Hip-hops iemācīja, cik valoda ir muzikāla; Intervija ar dzejnieku Džeikobu Semu Larouzu

Latvijā Larouzs piedalīsies urbānās dzejas lasījumos pie Mēbeļu nama "Baltajā naktī" - 10. septembrī, kā arī Dzejas dienu 2011 pasākumā "Poetry Slam" Ģertrūdes ielas teātrī 12. septembrī, plkst.18:00.

Dzejas dienas 2011 programma

Vai ir bijušas grūtības sapulcināt auditoriju dzejas slemiem? Jautāju, jo Latvijas klausītājs reizēm šķiet nesagatavots tam, ko dzird. Tas ir kaut kas samērā jauns. Cik ātri Lielbritānija pierada pie dzejas slemu kultūras?

Nevaru pateikt, tieši cik sen Lielbritānijā notiek dzejas slemi. Mana pirmā pieredze šajā lauciņā bija aptuveni pirms 15 gadiem, bet zinu, ka tie notika arī pirms tam. Mani vienmēr interesējis dzejas slemu patiesais iemesls - uzskatu, ka šāda veida pasākumus rīko, lai dzeju darītu pieejamu plašākai auditorijai, lai mainītu to, kā cilvēki uztver dzeju un dotu tai otru elpu. Kopš slemu pirmsākumiem dzejas slems kļuvis jau par pilntiesīgu žanru. Man slems ir vairāk kā instruments mērķa sasniegšanai, nevis pats mērķis.

Esmu novērojis, ka pēdējo desmit gadu laikā jauniešu slemi noteikti kļuvuši populārāki un plašāk atzīti. Uzskatu par savu uzdevumu slemiem (un dzejai kopumā) piesaistīt arvien jaunu auditoriju.

Ko tu domā par dzejas un vispār mākslas vērtēšanu?

Mēs katrs vērtējam mākslu personiski. Mēs personiski lemjam par jebkura mākslas darba vērtību, kuru baudām, neatkarīgi no tā, cik pamatoti vai nepamatoti šādi lēmumi ir. Slema kontekstā - visiem koordinatoriem un rīkotājiem, ar ko man gadījies strādāt, ir kopīgs teiciens: "galvenais nav punkti, galvenais ir dzeja" - vienmēr apzināmies, ka, lai arī pasākumam ir sacensības raksturs, mēs pulcējamies dzejas dēļ. Punkti, rezultāti un tiesneši padara visu nedaudz dramatiskāku, taču patiesībā mēs sanākam kopā, lai baudītu mākslu.

Vai tu uzskati, ka jebkurš cilvēks ir spējīgs uzrakstīt dzejoli, ja pietiekami trenējas, vai daži vienkārši piedzimst ar talantu un nepieciešamo redzējumu?

Dažiem cilvēkiem ir dabiskas spējas strādāt ar vārdiem un rakstīt dzeju, tomēr, jā, ikviens spēj radīt dzejoli, ja viņam tiek sniegts nepieciešamais atbalsts.

Vai uzskati, ka tu radi dzejoli, vai dzejolis drīzāk rada tevi?

Lielākoties dzejnieks rada dzejoli, jo īpaši, ja ir izstrādājis sev rakstīšanas kārtību. Reizēm jāraksta par spīti mūzas vai dievišķas iedvesmas trūkumam, bet ir brīži, kad dzejolis pēkšņi uzpeld un sāk ar tavu roku pats sevi rakstīt. Dzejolis nerastos, ja cilvēkam trūktu nepieciešamo dotību vai aicinājuma būt par līdzekli tā tapšanā. Dažkārt šķiet, ka esi instruments, dzejolis ir mūzika, kas rodas, tevi spēlē kāda neredzama roka.

Kā tu domā, vai dzeja vairāk ir smaga darba, iztēles vai zināšanu rezultāts?

Visu šo lietu savienojums. Dažādiem dzejniekiem liekot uzsvaru uz vienu no šīm nozīmīgajām sastāvdaļām, veidosies dažāda veida poētika, un es uzskatu, ka visas ir svarīgas.

Daudz darba ieguldi mācot, kā padarīt dzeju mūsdienīgāku izmantojot tehnoloģiskās iespējas. Pastāsti, kāpēc tas tev šķiet svarīgi.

