Ja es Jums jautātu, par ko Jūs rakstāt, ko Jūs man atbildētu?
Tad man jāatbild ar tādu zināmu komiku, jo nesen uzrakstīju humoresku, ko iedevu Valmieras avīzītei "Liesma". Tur tiek intervēti divi, ārkārtīgi populāri rakstītāji savā jubilejā. Un tad, lai izklausītos tā ļoti dziļi, viņi atbild: "Par dzīvi". (smejas) Bet tā nav nopietna atbilde. Tas ir divās zilbēs ietilpināts kaut kāds jēdziens. Es rakstu par to, kas manai sirdij ir svarīgi. Ja nopietni, tad par to! Par to, ko mana sirds sāp, par to, ko mana sirds līksmo. Bet katrā ziņā, ne par to, kas man ir vienaldzīgs.
Kad Jūs rakstāt?
Kad vajag, tad rakstu. Vajadzība to diktē. Tā pati sirds. Un tas jau ir galvenais.
Lasot dzejoļu krājumu "Nevis", es meklēju tajā kādu krājumam vienojošu simboliku, raksturīgus tēlus. Bet atradu, šķiet, vārdus, zilbes, burtus, ar kuriem Jūs tā vienkārši rotaļājaties - kombinēdams, pamācīdams, ironizēdams. Manāmi meklēdams, vēlāk atrazdams. Ja Jums starp daudziem dzejoļiem būtu jāatrod savējie, pēc kā Jūs tos atpazītu?
Savus es katrā ziņā pazītu uzreiz. Kā var nepazīt savu? Man cilvēki ir teikuši: "Lasu, lasu, nezinu, kas ir autors, bet jūtu, tas esi Tu!" Nezinu, kā viņi to... Man cilvēki ir stāstījuši kaut ko līdzīgu par brāļa mūziku. To var pazīt pēc intonācijas. Laikam tāpat ir arī ar dzeju, ja ir izveidojies savs rokraksts. Katrs cilvēks patiesībā jau piedzimst ar savu stilu. Tikai skološanās laikā, kamēr viņu bīda caur visu pakāpju skolām, viņam tiek uzspiestas citas intonācijas. Un tad, ja beigās ir spēks saskatīt savu, pēc tam, kad viņš ir iepazinis visas intonācijas, ko skola, ieskaitot augstākās, var piedāvāt, un, ja viņam ir svarīgi būt pašam, viņam IR iespējams no visas milzīgās gūzmas iztīrīt, attīrīt un savu parādīt. Protams, tas ir darbs. Ir jābūt arī spējām sajust. Smalki sajust. Sajust sevi, sajust arī citus. Kā man patīk dzirdēt tādas valodas, kas ir individuālas. Kā tikai TAS cilvēks tā runā. Jo, ja Tu runā tā, it kā valoda būtu tikai sazināšanās līdzeklis, tad tā ir sterila informācijas pārnesējvide un nekas vairāk. Izdarīt tā, ka tava valoda ir pazīstama. Darbs ar vārdu, ar valodu - tas ir tāpat kā drēbnieks grib, lai iznāk labas bikses vai svārki, vai kurpnieks grib, lai labas kurpes iznāk. Jāiegulda darbs.
Kas ir Jūsu līkumotais ceļš? Kā Jūs sākāt rakstīt? Meklēju un meklēju Jūsu biogrāfiju - neatradu.
Manu biogrāfiju var atrast Anitas Mellupes izdotajā mazajā grāmatiņā, seriālā "Trīsdesmit trīs nepublicēti dzejoļi". Viens no šī seriāla ir mans, plus mans stāsts, kā es tapu.
