Festivāls "Rīgas Ritmi" 6. jūlijā aicinās ikvienu īstu džeza un blūza cienītāju uz Rīgas Doma dārzu. Iemesls? Tālruņa līnijas otrā galā – harismātiskais dziedātājs, ģitārists un mutes harmoniku spēlētājs Čārlzs Pasi (Charles Pasi).
Čārlzs dzimis itāļa un francūzietes ģimenē, taču dzīvojis abās Atlantijas okeāna pusēs, atvedot uz Eiropu dziļu izpratni par amerikāņu blūzu. Miksējot to kopā ar džeza improvizāciju, Pasi 2015. gadā kļuva par leģendārā leibla "Blue Note Records" mākslinieku. Sadarbojoties ar dažādu žanru mūziķiem, viņš radījis savu unikālo stilu, kuram nav robežu, bet tajā ir daudz mākslinieciskās jaunrades, tajā pašā laikā jūtams trauslums un aizraujoša dinamika. Viņa uzstāšanās ir kā ceļojums gan ģeogrāfiski, gan emocionāli.
Kas tevi aizrauj vairāk – džezs vai blūzs, un kāpēc?
Es teiktu, ka blūzs. Pusaudža gados sāku klausīties daudz blūza, un man šķita, ka tas ir visa atklājums. Patiesībā tās ir saknes. Blūzs ir gandrīz katras pagājušā gadsimta mūzikas saknes. Lai gan esmu arī džeza cienītājs, es balsoju par blūzu.
Tu esi pusitālis un pusfrancūzis, bet mūzikā izklausies diezgan amerikāniski. Vai pats tam piekrīti?
Tā ir taisnība, ka es dziedu angļu valodā, un daudzas manas ietekmes galvenokārt ir afroamerikāņu izcelsmes. Tas ir tas, ko esmu daudz klausījies. Bet es esmu ļoti eklektisks, tāpēc man patīk daudz dažādu mūzikas veidu. Man patīk itāļu dziesmas, man patīk tango. Es mīlu mūziku no Austrumeiropas. Es mīlu Āfrikas mūziku. Protams, man ir daudz amerikāņu ietekmes, bet es neradu tipisku amerikāņu mūziku, kas nozīmē, ka es nespēlēju tīru blūzu. Es nenodarbojos ar džezu. Es tikai rakstu dziesmas ar visām manām ietekmēm tajās.
Ko ir grūtāk iemācīties – ģitāru vai mutes harmonikas?
O, es nezinu. Neesmu pārāk labs ģitārists, ģitāru spēlēju pārsvarā, lai komponētu un rakstītu dziesmas. Bet es daudz vairāk esmu trenējies tieši mutes harmoniku spēlēšanā. Dažreiz, ieraugot mutes harmonikas, kāds var saskatīt rotaļlietu bērniem, taču patiesībā tas ir tikpat grūti apgūstams, kā jebkurš cits instruments.
Cik tev tādu ir?
Varbūt tagad 200, bet daudzi jau ir pagalam. Tas nav instruments, ko var glabāt gadiem ilgi. Tas saplīst. Un, kad tas saplīst, tas ir jāmaina.
Esmu redzējis mutes harmoniku spēlētājus ar jostu. Tā ir kā militārā josta ar daudzām mutes harmonikām visapkārt. Cik instrumentu tev ir uz skatuves?
Uz skatuves man ir kādas sešas vai septiņas mutes harmonikas atkarībā no skaņas tonalitātes, no mūzikas, ko izpildām.
Vai tu mēģini attīstīt savu unikālo stilu mūzikā?
Domāju, ka visi cenšas mūzikā ienest kaut ko personisku. Kad sāc rakstīt mūziku, tas ir tāpēc, ka meklē sevi, vēlies zināt, kas tu esi, un tas ir labs veids, kā uzzināt par sevi, – rakstīt dziesmas. Domāju, ka esmu sevi daudz iepazinis tieši rakstot dziesmas. Es nezinu, vai galu galā man ir mana oriģinālā skaņa, bet tas ir tas, uz ko es tiecos.
Šķiet, ka esi spontāns. Cik grūti ir ar tevi spēlēt? Neviens nav sūdzējies?
