Manī patlaban sadzīvo kritiķe, kas labu laiku neko nav publicējusi, skolotāja, kas reizēm cīnās ar iekšējām pretrunām, mēģinot sabalansēt programmas, kanonus un teju nelabumu, kad vārdi sastop prāta un (pats biedējošākais) emociju tuksnešus, un dzejniece, kas pamodusies pēc ilgāka iekšējā miega un sastinguma. Tālab varu pateikt, ka dzejā iztikas minimums vienkārši nevar pastāvēt.
Ir dienas, kad teju iekšējs bads liek nepiemērotās vietās un laikos vienkārši "aprīt" labu dzejas tekstu, ir dienas, kad šķiet pretdabiski izlasīt kaut rindiņu. Ziniet, kādā neveselīgā veidā es nedaudz priecājos par krīzi, – tā saasina izjūtas, tā atkailina izpratni par to, kam ir un kam nav nozīmes. Beidzot pietiek laika nevis tikai sakraut kaudzītē jaunākos dzejoļu krājumus, bet tos arī izlasīt. Beidzot atkal vajag to iekšējo degšanu izteikt ritmā, pulsā, asinīs un citos iekšējos šķidrumos. Un, par laimi, dažam labam "piemineklim", ko pateicīgie pēcnieki dabū gatavu, par pašu līdzekļiem izdodot laba cilvēka, taču gaužām vāja dzejnieka pirmos un pēdējos krājumus, vienkārši nepietiks līdzekļu.
Man jautā – kādas izjūtas rodas, izlasot šo vārdu salikumu – dzejas iztikas minimums. Un atbilde ir riebums. Dziļš un šķebinošs riebums. Līdzīgi kā no ziņām, kurās teju gadu vairs negribas klausīties. Līdzīgi kā no katra acu uzmetiena visiem tiem papīru aprakstītājiem, kas, kantoros paslēpušies, normatīvos, gramos un kapeikās mēdz pamatot savu dzīvniecisko šaurpieres kampēju eksistenci zem zemajiem griestiem, aiz kuriem aizbāztas karotes.
Mani tracina "speciālistu" uzdrošināšanās izstrādāt kādus kanonus (tie paši eksistences minimumi vien tie ir), programmas, perspektīvos plānus tādā jomā kā kultūra. Vai visi šie cilvēki sev spēj atbildēt, ko tad iesākt ar visu to, kas paliek aiz viņu zelta fondu robežas? Vai tad tiešām visiem skolas bērniem būtu jāpietiek ar katrās dzejas dienās no kādiem fondiem izvilktām ģēniju mūmijām vai uz skolu atnākt pierunātiem uzskates līdzekļiem populāru novadnieku formā?
Vidējam statistiskajam latvietim vispār nevajag dzeju. Vismaz labu noteikti ne. Varbūt tādu, ko ierakstīt sentimentālam kolēģim apsveikuma kartiņā vai izkalt uz aizgājēja pieminekļa. Vidējais statistiskais labāk visu dzejai atvēlēto naudiņu tāpat apēstu, uz nedēļu ar to piesegtu kādu plikumu, samaksātu kādu parādu par kabeļtelevīziju. Jā, arī es esmu vidējais statistiskais, kuram tagad ļoti trūkst naudas. Vai tas ietekmē manu dzejas patēriņu? Nē, protams. Es dzeju nepatērēju. Es nepērku izlases, vajadzīgās grāmatas un muļķīgus klasikas tulkojumus samtainos vāciņos. Es nepatērēju dzeju. Dzeja patērē mani. Un iztīra, ļauj izstrutot, izkliegt un izkarot atpakaļ pašai sevi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