"Long and winding road", tā dzied "Bītli". Bet mans tēvs bija sadomājis sūtīt mani, lai es mācos par arhitektu, jo, viņaprāt, labi rasēju, labi zīmēju, un viņš teica: "Tu projektēsi mājas". Tēvs man bija liela autoritāte un, kā lai neklausa tēvam? Gāju uz iestājeksāmeniem tepat pāri uz Latvijas Universitātes arhitektiem un, sev par laimi, izkritu jau pirmajā eksāmenā. Divnieks fizikā, lai gan es biju beidzis videni ar visiem pieciniekiem (toreiz vēl piecu ballu sistēma). Es, protams, sirdī jutos atvieglots, bet prāts nemierīgs - ko tēvam teikšu. Viņš taču bija sacerējies, ka būšu arhitekts. Un es, lai izvairītos no sarunas, aizbēgu uz laukiem pie radagabaliem un nodzīvoju tur divas nedēļas, kamēr viņam noplaka dusmas. Atbraucu pēc tām divām nedēļām un teicu viņam: "Papu! Lūdzu, nespied man mācīties to, ko es negribu!" Tad sekoja darbs fabrikā. Toreiz bija tāds likums - ja iegūsti kaut kādu darba stāžu, tad vieglāk iekļūt universitātē. Citi laiki, citi likumi. Darba stāžs dažādās darba vietās man kopā sanāk desmit gadi, kā Gorkijam, kurš raksta: "Manas universitātes..." Kur tik es neesmu strādājis! Tepat "Mazajā Ģildē" par skatuves strādnieku, Maskavas rajona bankā par kurjeru, tad par puķu audzētāju Salaspilī divus gadus Botāniskajā dārzā. Rūpnīcā es biju atslēdznieks, montētājs, vienu brīdi kaut kur kurinātājs tādā iestādē, kas tagad saucās "Lattelekom". Kas vēl es biju? Skolotājs! Veselu gadu mācīju angļu valodu. Es taču beidzu "angļus". Ar "angļiem" arī sākās ceļš uz literatūru.
Īsumā bija tā. Bija 1958. gads. Padomā, pirms pus gadsimta! (smejas) Bet arī tur pa vidu gāja šis pats "Long and winding..." Jo, no 3. kursa es izstājos. Man apnika Rīga, man likās, ka Rīga ir tāda šaura, smacējoša vietiņa. Es gribēju kaut kur milzīgos plašumos. Armijā es gribēju! Es domāju, ka būtu laimīgs, ja mani aizsūtītu kaut kur pie Klusā okeāna, Kamčatkā. Neaizsūtīja uz turieni, aizsūtīja uz Arhangeļskas apgabalu pie polārā loka. Un trīs gadus nolauzu krievu armijā. Atnācu atpakaļ un iestājos atkal " angļos". Tad tos arī pabeidzu. Un esot "angļos", literatūra nāca virsū gribot negribot, jo bija jāstudē ne tikai runas iemaņas, bija jāstudē tieši angļu, amerikāņu literatūra. Un tā manī atrada to, kam esmu dzimis.
Un Jūs atsaucāties!
Īstenībā saknes ir jāmeklē manā mammukā. Viņas valoda, viņas valodas izjūta ir kaut kas tāds, par kuru vēlāk sapratu - tas ir no viņas. Beidzot "angļus", tulkoju stāstus, dzejoļus un piedāvāju "Literatūrai un mākslai", kas tos dažkārt drukāja. Un tad es sapratu... Jā, tas bija sākums.
Vai Jums ir mūza?
Nezinu. Dieva mīlestība pret visu pasauli. Visaptveroša. Man likās, katrs cilvēks ir mākslas darbs. Es vispār cilvēkus uztvēru kā mākslas darbus. Tikai tā. Jo man likās, ka viss ir skaists. Bet pasaule visapkārt bija arī briesmīga, šausmīga, vai ne? Gan mikropasaule, gan makro. Korejas karš, Vjetnamas karš toreiz bija, vēlāk Afganistāna. Tas viss bija. Bet nē, manī dominē tas, kā ES redzu pasauli. Es redzu vairāk pasauli tādu, kādu es gribu to redzēt, nevis tādu, kāda tā ir. Tad man vieglāk dzīvot. Jo tā ir daudz skaistāka pasaule, kādu es gribu.
Jūs runājāt par Dievu. Tad ko Jums nozīmē Dievs?
Dievs. Definīciju gribat? (smejas) Daudzi neuzdrošinās definēt. Daudzi neuzdrošinās definēt daudz ko, bet īstenībā visas lietas ir ļoti vienkāršas. Dievs ir visas tās likumsakarības, kuras pastāv neatkarīgi no cilvēka, no cilvēka vēlmēm, neatkarīgi no konstitūcijām un likumdošanām. Tās likumsakarības, tās nekad nav sākušās, ir bijušas vienmēr un būs vienmēr.
Ir universālie mākslinieki. Vai Jūs arī tāds esat?