Ja runājam par vēsturisko notikumu gaitu, diez vai cilvēki uzdotu šāda veida jautājumus laikā, kad tika izgudrota iespiedmašīna, vai laikā, kad dzeja pirmoreiz tika publicēta. Tehnoloģija mums sniedz jaunas iespējas piesaistīt auditoriju, izplatīt un galu galā arī veikt savu darbu. Es, protams, nedomāju, ka visiem jāpieņem tehnoloģija, bet domāju, ka ir svarīgi, lai mēs (dzejnieki) izdibinātu visas iespējas, kā tehnoloģija var mums palīdzēt izplatīt paveikto. Piemēram, planšetdatori un e-grāmatu lasītāji izdevējdarbībā piedāvā jaunas iespējas lasītājam mijiedarboties ar tekstu un izplatīt literatūru. Kāpēc mums (dzejniekiem un dzejas izdevējiem) būtu šīs iespējas jāignorē? Kāpēc gan nepētīt dzejas nozīmi jauno tehnoloģisko iespēju kontekstā? T.S. Eliota poēma "Neauglīgā zeme" (The Waste Land), nesen izveidota kā iPad aplikācija. Man tās vēl nav, bet man šķiet interesanti, cik daudz jaunu lasītāju šī aplikācija būs pievērsusi Eliota darbiem, un cik ļoti šāda darba interpretācija būs patikusi tiem, kas Eliota darbus jau zina.

Lasīju, ka skolas gados biji tāds kā grāmatu tārps. Vai pastāstīsi, kas tevi iedvesmojis, kas bija vai aizvien ir tavi mīļākie autori un darbi?

Uz mani, kā uz jauno autoru, lielu ietekmi atstāja Kuame Do (Kwame Dawes). Tuvi arī tādi autori kā Bobs Haikoks (Bob Hicok), Kima Adonizio (Kim Addonizio) un Stīvens Dans (Stephen Dunn). Patiesību sakot, maniem iedvesmas avotiem bijušas neskaitāmas sejas. Kad biju mazs, klausījos daudz hip-hopa - tajā saklausīju, cik liela nozīme valodā ir mūzikai, un cik spēcīga tēlainība piemīt muzikālai frāzei. Es lasīju ne tikai dzeju, patiesībā biju zinātniskās fantastikas fans: Teodora Stērdžena "More than Human" arī tagad ir viens no maniem sirdij tuvākajiem romāniem.

Kāpēc tev ir tik svarīgi saistīt dzeju ar priekšnesumu? Vai ar rakstītu vārdu nepietiek, lai dzejolis sasniegtu iecerēto?

Es ne tikai saistu dzeju ar priekšnesumu. Es izpildu savu dzeju. Ikreiz, kad kāds lasa dzejoli, viņš to savā galvā izpilda. Ir tāda iekšēja prāta balss, kas izrunā vārdus. Kad es lasu savus dzejoļus skaļi, man ir iespēja klausītājam dot lielāku izpratni par balsi, kādā es rakstu. Kaut kas no šīs balss piemīt pašai valodai, ko izmantoju rakstot, bet kaut kas tomēr ir īpašs tieši veidā, kādā es lasu, balss tembrā, pauzēs, precīzā laika noteikšanā. Dzejas izpildīšana ir ļoti intīma, tas ir kaut kas, kas rodas tikai tajā mirklī, telpā starp dzejnieku un klausītāju. Man tiek dāvāta tieša atbilde, iespēja sajust, kā dzejoli uztver.

Vēlos apgalvot, ka dzejas izpildīšana auditorijas priekšā ir tikpat pareiza, kā dzejas iespiešana. Tie ir tikai divi dažādi veidi, kā izplatīt ziņu. Tās ir dažādas taktikas, kam ir dažādas priekšrocības un nav nepieciešams noteikt, kas hierarhijā atrodas augstāk.

Vai tu bieži labo dzejoļus, vai atstāj tos tādus, kādi tie radīti? Iespējams tieši lasot auditorijai pamani, ka kaut kas neskan kā nākas, un dzejolī jāmaina kāda detaļa?

Es nepārtraukti pārstrādāju savus darbus, lai būtu pārliecināts, ka tas dzīvo līdzi savam mērķim. Reizēm nav zināms patiesais dzejoļa tapšanas iemesls, kamēr neesmu veltījis kādu laiku dzejoļa iepazīšanai. Kad esi pārliecināts, ko dzejolis vēlas pateikt vai izdarīt, kļūst skaidrs arī, kāda būs tā struktūra, kādi vārdi tajā būs. Un tā dzejolis virzās uz priekšu. Daudz no mana rakstītā top tieši tā. Ir kāda zīmīga doma, iespējams, tēls vai atklāsme, kas iešaujas prātā. Cenšos jau pirmajā uzmetumā ideju attīstīt līdz galējai robežai, lai redzētu, cik tālu ar to varu tikt, un tad izstrādāju to rūpīgāk.

