Klāvs Sedlenieks: Latviešu kultūras ministrija  (1)

Divas dienas vēlāk Nils Sakss raksta: "var droši teikt, ka vienīgais šīs valsts pastāvēšanas iemesls IR mūsu kultūra."

Segliņš sev piemītošajā valdzinošajā tiešumā ir skaidri pateicis, ka runa šeit nav par kaut kādu tur abstraktu kultūru, bet tieši par latviešiem. Sakss latviešus piemin tikai 'tūdaliņu' kontekstā, bet vienmēr saka 'mūsu' kultūra. Atļaušos pieņemt, ka arī viņš bija domājis latviešu kultūru.

Laikam jau daudz nebūtu jāmeklē, lai latviešu pulkā sameklētu simtiem ļaužu, kas šādus argumentus uzskatītu par pašsaprotamiem.
Man turpretī šķiet, ka Latvijā ir jārūpējas par kultūru kopumā (to šeit saprotot kā 'augsto kultūru' - māksla, teātri un tamlīdzīgi), bet nevis par latviešu kultūras attīstību. Kāds jau varētu mēģināt argumentēt, ka valstiski pareizi būtu bijis atbalstīt latvieti Purvīti, nevis ebreju Rotko.

Aprobežoti, provinciāli. Pareizi Sakss atsaucas uz 19. gadsimtu. Tai ērai atbilstošs domu gājiens.

Sergejs Kruks jau šā gada sākumā kritizēja latviešu politizēto kultūras koncepciju, kas balstās 19. gadsimta romantismā, toreizējā politiskajā situācijā un mūsdienu latviešu filozofu (it īpaši Maijas Kūles) aplamajā uzskatā par to, kas ir kultūra un kādi ir humanitāro un sociālo zinātņu uzdevumi. Krukā, protams, neviens neklausījās. Tāpēc arī šajā vasarā tapušajās Latvijas fundamentālo un teorētisko zinātņu valsts prioritātēs humanitārajām zinātnēm atkal ir atvēlēta ideoloģijas loma. Diezgan nožēlojama situācija – citām nozarēm ir jārisina zinātnes jautājumi, bet humanitārajiem un sociālajiem zinātniekiem ir jāpilda latviešu etnosa ideoloģiskais pasūtījums.

Līdzīgi kā 19. gadsimtā, latvieši vēl joprojām uztver kultūru kā propagandas instrumentu. Ir gan viena liela, milzīga atšķirība starp toreizējiem latviešiem un šodienu. Jaunlatvieši un viņu pēcnācēji bija apņēmušies radīt kaut ko jaunu. Ja nebija eposa – vajadzēja to radīt, kaut vai savākt no tā pāri palikušās driskas. Ja nav literatūras, mākslas un citu 'kultūras tautu' atribūtu, tad mēs tos uztaisīsim.

Mūsdienu kultūrlatvieši baidās no pārvērtībām un jauninājumiem. Mūsdienu latvieši domā, ka mūsu kultūra atrodas uz slidena un stāva kalna nogāzes. Tās vienīgais dabīgais virziens ir strauja lejupslīde, kuras beigās latviešu kultūra nenovēršami sašķīdīs sīkās drumstalās. Ja, protams, nebūs latviešu valsts nelokāmās spītības, kas nostāsies pretī šim gravitācijas spēkam.

Šajā titāniskajā cīņā būtiski ir atcerēties, ka jebkura novirze no pareizās latviešu kultūras ir apdraudējums – ceļš uz sabrukumu un deģenerāciju.

Antropoloģe Mārgareta Džollija (Jolly) 90. gadu sākumā kritizēja etnocentrisko Rietumu attieksmi pret 'vietējām' kultūrām. Kad Rietumu zinātnieki novēro to, kā 'mūsu' (t.i., viņu pašu kultūra) mainās, to pieņemts dēvēt par progresu, bet kad 'viņu' (t.i., citu) kultūra mainās, tas tiek dēvēts par kultūras zaudēšanas procesu. It īpaši tas attiecas uz gadījumiem, kad 'viņi' pārņem kādu no Rietumu jaunievedumiem. Amerikāņu antropologs Māršals Sālinss (Sahlins) norāda – tās, protams, bija tikai Rietumu etnocentriskās konstrukcijas. 'Viņu' kultūras mainījās arī pirms eiropiešu ietekmes, un šī ietekme, par spīti drūmajām prognozēm, vietējās kultūras nav iznīcinājusi.

Interesantā kārtā attiecībā uz latviešiem nekādi tur Rietumu domātāji, filozofi un antroropologi nav nepieciešami – mēs paši esam uzkonstruējuši savu mazo trauslo pasaulīti, kura laikā, kad citas (tās pašas Rietumu) sabiedrības attīstās, ir spējīga vien sabrukt. Diezgan garš ceļš nostaigāts kopš tā laika, kad Herders domāja, ka Rietumu pasaule savā attīstībā deģenerēsies, un vienīgās vērtību turētājas būs kultūras konservatīvismā stiprās slāvu tautas.