Imāds Fuāds: To izlēma mīlestība

Grāmatu izdevējs atteicās iekļaut dzejoli Sieviete jūsu pēdējā dzejoļu krājumā, jo tur esot pārāk atklāti seksuālo aktivitāšu apraksti. Vai ir tā, ka nav robežu tēmām, kuras var aplūkot dzejā, bet vienmēr būs ierobežojumi tam, ko var publicēt? Vai sabiedrība kādu tematu apspriešanai vēl nav gatava, vai arī notikušajam ir kādi citi iemesli?

Mūsdienās [vārda] brīvība arābu pasaulē, ne tikai Ēģiptē, ir kļuvusi par ļoti sarežģītu jautājumu. Islāmisti to izaicina katru dienu - tiek konfiscētas grāmatas, dzejnieki, rakstnieki un žurnālisti tiek tiesāti. Arābu pilsētu ielās islāmistu ietekme ir kļuvusi spēcīgāka. Ir gan taisnība, ka dzejnieks var rakstīt, ko vēlas, bet kāda jēga rakstīt, ja uzrakstītais nekad netiks publicēts, tātad netiks izlasīts? Reliģija Ēģiptes sabiedrību ietekmē vairāk nekā jebkuru citu; tā ir daļa no Ēģiptes identitātes. Tekstus cenzē ne tikai oficiālās valsts iestādes, bet arī musulmaņu brālība, arī parastais cilvēks. Tēmas, pret kuru klātbūtni ēģiptieši un arābi mākslā un dzejā iebilst visvairāk, ir sekss un erotika. Manu dzejoli necenzēja oficiālās valsts iestādes; mans izdevējs negribēja to publicēt, baidoties no musulmaņu brālības locekļiem. Bailes bija spēcīgākas par vēlmi publicēt dzejoli, kas viņam patika.

Liekas, ka būt dzejniekam Ēģiptē nav viegli? Kāds bija jūsu ceļš - mērķtiecīgs, likumsakarīgs vai nejaušs?

Nekur nav viegli būt dzejniekam, ne tikai Ēģiptē. Situācija Ēģiptē ir līdzīga tai, kāda ir arī pārējā pasaulē. Tikai neliels skaits cilvēku lasa dzeju - tai vajag īpašu uzmanību, specifisku interesi, tās baudīšana prasa zināmu piepūli. Kad es piecpadsmit gadu vecumā sāku rakstīt dzeju, gribēju pamēģināt izteikt savas idejas ar tās palīdzību, ar laiku dzeja kļuva par mērķtiecīgu izvēli. Nejaušībai nebija nekādas lomas - es biju izlēmis kļūt par dzejnieku.

Kāpēc izlēmāt mainīt dzīvesvietu? Kāpēc izvēlējāties Beļģiju?

Es neizvēlējos mainīt dzīvesvietu, arī Beļģiju Ēģiptes vietā ne, mīlestība bija tā, kas to izlēma.

Vai pēc pārcelšanās kaut kas mainījās arī jūsu dzejā?

Pēc aizbraukšanas no Ēģiptes mana dzeja ļoti mainījās - tā kļuva mierīgāka, izteiktāka kļuva tās forma. Esmu sapratis, ka daudz biežāk rakstu par savām idejām, domām, pieredzi un sapņiem, nekā to darīju Kairā. Dzīve tādā pilsētā kā Kaira neļauj koncentrēties visu laiku; tā [pilsēta] spiež dzīvot ar sadrumstalotu prātu. Es daudz rakstu par atšķirībām starp to dzīvi, kāda man bija Ēģiptē, un to, kas ir Beļģijā, arī par vientulību un sāpēm, ko piedzīvoju, pametot savu valsti. Rakstīšana par sāpēm arī ir interesanta pieredze, tai ir nozīmīga ietekme uz maniem jaunajiem dzejoļiem.

Vai un kā valstu robežas ietekmē dzeju?

Robežas starp, piemēram, Eiropas valstīm nav tas pats, kas robežas arābu pasaulē. Eiropā tās ir tikai līnijas kartē, varat brīvi apciemot cits citu. Bet arābu pasaulē robežas ir īstas: arābu valstis šķir mūri un dzeloņstieples, šovinisma uzceltas sienas. Protams, tas iespaido rakstīto tekstu. Rakstnieki, kuri savā valstī tiek vajāti, to pametot, parasti sāk rakstīt labāk, jo zūd bailes no robežām, no sprosta. Dzeja ir dzīva būtne, kas nepieņem dzīvi slēgtā kamerā, pat ja šo kameru var saukt par dzimteni. Pēc manām domām, ikviens dzejnieks ir emigrants, vienalga, vai dzīvo savā valstī, vai kādā citā.

Kāds ir dzejnieka uzdevums?

Mans mērķis kā dzejniekam ir būt godīgam, turklāt tikai pret sevi pašu, bez iesaistīšanās muļķīgā sacensībā ar citiem. Mans vienīgais oponents jeb sāncensis ir Imāds Fuāds.

Vai ir tēmas, kas jūs kā dzejnieku neinteresē?

Politiskas mahinācijas, intrigas, neciešu ideoloģisku tekstu nosaukšanu par mākslu.

Kādās valodās jūs rakstāt dzeju?

Tikai arābiski.

Lasīju dažus no tulkotajiem dzejoļiem angļu valodā, tie visi šķita ļoti piesātināti, ļoti īsti, tos caurvij smalks ilustratīvisms, it kā aprakstītais tiešām būtu noticis. Vai jūs aprakstāt savu pieredzi, vai tā ir tikai bagātīga iztēle?

Rakstot detaļas no realitātes savijas ar iztēles radītām detaļām. Kaut kas patiesi jauns rodas tikai realitātes un iztēles savstarpējas mīlestības rezultātā. Dažkārt es sāku rakstīt dzejoli par īstu pieredzi, bet drīz apjaušu, ka iztēle iespaido manis rakstīto, un dažreiz ir otrādi.

Kas jūs iedvesmo?

Mīlestība, nelaimīga mīlestība, vientulība, skumjas, manu bērnu smaidi, Eiropas ziemu melanholija.

Par ko jūs runāsiet pasākumā Ziemeļi-Dienvidi? Uz ko lai cer publika?

Nedomāju, ka pasākumā apspriedīšu kādu konkrētu tēmu, vienkārši lasīšu savus dzejoļus. Dzejai vajag telpu, iespēju cilvēkiem to sajust un dzirdēt, un izbaudīt. Es gribu, lai klausītāji sastopas ar dažiem ēģiptiešu dzejoļiem, kuri ir vērtīgi, jo rāda Ēģipti citādu, nekā tā redzama pastkartēs vai stāstos par šās senās valsts vēsturi.

Ko jūs sagaidāt no klausītājiem?

Klausieties un meditējiet