Tu daudz ceļo. Kura līdz šim ir tava mīļākā vieta?

Singapūra. Neapšaubāmi. Lieku lielas cerības uz Latviju, protams.

Vai jau gūti kādi iespaidi par literatūru Latvijā, latviešu valodu, vai esi iepazinis kādu latviešu dzejnieku?

Nevaru apgalvot, ka esmu iepazinis latviešu dzeju, bet ceru, ka uzzināšu vairāk laikā, ko pavadīšu Latvijā.

Kādas ir tavas attiecības ar hip-hopu tagad? Ja nemaldos, esi rīmējis un rakstījis vārdus hip-hop dziesmām.

Manā sirdī hip-hop mūzikai vienmēr būs īpaša vieta. Tomēr lielākā daļa mūsdienu hip-hopa mani neuzrunā tā, kā to darīja šī stila mūzika deviņdesmitajos un divdesmit pirmā gadsimta pašā sākumā. Biju liels tādu grupu un mākslinieku kā "A Tribe Called Quest", Mos Def, Common, Pharoahe Monche, "Company Flow" and "De La Soul" fans. Joprojām sekoju līdzi El-P un Aesop Rock radītajam. Kā jau minēju, hip-hops man iemācīja, cik valoda ir muzikāla, ritmiska, vienlaikus spējīga izteikt domu, un tas bija mans atspēriena punkts lēcienam dzejā. Vēlējos eksperimentēt ar hip-hopa iedvesmotiem pantiem, iespējams pat izgudrot jaunas dzejas formas, kas darinātas pēc klasisku hip-hop dziesmu parauga. Hm...varbūt tā ir iedvesma nākamajam krājumam. Kuš! Nevienam nesaki.

Cik varu secināt no tavie­m emuāriem internetā, tu esi ļoti laimīgs, ejot dzejas ceļu. Neesi kļuvis par ārstu vai juristu, bet jūties, ka esi pareizā vietā un laikā?

Aptuveni tā. Svarīgākais nav nosaukums, tituls vai loma, kas definē tevis paveikto, bet pats darbs. Turklāt, man ir iespēja pelnīt, strādājot ar vārdiem un palīdzot citiem atrast veidus, kā sevi izteikt un atrast savā sakāmajā vērtību. Esmu ieguvis no dzīves, ko dzīvoju, un cenšos dot ko pretī. Tas ir aptuveni viss, ko varētu vēlēties.

Tu daudz strādā kā pasniedzējs. Ko pasniegšana tev nozīmē?

Ļoti daudz. Esmu pasniedzis skolās un citās izglītības iestādēs dažādās pasaules malās, man bijusi iespēja uzturēt saikni ar cilvēkiem, redzēt viņu izaugsmi. Man paveicies, ka varu tā strādāt - daudzi "ārštata" dzejnieki/pasniedzēji, ko pazīstu, diezgan daudz ceļo no vienas iestādes uz citu, no vienas meistardarbnīcas uz citu. Pārsvarā galvenais ir mācību beigās tapušie dzejoļi un sasniegtie mērķi. Mani ļoti interesē cilvēki, ar kuriem strādāju. Kādu pieredzi viņi sevī uzkrājuši? Ko viņi spēs paveikt ar to, ko esmu viņiem iemācījis? Vai viņiem ar mani pavadītais laiks bijis vērtīgs? Kā ļaušanās dzejai ietekmē viņu dzīvi vai pasaules redzējumu? Esmu nodibinājis pastāvīgas dzejas kursu programmas gan "Roundhouse", gan "Barbican" kultūras centros Londonā, septiņus gadus biju mākslinieciskais vadītājs Londonas jaunatnes slema programmā un man bijusi lieliska iespēja vērot, kā daži no maniem studentiem dzejniekiem no kautrīgiem pusaudžiem kļūst pārliecināti, nobrieduši pieaugušie. Strādāt šāda veida darbu ir svētība.

Būdams skolotājs, noteikti esi redzējis gan dārgakmeņus, gan dimantus, kas neļaujas slīpēšanai. Iespējams atceries mirkli, kad ieraudzīji kādu dzejnieku un nodomāji, ka redzi savā priekšā izcilu talantu.

Es nepārtraukti esmu pārsteigts par jauno dzejnieku spējām. Ir daži fantastiski jaunie autori, kurus man ir bijis tas gods mācīt, ar kuriem esmu strādājis: Mirjama Neša (Miriam Nash), Džejs Bernars (Jay Bernard), Nina Bahhadūra (Nina Bahadur), Bejana Godarpūra (Bayan Goudarzpour), Vorsana Šaira (Warsan Shire). Šo uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt.

