Spekulantu paradīze, gadsimta zādzība un 'septītās debesis'. Čiekurkalna kriminālais stāsts

Ilgu laiku pilsētas galvas Čiekurkalnam nepievērsa uzmanību. Lai gan te vēl piecdesmito gadu beigās tika atklāta TEC-1, bet vēlāk aktīvi darbojās ne tikai slavenā ražošanas apvienība "Daiļrade", bet arī vairāki citi uzņēmumi, pašvaldība nesteidza attīstīt apkaimes teritoriju. Piemēram, gadu desmitiem netika mainīts ielu segums, daudzās ielās bija braukšanai tik neērtie bruģakmeņi. Atsevišķās ieliņās bruģis saglabājies līdz pat šai dienai, taču tas nu jau drīzāk ir vēsturisks apskates objekts, kas izceļ mikrorajona raksturu.

Savulaik apkaimē dominēja koka apbūve – zemas mājas ar daļējām ērtībām un vienu sauso tualeti uz vairākām ģimenēm pagalmā. Tolaik Čiekurkalnā strādājušie milicijas darbinieki stāsta, ka šī bija samērā depresīva vieta, kas atplauka astoņdesmitajos gados, kad te uzbūvēja vairākus daudzdzīvokļu namus. Tomēr vecajās baraku tipa ēkās (protams, ne visās) joprojām dzīvoja dīkdieņi, margināļi un mūžīgie dzertuvju apmeklētāji.

"Es Čiekurkalnu sauktu par interesantu rajonu. Tur reģistrējām pa simt noziegumiem gadā. Pamatā visi bija saistīti ar alkoholu. Arī slepkavības bija sadzīviskas vai notika grādīgo dzērienu patērēšanas laikā," stāsta Aleksejs (viņš nevēlējās atklāt savu uzvārdu – red.), kurš Ziemeļu rajona Kriminālpolicijā strādājis vairāk nekā 20 gadu.

Desu kanalizācijas loģistika

Kā stāsta Aleksejs, deviņdesmito gadu vidū līdztekus dzīvokļu zādzībām Čiekurkalnā aktīvi darbojās čuguna kanalizācijas aku vāku zagļi. Nakts aizsegā aizstiepj, bet vēlāk notirgo par pieciem latiem (nedaudz vairāk par septiņiem eiro). "Moderno noziegumu" sarakstā parādījās metāla atkritumu urnu zādzības. Pēc Rīgas domes rīkojuma katram veikalam pie sienas bija jābūt tādai tvertnei. Mēdza notikt arī tā, ka naktī noskrūvēto atkritumu kasti nākamajā dienā par pieciem latiem pārdeva kaimiņiem, no kuriem paši pirms tam arī bija nozaguši.

Atsaucot atmiņā astoņdesmitos gadus, Aleksejs stāsta, ka viens no lielākajiem mikrorajona uzņēmumiem tolaik bija gaļas kombināts, kurā samērā bieži notika zādzības. Kādā brīdī no kombināta sāka zagt pārāk daudz desu.

"Tas notika astoņdesmito beigās. Tolaik gar gaļas kombinātu bija bīstami staigāt – varēja dabūt pa galvu ar desu maisu. Strādnieks savāca produktus, pārsvieda pāri sētai un mājupceļā paņēma. Kaut ko no "loma" paturēja sev, kaut ko pārdeva citiem. Sveša īpašuma izzagšana. Taču mūsu lietā bija pavisam cits stāsts. Vēlāk atklājām, ka pie zādzībām bija piesaistīti asenizatori, kas bieži brauca tīrīt kombināta kanalizāciju.

Atsūknēja kanalizāciju, iztīrīja aizsērējumus, ņēma milzīgus, hermētiski aizveramus maisus, kuros lika no noliktavas nozagtās desas, guvumu slēpjot cisternā. Sardzei pat prātā neienāca pārbaudīt, kādu kravu viņi aizved. Aizbrauca līdz attīrīšanas stacijai, izvilka no maisiem desas un vēlāk tās tirgoja. Desas taču tīras un neskartas," atceras Aleksejs.