Man ir trīs, pilnīgi oficiālas kompozīcijas - dziesmu formāts. Un arī tas notika pilnīgi spontāni, iepriekš negribot, neplānojot. Tas nozīmē, ka kaut kas no tā gēna, kas brālī ir iegājis no mūsu vectēva (kurš bija ļoti talantīgs mūziķis, bez skolas spēlēja daudzus stīgu instrumentus ), kaut kas no tā gēna man arī ir iesprucis, manā matērijā. Brālim, protams, milzīga lauvas, milzīga ziloņa tiesa.
Viena no šīm trim ir "Vienprātība", ko Austra Pumpure dzied savos koncertos. Tad ir "Dziesma par Kristapu". To dziedāja otrajā gadā pēc Lūcijas dienas iedibināšanas Latvijā. To dzied Arnis Miltiņš, arī Austra Pumpure. Trešā dziesma ir "Indiāņu himna". (smejas) Notis pierakstīja mans brālis, oficiāli nekad neesmu dzirdējis šo dziesmu izpildītu. Bet piereģistrēta viņa ir. Tā arī radās spontāni, vasarā ar saviem dēliem dzīvojot Piebalgā, pie Ineša ezera, tukšā šķūnī, kur paši mitekli iztaisījām. Tā tik bija dzīve! Un tur mēs bijām indiāņi. Mums katram bija indiāņu vārdi. Vecākais dēls bija Ezera Acs. Otrais bija Lecīgais Burkāns. Mani viņi nokristīja par Melleņu Lāci, jo reiz melleņojot, viņi mani ierauga, ka sēžu pie tāda milzīga melleņu cera. Es tur biju apgūlies, zem manis nomesta jaka ar mākslīgās kažokādas oderi. "Reku, lācis mellenēs!", mazais teica. Tā radās Indiāņu himna.
Un kā ir ar krāsām, vai Jums ir mīļākā krāsa?
Man bija. Man kādreiz bija debeszilā. Kad sākās trešā atmoda, dienasgrāmatā uzzīmēju, kādu ES iztēlojos jauno Latvijas karogu. Tas nebija sarkanbaltsarkanais. Jo, tomēr tagad Latvija nav pirmā Latvijas. Latvijas Valsts vairs nekad nebūs, kāda bija pirmā Republika. Un es izdomāju pilnīgi debeszilu karogu un vidū trīs baltas zvaigznes, tādā veidā, kādas tās ir tur - Brīvības piemineklim. Lielas, pa visu centru. Tālāk es izdomāju, ka šis karogs varētu būt nākotnē dibināmās Baltijas konfederācijas karogs. Jā, es domāju, ka ir jādibina, jo ar šīm mazajām, atsevišķajām valstiņām Krievija var ļoti viegli tikt galā dažu stundu laikā. Bet, ja kopā visi mēs būtu 6 ar pusi miljoni, tad vis nebūtu tik vienkārši.
Pirms diviem gadiem Jūs saņēmāt literatūras gada balvu par pasaku krājumu "Pakrastnieki". Ko Jums nozīmē šī balva? Ierosinājumu, kāda radoša posma noslēgumu, vai varbūt tikai kā vēl vienu papildinājumu godalgām?
Kad piešķir balvu man, tieši man un vēl Latvijā, šībrīža Latvijā, kur pat rakstnieku sabiedrībā pastāv grupējumi... Es nečupojos ne ar vienu, nevācu sev kaut kādus atbalstītājus, jo esmu izteikts individuālists, "neatkarībnieks". Kā Auns, esmu taisnvirziena. Un iztieku bez liekulības, jo nejūtu nekādas vajadzības. No cilvēka, ar kuru es nejūtu saskaņu, es klusiņām aizeju. Vislabāk! Bet ja viņš mani noķer ciet un prasa: "Kāpēc?", es varētu paskaidrot. Tomēr visiemīļotākais paņēmiens man ir ar tādu nebūt kopā, lai vispār nav liekas runas, lai nebūtu pārmetumi.
Negribat sāpināt?
Gan sevi, gan vispār. Jo jebkas, ko tu saki, jebkas, ko tu dari, atstāj pēdas. Ja kāds mīļš cilvēks pasaka kādu skarbu vārdu, tas ir briesmīgi. To nevar nomazgāt ar ziepēm.