Šķiet, ka tu pilnasinīgi dzīvo dzeju, veiksmīgi apvienojot dzejas romantisko dabu ar mums visiem pazīstamo visai skarbo realitāti. Patiesībā, tu dzejai liec izklausīties stilīgi, tāpēc nav brīnums, ka esi pazīstams kā lielisks skolotājs jaunajiem māksliniekiem meistardarbnīcās. Vai jauni cilvēki tev bieži atzīstas atklāsmē, ka dzeja un literatūra nav tikai vecas grāmatas, kam nav nekāda sakara ar reālo pasauli?

Ne tikai jaunieši. Kādu laiku man bija cieša sadarbība ar sponsori un producenti Melāniju Ābramsu (Melanie Abrahams), kas ir arī uzņēmumu "renaissance one" un "Tilt" dibinātāja. Viņai bija iniciatīva rīkot dzejas sarīkojumus jaunām auditorijām - cilvēkiem, kas parasti neiet uz dzejas pasākumiem. Man ļoti tuvas ir atmiņas par cilvēkiem, kas nākuši klāt pēc manas uzstāšanās sakot, ka nav nemaz nojautuši, cik ļoti viņiem patīk dzeja, un ka pēc performances secinājuši, cik šaura bijusi viņu izpratne par dzeju.

Vai iespējams, ka dzejoļa lasīšana skaļi padara to mazāk personisku, pazemina māksliniecisko vērtību? Vai arī pasniegšanas veidam nav nekāda sakara ar teksta kvalitāti?

Es uzskatu, ka skaļa dzejas lasīšana var būt tieši tikpat personiska kā lasīšana vienatnē. Vai varētu apgalvot, ka dzejolis kļūst labāks tikai tāpēc, ka tas ir drukāts vai iekļauts manuskriptā? Nedomāju. Gribētos domāt, ka protu novērtēt gan drukātas, gan auditorijai lasītas dzejas īpašības, un jau kādu laiku esmu noguris no cilvēku mēģinājumiem nošķirt drukātas dzejas autoru no izpildāmas dzejas autora. Abās nometnēs ir gan ļoti cienījami, gan visai nožēlojami piemēri.

Runātā vārda kultūra ir krietni senāka nekā rakstītā vārda kultūra. Vai tavs mērķis nav reizēm to atgādināt teksta saņēmējam?

Ne tieši. Kā jau minēju - vērtēju vārdu, kas atradis vietu uz lapas tikpat augstu, kā vārdu, kas izrunāts. Tomēr noder atcerēties (un arī citiem atgādināt), ka dzeja ir valodas mūzika. Ja tā ir mūzika, nenāks par ļaunu to reizi pa reizei izdziedāt vai ļaut tai izskanēt. Iedomājies, ja muzikāla priekšnesuma vietā tev pasniegtu notis. Ja spēj lasīt mūziku, tu iespējams "dzirdēsi", kā skan nošu lapa. Bet vai daudz jaukāk nebūtu dzirdēt mūziku skanam? Tā iespējams ir pārspīlēta analoģija, bet doma ir skaidra.

Džoiss Kilmers reiz rakstīja: "Dzejoļus raksta muļķi kā es,/Bet koku radīt spēj tik Dievs." Vai piekrīti?

Šeit nu gan nestrīdēšos ar Kilmeru. Lai ko es arī neuzrakstītu, pasaule ir pārpilna ar daudz žilbinošākām parādībām. Domāju, ka tās ir lieliskas rindiņas, lai atgādinātu mums būt pazemīgiem, lai arī ko mēs pūlētos paveikt.

* Dzejas slems ir sacensība, kurā dzejniekus izpilda savus oriģināldarbus, ko vērtē nejauši izvēlēta auditorijas žūrija, vadoties gan pēc izpildījuma manieres un entuziasma, gan arī pēc satura un stila. Dzejas slemu priekšnesumi no ierastajiem dzejas priekšlasījumiem atšķiras ar to, ka vērtēts tiek ne tikai dzejolis, bet arī tā izpildījums, līdz ar to dzejnieki tiek izaicināti dramatizēt savas dzejas izpildījumu. Auditorija ir tā, kas izvēlas, kurus dzejniekus tā grib klausīties, jo vērtēšana notiek kārtās un labākos rezultātus ieguvušie uzstājas atkal un atkal. Neviens dzejnieks netiek kritizēts, tomēr ikviens ir atkarīgs no auditorijas labvēlības. Skatītāji tādējādi kļūst par katra dzejoļa klātbūtni, noārdot barjeras starp dzejnieku, kritiķiem un skatītāju.