko. Indēšanas iemesls savukārt varētu būt saistīts ar "Jukos" sarunām.

Oranžais revolucionārs

Foto: RIA Novosti/Scanpix

Viktors Juščenko

  • Dzīves dati: 23.02.1954. -
  • Nodarbošanās: tobrīd Ukrainas prezidenta kandidāts
  • Ienaidnieki:  tobrīd pastāvošā, Krievijai draudzīgā Ukrainas režīma pārstāvji
  • Inde: dioksīns
  • Rezultāts: ādas deformācija, lēni atveseļojas


Viktors Juščenko pie varas nāca 2005. gada janvārī pēc tam, kad bija ieguvis popularitāti Oranžās revolūcijas laikā. Viņa oponentu Viktoru Janukoviču savukārt atbalstīja esošā valdība.

Kampaņas laikā 2004. gada septembrī viņš tika saindēts ar bīstami lielu dioksīna devu, kas viņam sakropļoja sejas ādu un apdraudēja dzīvību. Nākamais prezidents tūlīt devās uz Vīni, kur viņa ķermenī konstatēja lielu daudzumu dioksīna. Juščenko pats norādīja, ka viņu vēlas nogalināt valdības aģenti.

Dioksīna līmenis viņa ķermenī bija 6000 reizes lielāks par pieļaujamo un 50 000 reižu lielāks, kā tas vidēji ir cilvēkiem. Pētījumi, ko veica Šveices un Ukrainas zinātnieki atklāja, ka dioksīns bijis tik tīrs, ka tādu varēts iegūt tikai laboratorijā.

Putina atmaskotājs

Foto: AP/Scanpix

Aleksands Ļitviņenko

  • Dzīves dati: 30.08.1962. - 23.11.2006.
  • Nodarbošanās: bijušais VDK un Krievijas Federālais drošības dienesta aģents
  • Ienaidnieki: Krievijas Federālais drošības dienests
  • Inde: ar poloniju saindēta tēja
  • Rezultāts: nāve


Aleksandrs Ļitviņenko, būdams Krievijas Federālais drošības dienesta aģents, 1998. gadā kopā ar citiem līdzgaitniekiem publiski paziņoja, ka viņiem pavēlēts nogalināt oligarhu Borisu Berezovski. Pēc paziņojuma sekoja viņa arests par augstāk stāvošu amatpersonu nepatiesu apvainošanu. 2000. gadā viņš tika atbrīvots un kopā ar ģimeni aizbēga uz Lielbritāniju.

Tur viņš kļuva par žurnālistu un rakstnieku, kā arī konsultējis britu slepenos dienestus. Starp citām publikācijām, viņš publicēja arī divas grāmatas, kas atmaskoja daudzdzīvokļu māju spridzināšanu 1999. gadā un citus teroraktus, kas pēc viņa teiktā palīdzējuši Vladimiram Putinam nākt pie varas. Viņš Krievijas prezidentu apvainoja arī žurnālistes Annas Poļitkovskas nāvē.

2006. gada 1. novembrī Ļitviņenko pēkšņi saslima un tika hospitalizēts. Slimnīcā viņam konstatēja saindēšanos ar radioaktīvo poloniju-210, kas pēc nepilna mēneša - 23. novembrī - izraisīja viņa nāvi.

Par viņa saindēšanas apstākļiem ir vairākas kontraversālas versijas. Lielbritānija oficiāli paziņojusi, ka aiz slepkavības stāv Krievijas specdienests. Britu izlūkošanas dienesta pūliņi atrisināt noziegumu apstājas pie pieprasījuma izdot slepkavībā apsūdzēto Andreju Loginovu, ko Krievija atsakās darīt. Tāpat ir atrasta radioaktīva tējas krūzīte Londonas viesnīcā "Milennium Hotel".

Tikmēr Krievijas mediji ziņo, ka Ļitviņenko nogalinājis Boriss Berezovskis. Vienlaikus pastāv arī citas viņa nāves teorijas, tostarp apgalvojums, ka Krievijas Federālais drošības dienests darbojies uz savu roku, bez Putina ziņas, vai arī mirušais ar inscinējumu vēlējies šantažēt Krievijas varas pārstāvjus, taču pārspīlējis. Pēdējā versija gan ir visneticamākā, ņemot vērā, ka nāvējošā polonija deva maksā ap 10 miljoniem ASV dolāru.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!