Bet ar balvām ir tā - ja es saņemu balvu šeit Latvijā par savu darbi, tas nozīmē, ka Latvijā ir cilvēki (un sevišķi, ja tie ir profesionāli vērtētāji), kuriem tas, ko esmu izdarījis, ir rezonējis sirdī un dvēselē. Tas gandarī. Un tas vēl ir pieticīgi teikts.
VIKS ir pārsteigts par nomināciju Dzejas dienu balvai. Dzejnieks ir nominēts par savu ceturto dzejoļu krājumu nebērniem jeb lielajiem "Kontakts".
Ar ko Jums saistās dzejas dienas? Sajūtas, noskaņa, atmiņas?
Saistās a to, ka Valmierā notiek vienas no foršākajām dzejas dienām Latvijā. Kā tas notiek? Tiek nolemts, kurus rakstniekus aicināt. Protams, tie ir paši valmierieši - Juris Helds un Tamāra Skrīna. Beidzamajā laikā arī mani. Visa dzejas diena sastāv no divām daļām. Vispirms ir brauciens uz kādu no Valmieras rajona vietām, kur mūs grib redzēt. Ik gadu arī no Rīgas uzaicina autorus. Šogad, man liekas, brauc Andris Akmentiņš, Rihards Bargais, Liāna Langa un Ingmāra Balode. No Talsiem ieradīsies Maija Laukmane. Šogad brauciens dienā ir uz Burtniekiem. Un vakarā ir pasākums Valmieras bibliotēkā, Vidzemes augstskolas telpās. Pasākuma laikā visi ir kopā ar visiem. Katram dzejniekam tiek dotas aptuveni 10 min, lai nolasītu savu, ieteicams, visjaunāko. Un tad notiek tāda kā biedrošanās. Visa auditorija, visa publika var nākt, runāties. Ir zviedru galds, spēlē dzīvā mūzika klusināti fonā. Un tas var iet līdz tumsai. Tas ir fantastiski! Tad notiek tās auglīgās sarunas, domu apmaiņa. Un tad šķiet - tas ir tas!
Nākamgad jums apritēs apaļa jubileja. Esat domājis par to?
Neesmu domājis un arī nedomāšu. Jo negribu to iztaisīt par tādu Vislatvijas... Un nevēlos neko tādu dzejas aprindās. Es būtu priecīgs, ja nākošgad iznāktu vienkārši mana kārtējā ierindas grāmata. Bet arī tas šķiet nereāli ieraudzīt savu grāmatu nodrukātu. Tas nenotiek tik viegli. Ja man būtu tā kā dažiem - aiziet pie izdevēja, uzliek manuskriptu un tur pat blakus žūksni asignāciju. Tad, protams, problēmu nebūtu. Tie paši "Pakrastnieki" trīs gadus gulēja izdevniecībā. Absurda situācija, ka rakstniekam ir jāfinansē sava grāmata. Manuprāt, spēks tomēr ir Dieva rokās. Jo eksistē tādi spēki, kas ir stiprāki. To var saukt tā, var saukt citādi, bet, ka tāds spēks ir, tas ir pilnīgi skaidrs.
Vai Jūs kādreiz esat spēlējis asociāciju spēli? Tā ir tāda spēle, kur tas kāds, kurš uzsāk, pasaka vārdu - tādu, kādu vēlas. Nākamajam jāsaka, ar ko viņam tas asociējas. Tālāk aiznākamajam jāsaka, ar ko viņam asociējas iepriekšējais vārds.
Tā mēs spēlējām asociāciju spēli.
Sākšu es...- ūdens...
...Mana pakraste, Dikļupīte jeb Mazbriede -> Sarkans -> Laukums -> Zāle -> Dobe-> Burkāns -> Lecīgais burkāns -> Indiāņu himna -> Ezers -> Ezera sonāte-> Rīgas Doma kora skola (skola, kur mācas raksta autore)-> Skola -> Meita -> Vika Pasaku ēdāja ->Pankūkas ->Medus -> Liepu aleja ->Miza -> Kāpurs -> Spītīga dzīvība -> Zobens -> Brālis -> G. Repšes grāmata par O.Vācieti -> Pārdaugava ->Āgenskalna tirgus ->Krējums -> Televīzija.
Tā jau var spēlēt mūžīgi...
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