(Gardi smiekli). Neesmu par to pārliecināts. Iespējams, neesmu īstā persona, kam to jautāt! Es teiktu, ka ar mani ne vienmēr ir viegli dažādu iemeslu dēļ. Es varu pateikt, ka neesmu dīva. Bet dažreiz es daudz runāju. Daudz jokoju. Dažreiz varbūt viņi vēlas kādu klusāku brīdi... Tas ir labs jautājums. Es to pajautāšu savai komandai un pastāstīšu nākamreiz, kad tevi satikšu.
Labi, tad tas būs Rīgā! Kāds ir tavas mūzikas galvenais vēstījums?
Man īsti nav vēstījuma. Tas, ko es cenšos darīt, ir iekļaut savu noskaņojumu, visus savus noskaņojumus mūzikā, un es varu mainīties. Tāpat kā daudziem cilvēkiem, mana dzīve nav gluži plakana. Dažreiz esmu laimīgs, dažreiz nomākts, dažreiz esmu romantisks, dažreiz dusmīgs. Es domāju, ka vienkārši cenšos visu ielikt savā mūzikā. Tāpēc mani albumi ir diezgan atšķirīgi. Ja paklausās kādu no maniem albumiem, tad tajā nevar izdzirdēt viena stila vai viena veida mūziku. Tie ir ļoti atšķirīgi, jo es mainos, bet man nav viena liela vēstījuma. Nē, es neesmu tāda veida dziesmu autors.
Vai dažreiz ir arī politiski vēstījumi, vai arī tu nedodies šajā teritorijā?
Man īsti nepatīk politiski vēstījumi mūzikā. Jo, ja politiku ieliek mūzikā, tā vairs nav mūzika. Tā ir politika. Mūzikai ir jāpaliek mūzikai. Protams, mūzikā var runāt, par ko vien vēlies. Bet es nevēlos teikt politisku runu un, patiesību sakot, pat tie lielie mākslinieki, kuri ir mēģinājuši veidot dažas patiesi politiskas dziesmas, neizdarīja to diez ko veiksmīgi. Es domāju par Stīviju Vondersu, varbūt Ninu Simoni. Kad viņi nāca klajā ar politiskām dziesmām, dziesmas nebija īsti labas. Vismaz man tās nešķita viņu labākās dziesmas. Tāpēc es cenšos izvairīties no politiskās runas, tiešas politiskās runas. Kāds var teikt, ka viss ir politiski. Arī tā droši vien var teikt. Manās dziesmās var saklausīt dažas manas politiskās ievirzes idejas, taču nevēlos tās paust tieši. Tas nav kaut kas, ar ko vēlos nodarboties.
Vai tas bija milzīgs pārsteigums, saņemt uzaicinājumu parakstīt līgumu ar leģendāro "Blue Note" leiblu?
Tas tiešām bija pārsteigums, jo viņi nezināja, ka mans pirmais albums, ko ierakstīju, saucās "Mainly Blue". Es gribēju zilu, vārdu "zils", un nosaukums un vāks viss bija zils. Tā bija mana bilde ar zilu krāsu, jo es gribēju imitēt "skumjās notis" (vārdu spēle angļu valodā, kur "blue" ir gan "zils", gan "skumjš" – red. piez.). Tātad, kad "Blue Note" man patiešām piezvanīja, es biju ļoti pārsteigts. Un līgumu es pat negribēju redzēt. Es gribēju uzreiz to parakstīt, jo baidījos, ka viņi pārdomās un varbūt pateiks man – nē, mēs esam par to padomājuši un tomēr neparakstīsim ar jums līgumu. Bet mans menedžeris teica – paskatīsimies līgumu un pārbaudīsim to un to punktu. Es biju patiešām ļoti lielā sajūsmā. Muļķīgi tā teikt, bet tas tiešām bija sapnis.
Ko mēs dzirdēsim Rīgā – dziesmas no jaunākā albuma "Zebra" vai vēl ko citu?
