Sēru maršs pandēmijas laikā. Saruna ar jubilāru Raimondu Paulu  (77)

Pirms jubilejas Maestro piekrīt īsai sarunai. Šī nelielā intervija jālasa, klausoties Friderika Šopēna Sēru maršu, – tieši šis skaņdarbs esot atbilstošs laikam un atmosfērai, kurā jāsvin dzimšanas diena, tā uzskata pats Raimonds Pauls. Tomēr jubilejas koncertā Dzintaru koncertzālē 12. janvārī skanēšot pavisam cita mūzika.

Jubileju Maestro bija ieplānojis svinēt uz Nacionālā teātra skatuves – īpašā programmā kopā ar operdziedātāju Elīnu Garanču, taču ziedi, stāvovācijas un tikšanās ar klausītājiem īstajā datumā izpaliks. Īpašie koncerti ar pasaulē pazīstamo latviešu mecosoprānu pārcelti uz 2021. gada jūliju. Tomēr dzimšanas dienas svinības būs – koncerts kopā ar populāriem mūziķiem Dzintaru koncertzālē, bet bez publikas piedalīšanās. Savukārt 16. janvārī klausītājiem būs iespēja tiešsaistē noskatīties īpašu Raimonda Paula trio koncertu no Vidzemes koncertzāles "Cēsis", kur Maestro muzicēs kopā ar Māri Briežkalnu un igauņu kontrabasistu Toivo Untu. Kā soliste viņiem pievienosies igauņu džeza dziedātāja Sofija Rubina-Hantere.

Mans zvans pārsteidz Maestro burtiski uz ielas. Sev raksturīgajā skarbajā manierē viņš paziņo, ka steidzas un neesot laika atbildēt uz "kaut kādas žurnālistes" jautājumiem. Uz jautājumu, vai ir cerība vismaz līdz 12. janvārim saņemt atbildes vismaz uz dažiem jautājumiem, viņš saka – mēģiniet tagad, varbūt izdosies. Un smejas. Katrā ziņā noskaņojums viņam ne tuvu nav pandēmijas aizēnots.

Vai šī ir pirmā jūsu jubileja, kas tiks svinēta četrās sienās?

Ne gluži tā. Mēs taču ar Latvijas Radio bigbendu uzstāsimies Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē. Tiesa, bez publikas. Paši sev.

Maskās?

Kā nu kurš. Vai spējat iedomāties pūtēju, kurš spēlē maskā?

Gribētos jau to redzēt. Kā jūs, būdamas "dzīvās mūzikas" cilvēks, sadzīvojat ar visiem šodienas ierobežojumiem?

Ļoti slikti. Esmu zaudējis spožu programmu, kas bija iepriekš plānota 12. janvārī kopā ar mūsu pasaules zvaigzni Elīnu Garanču. Ar viņu jau reiz kopā uzstājāmies. Ir atcelta ne mazāk spoža programma kopā ar ļoti labu aktieri – Andri Keišu. Tā bija muzikāla fantāzija par Ojāru Vācieti, tika atcelti visi Ziemassvētku koncerti... Es gan jau kaut kā izdzīvošu. Ja pietrūks naudas – aizņemšos no Igora Krutoja (smejas – red.). Taču kā citi mūziķi izkulsies – nezinu. Viņu ģimenes taču dzīvo no Ziemassvētku pasākumu honorāriem.

Kā ar tiešsaistes koncertiem?

Tie visiem jau ir apnikuši. Es esmu pieradis strādāt studijā, bez publikas. Tomēr mūziķiem ir vajadzīga atdeve. Un klātienes publiku nekas neaizstās. Tomēr šobrīd tā ir visur – viss tiek atcelts.

Dīkstāves pabalsts jums tiek maksāts?

Kaut kādas kapeikas ienāk no radio, bet par tiešsaistes koncertiem neviens taču nemaksā.

Pēdējo gadu laikā viena pēc otras mūžībā devušās vairākas ievērojamas personības – jūsu vienaudži. Mariss Jansons, Gija Kančelli, Mihails Žvaņeckis, Enio Morikone.

Jūtu, ka jums nebūtu iebildumu turpināt ar manu vārdu (smejas). Es jūs saprotu, bet nesteidzieties. Teikšu, ka man tas ir ļoti sāpīgi, taču tā ir iekārtota dzīve – visam ir savas beigas. Protams, man ir žēl, ka aiziet cilvēki, kurus diez vai būs iespējams aizstāt. Mūsdienās jau ir cita mūzika un cita mode, bet mūsu zelta laiks bija 70. un 80. gadi. Turklāt tie bija ne tika augstākā līmeņa profesionāļi, bet arī spēcīgas personības. Kopīgā uzstāšanās ar Marisu Jansonu ir viens no manas dzīves spilgtākajiem mirkļiem.

Savukārt ar Giju mums bija ļoti siltas attiecības. Viņš ir lielisks komponists un neparasts cilvēks. Mana sieva Lana, kura ir odesiete, ļoti pārdzīvoja odesieša Žvaņecka nāvi. Taču nav ko raudāt – dzīve turpinās. Vieni aiziet, nāk vietā nākamie, tā bijis, ir un būs. Labāk par to nedomāt.

Pandēmijas laikā atdzimusi ideja, pie kuras jūs jau agrāk strādājāt, – sildīt ekonomiku ar nacionālās koncertzāles būvniecību. Tikai par vietu ir grūtības vienoties. Varbūt jūs varat pateikt priekšā?

