Kamī 'Mēris' un Latvija. Kas bija 'Latvijas vienīgā francūziete' Maija Silmale

Vairāk nekā 70 gadu pēc izdošanas dažādās pasaules valstīs visvairāk pirkto grāmatu sarakstos atkal ierindojies franču rakstnieka Albēra Kamī romāns "Mēris" (1947), tā šā gada marta sākumā vēstīja vairāki ārvalstu mediji. Īsi pēc Otrā pasaules kara izdotais metaforiskais darbs par sērgas dēļ slēgto Orānas pilsētu mūsdienu pasaulē pēkšņi izrādījās pārsteidzoši aktuāls. Ja skatāmies franču eksistenciālista slaveno darbu Latvijas kontekstā, tad mūsu literatūras tulkojumu vēsturē tas ieņem īpašu vietu, saistītu ar čekas apzīmogoto Franču grupu, jo īpaši ar vienu no notiesātajām – tulkotāju Maiju Silmali.

Kamī un "Mēris"

Alžīrijā dzimušais franču rakstnieks Albērs Kamī (1913–1960) savu romānu "Mēris" sāka rakstīt jau Otrā pasaules kara laikā, 40. gadu pirmajā pusē. Taču publicēts tas tika 1947. gadā, jau pēc kara beigām. Romāns-hronika vēsta par mēra piemeklēto Orānas pilsētu Alžīrijā, kas sērgas dēļ tiek noslēgta no pārējās pasaules.

Romāna "Mēris" stāstnieks un galvenais varonis ir ārsts Bernārs Rjē. Viņš un pilsētas iedzīvotāji pamana sērgas priekšvēstnešus – beigtas žurkas, kuru skaits aug neizskaidrojami straujā tempā. Pavisam drīz slimot sāk arī cilvēki, un diagnoze ir šausminoša. Pilsētu ir pārņēmis mēris. Turpmākie notikumi izjauc visu ne pārāk izteiksmīgās pilsētas ikdienas dzīvi, kurā "cilvēki garlaikojas un cenšas ieviest paradumus", Orāna tiek izolēta no pārējās pasaules, un šajā noslēgtajā, sērgas baiļu pieblīvētajā vidē atklājas plašs cilvēcisko reakciju spektrs uz nelaimes absurdu.

Protams, pēc Otrā pasaules kara tā vispirms bija alegorija par politisko okupāciju – lielākās daļas Francijas teritorijas un Parīzes nonākšanu nacistu pakļautībā (Kamī okupācijas laikā bija pievienojies Pretošanās kustībai).

Taču tiek uzskatīts, ka autors velk paralēles arī ar holēras epidēmiju Orānā 19. gadsimta vidū, uzreiz pēc franču kolonizācijas. Būtiski atcerēties, ka Kamī bērnību un jaunības gadus pavadīja Alžīrijā un, lai gan bija francūzis, labi apzinājās, ka pārstāv okupantus. Viņš pauda atbalstu tiem alžīriešiem, kuri uzskatīja, ka viņu dzimtenei jābūt neatkarīgai no Francijas. Taču autors arī zināja, kas burtiskā nozīmē ir mēris, jo Orānu tas 20. gadsimta sākumā bija piemeklējis vairākas reizes, tiesa, ne tuvu tādos apmēros, kā tiek aprakstīts romānā.

Protams, šobrīd "Mēris" ir pāri laikam stāvošs, filozofisks darbs, kas katrā laika posmā nozīmē ko citu, jo nebrīve, posts un sērgas ir universālas.

Kad 2015. gadā tika pieminēti 55 gadi kopš Kamī nāves, viņam veltītā publikācijā "The Guardian" tika runāts par jauna veida mēri – destruktīvu hipermateriālismu un turbokapitālismu. Piecus gadus vēlāk, kad pasauli patiešām ir pārņēmusi sērga, ko mūsdienu modernā medicīna uzreiz īsti nevar apturēt, Kamī rakstītais atkal skan neticami pravietiski. Mediji visā pasaulē viens pēc otra analizē grāmatā aprakstīto pret šobrīd notiekošo, un sakritības ir neticami precīzas.

Grāmata noslēdzas it kā optimistiski, Orānas iedzīvotāji līksmo, epidēmija ir beigusies, tomēr ārsts Rjē zina, ka "šis prieks ir vienmēr apdraudēts [..], ka mēra bacilis nekad nemirst, nekad nepazūd, ka tas var gadu desmitiem ilgi snaust mēbelēs un veļā, ka tas pacietīgi gaida istabās, pagrabos, ceļasomās, mutautiņos un vecos papīros, un varbūt pienāks diena, kad, par nelaimi un mācību cilvēkiem, mēris atkal pamodinās savas žurkas un sūtīs tās mirt kādā laimīgā pilsētā".

Angļu valodā Kamī "Mēris" tika izdots 1948. gadā – visai drīz pēc izdošanas Francijā. Autors jau bija kļuvis populārs ar savu 1942. gadā izdoto romānu "Svešinieks". Savukārt 1957. gadā Kamī saņēma Nobela prēmiju literatūrā par savu nozīmīgo radošo devumu, kurā ir ne tikai šie divi minēties romāni, bet arī esejas "Mīts par Sīzifu", "Dumpīgais cilvēks", luga "Kaligula" un daudzi citi darbi. Kamī gāja bojā autokatastrofā 1960. gada 4. janvārī, būdams vien 46 gadus vecs.