Jā, būs daudz kas no "Zebra", jo tas ir pašreiz aktuālais albums, bet es ļoti daudz ko piejaucēju arī no saviem vecajiem albumiem. Bet jūs visu dzirdēsit dzīvajā. Ar to es domāju, ka tās nebūs dziesmas, kas tiks atskaņotas tieši tā, kā tās dzirdamas ierakstos. Mēs veicam aranžējumus dzīvajam šovam. Tāpēc būs dažādas dziesmas un arī daži pārsteigumi, kurus es tagad uzreiz nestāstīšu.
Tu Rīgā pasniegsi arī meistarklasi. Ko no tās sagaidīt, un vai tu ko tādu dari bieži?
Es ko tādu nedaru nekad. Tā būs pirmā reize! Tātad, patiesību sakot, nezinu, ko gaidīt no savas puses, un es nezinu, ko cilvēkiem vajadzētu sagaidīt no manis, jo īsti nezinu, ko es teikšu un ko darīšu. Kā jau tu teici iepriekš, es centīšos būt spontāns, vienkārši došos līdzi straumei un skatīšos, kas notiks.
Kas ir tavi muzikālie varoņi? Kaut kas līdzīgs visu laiku labākajam TOP 5?
Labi. Tas būs šodienas TOP 5, jo rīt tas varētu būt citādāks. Es teikšu, ka Dina Vašingtona. Stīvijs Vonders. Es nupat viņu jau pieminēju. Izvēlēšos arī Etu Džeimsu, Reju Čārlzu un Četu Beikeru. Kā tev patīk?
Lielisks jukebox! To varētu klausīties kaut visu dienu. Kura ir labākā auditorija?
Labākā auditorija ir tā, kas atnāk uz koncertu, pārējie, kuri paliek mājās, man nepatīk!
Bet es ticu, ka esi spēlējis ļoti dažādās vietās. Tas pat ir diezgan tipiski džeza un blūza mūziķiem.
Labi, ļauj man tev kaut ko pastāstīt! Es esmu no Parīzes un nezinu, vai arī Rīgā mums ir tāda reputācija, bet gandrīz visā pasaulē visi man teica, ka Parīze ir skaista pilsēta, bet žēl, ka tur ir parīzieši. Es sāku spēlēt mazās Parīzes kafejnīcās Parīzes publikai. Un es varu teikt, ka tad, kad sāc spēlēt mūziku Parīzes publikai, tu esi diezgan laimīgs jebkur citur. Visur citur ir labs pārsteigums. Tātad, mācījos smagākajā veidā, jo spēlēju bāros un kafejnīcās, kur mūzika nemaz nebija domāta. Tur bija cilvēki, kuri ēda, un tāpēc dažreiz lika mums aizvērties vai spēlēt mierīgāk. Taču esmu daudz ceļojis ar mūziku pa pasauli un nekad neesmu bijis vīlies. Tas vienmēr ir labs pārsteigums.
Nobeigumā – kas ir labākais džezā?
Brīvība. Es domāju, ka tas ir tas, kas nosaka šo mūziku. Protams, tie ir uzrakstīti skaņdarbi, tajos ir vārdi, ir struktūra, bet viss atkarīgs no tevis. Tu dari to, ko vēlies. Tas ir kā meistarklase, ko es gatavojos vadīt. Tajā būs blūzs un džezs, un es improvizēšu. Es nezinu, ko es tajā brīdī daru, bet domāju, ka tā ir laba parādība, tā ir laba lieta pat dzīvei vispār. Laba filozofija. Tev ir noteikumi, tu zini, ka ir tāds ietvars, bet šajā ietvarā vari darīt visu, ko vēlies. Un tas ir tas, kas patiešām definē blūzu un džezu. Improvizācija ir liela daļa no tā, un tas, ko tu kā improvizētājs teiksi, arī būs tas, kas tevi definēs un parādīs, cik daudz sirds tu vari mūzikā ieguldīt. Un tā patiešām ir aizkustinoša mūzika. Ja atnāksi sliktā dienā, tas būs slikts koncerts. Ja mākslinieks nejutīsies iedvesmots vai būs kā citādi nomākts. Un varbūt iepriekšējā vakarā koncerts būs bijis lielisks. Tas ir tas, kas man patīk šajā mūzikā un improvizētajā mūzikā kopumā. Tā patiešām ir mūzika, kas jāatklāj sev dzīvā izpildījumā, klātienes koncertā!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
