Pats slavenākais ģimenes pārstāvis, protams, ir bijušais ASV prezidents Džons Ficdžeralds Kenedijs, kurš 1963. gadā tika nogalināts atentātā. Viņam bija vairākas māsas un brāļi, kuru dzīves iztirzātas līdz katram sīkumam, taču vienas māsiņas liktenis līdz šim tika turētas lielā noslēpumā.
Rozmarija Kenedija (attēlā pa kreisi), kura ir vienu gadu jaunāka par Džonu, pasaulē nāca ļoti grūtās dzemdībās. Mazulītei pietrūka skābeklis, kā rezultātā viņas smadzenēs notika nenovēršami bojājumi. Atlikušo dzīvi viņai nācās pavadīt ar garīgu atpalicību, un, meitenei pieaugot, viņa arvien retāk parādījās sabiedrībā.
Izdotas divas grāmatas, kurās aprakstīta Rozmarijas dzīve - The Missing Kennedy un Rosemary: The Hidden Kennedy Daughter -, kurās autori atklājuši baisus faktus par to, kā Kenediju ģimenes iesaistīšanās politikā un vēlme gozēties slavas spozmē ietekmējusi viņas likteni.
Kā, atsaucoties uz grāmatām, vēsta izdevums The Daily Mail, Rozmarijas tēvs, Džozefs Kenedijs, saviem dēliem vēlējies žilbinošas politiķu karjeras. Lai to sasniegtu, viņš bijis gatavs uz visu. Garīgi atpalikusī meita, viņaprāt, apdraudējusi ģimenes reputāciju.
Pusaudzes gados Rozmarija mācījusies dažādās internātskolās bērniem ar īpašām vajadzībām, taču viņai tā arī nekad nav izdevies tikt tālāk par ceturto klasi. Kad meitene sasniegusi 20 gadu vecumu, viņa jau bijusi visnotaļ pievilcīga un sievišķīga dāma.
To pamanījis arī Džofezs, kuru ne pa jokam uztraukusi meitas pastiprinātā interese par vīriešiem un tieksme naktīs klaiņot apkārt. Kenediju klana galvenais vīrietis baidījies, ka meitiņa varētu palikt grūta, tādēļ viņš pieņēmis lēmumu spert riskantu soli - izmēģināt eksperimentālu smadzeņu operāciju lobotomiju.
Pārējie ģimenes locekļi nav piekrituši, taču Džozefs to nav ņēmis vērā. 23 gadu vecumā Rozmarijai veikta lobotomija. Tēvs cerējis, ka operācija meitu izārstēs no garastāvokļa maiņām un atbrīvos no agresijas lēkmēm, taču rezultāts bijis baiss - nesakarīga runa un tukšs, neko neizsakošs skatiens.
Pēc operācijas Rozmarija pilnībā pazudusi ne tikai no sabiedrības, bet arī savas ģimenes acīm. Viņa ievietota kādā Viskonsīnas klīnikā, kura specializējusies pacientu ar īpašām vajadzībām aprūpē. Sieviete tur nodzīvojusi aptuveni 50 gadu - līdz pat savai nāves dienai 2005. gadā.
Kā vēsta grāmatu autori, Džozefs no savas sievas Rozas slēpis faktu, ka meitai veikta lobotomija. Aptuveni 20 gadus viņa domājusi, ka Rozmarijas garīgais stāvoklis pasliktinājies neveiksmīga negadījuma dēļ. Savukārt pārējie bērni domājuši, ka māsa pārcēlusies uz kādu nomaļu pilsētiņu un strādā par skolotājas palīdzi.
Kā autoriem apliecinājuši vairāki cilvēki, Džozefs pēc neveiksmīgās lobotomijas operācijas, kas veikta meitai, viņu tā arī nekad nav apraudzījis Viskonsīnas klīnikā. Rozmarija slēpta no sabiedrības acīm, un līdz šim viņas liktenis bijis miglā tīts.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