Man jau slikti metas no šīs tēmas. Man ir princips – runāt vajag tikai tad, kad nauda jau ir kabatā, citādi – kāpēc runāt tukšu? Mans variants bija nojaukt novecojušo Kongresu nama ēku un tā vietā celt jauno būvi. Līdzās jau ir visa infrastruktūra, pazemes autostāvvietas. Tomēr šī ideja izgāzās. Kāpēc gan šobrīd nepārbūvēt Kongresu namu – būtu kaut vai pagaidu zāle. Skatieties, kādi panākumi ir VEF Kultūras pilij. Tur pasākumiem telpas rezervētas jau divus trīs gadus uz priekšu. Taču, lai šādas lietas izlemtu, valstī un pilsētā ir vajadzīgi saimnieki – un ar to mums ir lielas problēmas. Tā nu šī meldija man ir jau apnikusi – šī plate ir ieķērusies.

Kamēr koncerti ir pieklusuši, jums kāds pasūta jaunas dziesmas?

To, kas šobrīd ir pieprasīts komercradio, es rakstīt neprotu, radīt nespēju. Pēdējos gados patīk, ka aiz manis stāv liels orķestris, vijoles..., bet es spēlēju flīģeli. Tādu lirisku mūziku. Lai sievietes zālē raud. Man tas ļoti patīk. Tad es raudu kopā ar viņām. Tiesa, šobrīd tā nav iespējams.

Bijušais "Krājbankas" īpašnieks Antonovs zvērēja, ka jums pirmajam atgriezīs bankā zaudēto naudu. Nav gadījumā zvanījis?

Te, Latvijā, tik daudzi ir mani apzaguši, ka es jau vairs nezinu, kā tikt galā ar visiem šiem svešas naudas kārotājiem. Ļoti bezkaunīgi cilvēki.

Taču jūs nezaudējat dūšu – kas palīdz uzturēt tonusu?

Tas, ka man vienmēr ir, ar ko nodarboties. Lūk, kamēr jūs ar mani te runājat, es izvēlos sev smokingu, ko sen neesmu ģērbis. Mums būs tiešais ēters kopā ar Elīnu Garanču (saruna notiek pirms Latvijas Radio 3 "Klasika" jubilejas koncerta, kur attālināti pieslēdzās arī dziedātāja). Es no Rīgas, viņa – no savām ārzemēm. Protams, šādi, internetā, diez kas nav, bet vienu reizi joka pēc jau var.

Vairāk netraucēšu jūs. Tomēr atbildiet uz vēl vienu jautājumu: kāda mūzika vai dziesma vislabāk iemieso šī nemierīgā pandēmijas laika atmosfēru?

Ko tur daudz domāt. Šopēna Sēru maršs. Tikai neraudiet, bez orķestra ar vijolēm to labāk nedarīt. Labāk uzlieciet masku un nāciet 12. janvārī pastaigāties uz Jūrmalu.

Raimonds Ojārs Pauls dzimis 1936. gada 12. janvārī Voldemāra un Almas Matildes Paulu ģimenē. Komponista jaunākā māsa ir pazīstamā tekstilmāksliniece Edīte Pauls-Vīgnere.

Raimonds Pauls klavierspēli sācis mācīties četru gadu vecumā.

1956. gadā kopā ar kontrabasistu Egilu Švarcu izveidoja pirmo estrādes kolektīvu – instrumentālo sekstetu.

1956. gada pavasarī Rīgas Radio ierakstīta Raimonda Paula pirmā dziesma "Nenosūtītā vēstule". Tās vārdu autore ir Daina Avotiņa, bet ierakstā dzied Valentīna Butāne.

1966. gadā kopā ar Rīgas estrādes orķestri nospēlēja 270 koncertus.

1969. gadā iznākusi pirmā estrādes dziesmu plate "Tev mana labā" ar Raimonda Paula mūziku. Ieskaitot mazās skaņuplates, karaoke ierakstus un izlases, kopumā izdoti vairāk nekā 150 dažādi ieraksti ar Paula mūziku.

1968. gadā ar dziesmu "Mežrozīte" uzvarēja Latvijas Radio raidījuma "Mikrofons" dziesmu aptaujā. Kopumā šajā aptaujā par gada populārākajām kronētas 11 Raimonda Paula dziesmas.

Komponējis mūziku vairāk nekā 40 filmām. Slavenākās – "Limuzīns Jāņu nakts krāsā", "Vella kalpi", "Mans draugs – nenopietns cilvēks", "Dāvana vientuļai sievietei", "Ilgais ceļš kāpās". Jaunākā no tām – simtgades filma "Homo Novus". Tāpat veidojis mūziku vairākiem desmitiem teātra izrāžu un mūziklu.

No 1992. līdz 2006. gadam notika 15 Raimonda Paula rīkotie Līgo vakara sarīkojumi, dažādās Latvijas vietās pulcējot tūkstošiem klausītāju.

Bijis LPSR Augstākās padomes deputāts, vairāku Saeimas sasaukumu deputāts, Latvijas Republikas kultūras ministrs, Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa padomnieks kultūras jautājumos.

1995. gadā Raimondam Paulam piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.

1999. gadā kandidēja uz Latvijas prezidenta amatu.

Saņēmis virkni dažādu apbalvojumu, tai skaitā Lielo mūzikas balvu (1994. un 2016.), kā arī Latvijas mūzikas ierakstu gada balvu. Viņam piešķirts arī īpašais "Dimanta mikrofons" (2016.) par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikā.