No pārējām divām gada nogales debijām "Stropu" atšķir intelekta izvirzīšanās priekšplānā. Lai arī krājumā atrodami arī liriski brīži, Šteinbergs raksta prāta dzeju, kas, lietojot teātra un kino metaforu, nojauc ceturto sienu, neizlikdamies par teju vai dievišķā vai velnišķā iedvesmā dzimušiem autora afektu un pārdzīvojumu momentuzņēmumiem, kas it kā atrastos ārpus īstenības, pašpietiekamā mākslinieciskajā realitātē. Šteinberga dzejoļi neslēpj, ka ir tikai teksti, kas ir ar visdažādākajām saitēm sakalti ar citiem tekstiem.
Leonam Briedim patika citēt kādu izteikumu – diemžēl tā autora vārds šobrīd pagaisis no atmiņas –, kas skanēja apmēram šādi: kritiķis rakstot patur atmiņā visus tekstus, kas tapuši pirms viņa, savukārt dzejnieks visus citus tekstus rakstīšanas brīdī aizmirst. Tad, lūk, Šteinbergs raksta dzeju drīzāk kā kritiķis, vienmēr paturēdams redzeslaukā visu neizmērojami plašo jau esošo tekstu klāstu. Turklāt tas izpaužas vairākos, vismaz divos, līmeņos.
Pirmais ir gana uzskatāms, būdams viena no krājuma vizītkartēm. Tās ir dažādas variācijas, omāžas un stilizācijas. Šteinbergs apraksta savu iedomāto pilsētu Italo Kalvīno "Neredzamo pilsētu" garā (14. lpp.), ir dzejolis Kārļa Vērdiņa balsī ("Don't Worry, It Will Come to You", 15. lpp.), Ronalda Brieža dzejas stilizācija (17. lpp.), kā arī jūsu padevīgā kalpa debijas krājuma parafrāze (16. lpp.). Ir arī reveranss latviešu trimdas dzejai ("Koncerts Elles ķēķī", 42. lpp.), kas man gan vairāk atsauca atmiņā kāda cita, no otra Eiropas gala nākuša imigranta, serbu izcelsmes amerikāņu dzejnieka Čārlza Simiča, dzejoļus, kurš daudz apdziedājis Ņujorku un tās apbružātos rajonus, tostarp Elles ķēķi. Pēdējais pants "Uz deju grīdas / viens pats puspaceltām rokām / līgojas puisis, / līdzīgs āķos iekārtam / šķiņķim." (43. lpp.) tikpat labi iederētos arī kāda Simiča dzejoļa noslēgumā. Un tas no manas puses, bez šaubām, ir kompliments.
Otrais līmenis, kurā krājumā atsedzas saites ar citiem tekstiem, ir dziļākas ietekmes, kas veidojušas Šteinberga poētisko intonāciju un iemīļoto profesionālo paņēmienu komplektu. Formas ziņā "Stropā" dominē dzejproza, ko latviešu dzejā gan praksē, gan teorijā popularizējis Vērdiņš, un tiem Šteinberga dzejoļiem, kas veidoti kā dažādu tēlu un personāžu monologi ("Tulkojums", 19. lpp., "Man sūta dokumentus", 22. lpp., "Speciālists", 39. lpp., "Fantāzija", 44. lpp. u. c.), manuprāt, stāvējuši kūmās Vērdiņa šai bastarda formā rakstītie dzejoļi monologi. Savukārt, lasot tādus dzejoļus kā "Piejūras vasarnīcas..." (34.–35. lpp.) vai "Ieraksts dienasgrāmatā" (45. lpp.), kuros dominē poētiskā domāšana un uzsvars likts uz tēlainību, nevis stāstījumu, prātā nāk krājuma redaktora Arta Ostupa poētiskā dzejproza, piemēram, no krājuma "Žesti" ("Neputns", 2016).
Protams, nošķirt, vai ir runa par tiešu ietekmi, vai drīzāk gan Ostups, gan Šteinbergs ir smēlies no vieniem un tiem pašiem avotiem, piemēram, zviedru dzejnieka Tomasa Transtrēmera un daudziem citiem, visticamāk, nevarētu pat autors pats. Konkrēti Transtrēmeru minu, jo, šķiet, tas varētu būt viens no iemīļotajiem Šteinberga dzejniekiem. Vismaz tā vedina domāt, piemēram, dzejolis "līdzenā klajumā..." (33. lpp.) ar ļoti transtrēmeriskām rindām "vienā no istabām – kumode / iespējams smagāka / par pašu ēku" (33. lpp.).
Tas pats sakāms par dzejoļa "Nakts, +300C..." (51. lpp.) noslēgumu. Vispār krājuma poētiskajos dzejprozas gabalos metaforas brīžam šķiet pārlieku sablīvētas, gribētos, lai starp tām ir vairāk telpas. Piemēram, dzejolis 48. lpp. noslēdzas ar garu teikumu ("Vēl dažkārt debesis nogurkst izsalkumā un zemei seklā miegā noraustās kāds muskulis, un ir neliela zemestrīce, bet mums viss kārtībā – šņaucam zvaigznes, lai neaizmigtu, nēsājam sirdi kā blašķi un gaidām iepretim sarkanajam saules luksoforam, kad beigsies apvāršņa ielenkums, gaidām, kamēr ielā sētnieks sagrabina pēdējās lapu monētas."), kurā, manuprāt, mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi saplūst kopā, un atmiņā paliek varbūt viens spilgtākais vai vienkārši pēdējais no virknes.
Turklāt šis efekts tikai pastiprinās autora tik iemīļotajā dzejprozas formā. Savukārt, piemēram, jau minētajā dzejolī "Koncerts Elles ķēķī", kas sadalīts pantos, āķos iekārtam šķiņķim līdzīgais puisis iespiežas atmiņā daudz spilgtāk kā spožs tēls. Turklāt dažādu ēdmaņu un dzermaņu iesaistīšana (omlete, šķiņķis, olu liķieris), veidodama auglīgu saspēli ar vārda "ķēķis" burtisko nozīmi, rada veiksmīgu savstarpēji vienotu metaforu virkni visa dzejoļa garumā, kādas nāktu par labu poētiskajiem dzejprozas gabaliem, lai tos ciešāk "salīmētu" kopā.
Vēl viens krājuma elements, kam varētu veltīt kritiku, ir tā struktūra, no kuras gribējās sagaidīt ko vairāk, jo īpaši no tik rafinēta dzejnieka kā Šteinbergs. Manuprāt, tas palicis nerealizēts potenciāls, lai gan nav arī tā, ka par kompozīciju nebūtu domāts, jo grāmatas izkārtojums atbilst gredzenveida kompozīcijai. Ar Jura Kunnosa rindu kā krājuma epigrāfu ("kad pieriet dzelonis ikreizes Nāve pati mirst"), pirmo dzejoli "Nāves triumfs" (11. lpp.) un pēdējo "Slepenās receptes" (53. lpp.), kas ir instrukcija, ko iesākt ar liriskā varoņa mirstīgajām atliekām pēc nāves, nāves tēma piesaka un noslēdz grāmatu, tomēr jautājums, vai šī tēma ir noturēta visas grāmatas gaitas fokusā. Tā vien pa brīdim pavīd varbūt kā caurviju motīvs (visspilgtāk, protams, dzejolī "Vanitas" (37. lpp.) par kaulu kolekciju, kāda, kā zinu, ir ne tikai dzejoļa gramatiskajam, bet arī biogrāfiskajam "es"), taču, manuprāt, pārāk fragmentāri, lai pilnībā attaisnotu sevi.
Kādi būtu bijuši citi varianti? Piemēram, grāmatas strukturēšana pēc kataloga principa vai galēji pretēja stratēģija – caurviju naratīva ieviešana ar tādiem palīgelementiem kā nodaļu epigrāfi, moto vai vienkārši nodaļu nosaukumi. Galu galā jau pats grāmatas tituls raisa spēcīgas asociācijas – bišu šūnu ģeometriskā struktūra, bišu saimes hierarhiskā organizācija –, kas būtu pateicīgas dzejoļu sakārtošanai pēc kāda vienota, piemēram, birokrātijas reālijām raksturīga, principa. No otras puses, iespējams, veiksmīgai šādas pieejas realizēšanai traucētu samērā nelielais dzejoļu skaits, varbūt autors vienkārši nav gribējis pārāk demonstratīvi vadāt lasītāju aiz rokas vai konceptuāli izsmelt līdz galam visu, kas varētu nākt prātā, izdzirdot vārdu "strops".
Tomēr visādi citādi šis ir spēcīgs pirmais krājums, kurā autors parāda sevi kā universālo kareivi, kurš vienlīdz prasmīgi pārvalda dažādas poētikas un stilus, tajā pašā laikā grāmata neatstāj eklektisku iespaidu. Šteinbergs atgādina tādu kā 19. gadsimta naturālistu, pētnieku, kas meklē, atklāj un apraksta dažādu kukaiņu sugu eksemplārus, ko pievienot kolekcijai, nevis nekritisku citu dzejnieku kaudātāriju. Arī dažādās variācijas, motīvus, stilizācijas var uztvert kā šādu kolekcionēšanu. To pašu var teikt arī par krājuma valodu. Iespaidīga ir autora spēja vienlīdz gaumīgi un dabiski izmantot visdažādākos valodas reģistrus un slāņus, žargonu, ideolektus, siociolektus. Tāpat simpātiskas ir autora precīzās metaforas ("zibens nervs izgaismo mākoni", 51. lpp.), kas balstās reālās sakarībās, nevis radikālā asociatīvismā vai aklajā fantāzijā.
Lai arī krājums nav apjomīgs, tas ir blīvs, katrs dzejolis ir pārdomāts un nostrādāts, ar savu svaru un atmosfēru. Atgriežoties pie raksta sākumā ieskicētā salīdzinājuma ar citām pēdējā laika debijām, jāteic, ka laikam vistuvākā "Stropam" ir cita "prāta dzejnieka", Raimonda Ķirķa, debija "Kartes" ("Neputns", 2019), lai arī Šteinberga intelektuālisms ir ne tik ezotērisks un viņa ironija daudz caurspīdīgāka. Ar Elvīras Blomas "Izdzēstajiem attēliem" ("Orbīta", 2020) Šteinberga dzeju vieno mūslaiku latviešu kultūras darbinieku ikdienas reālijas, lai gan Blomas dzejā sprēgā daudz straujāks temperaments, kas var arī negaidot iespert pa vēderu. Šteinbergam tik spēcīgas un ekstrēmas emocijas ir svešas. Savukārt Lote Vilma Vītiņa mīt liriskās dzejas, bet Liepa Rūce – asociatīvās poētikas teritorijā, kurā Šteinbergs ieklīst nelabprāt. Bet, ko teikt par Laura Veipa dzeju, netiks gudrs pats velns, prātā nāk ja nu vien salīdzinājums ar Marta Pujāta rakstību, taču to, kas Veipa debiju vieno ar "Stropu", vismaz pagaidām vēl neņemos teikt.
Varētu noslēgt ar domu, ka, lūk, krājumā redzam, kā jaunais dzejnieks meklē savu balsi, dažādās variācijas un ietekmes varētu norakstīt kā pilnībā loģisku un saprotamu pirmās grāmatas blakni, turklāt krājumā iekļautie teksti tapuši desmit gadu laikā, un desmit gadi, jo īpaši daiļrades sākumposmā, ir gana ilgs periods, lai dzejnieks aizklīstu dažādos meklējumos. Taču tikpat labi ir iespējams, ka Šteinbergs nemaz negrib atrast to vienu savējo, unikālo balsi, bet runāt tūkstoš mēlēs, būt universālais dzejnieks nomads, kas sevi neierobežo vienas poētikas kastītē, bet gan vienmēr ir procesā, vienmēr ir meklējumos un ceļā.
Un, manuprāt, jautājums, ko uzdod šī debija un uz kuru sniegs atbildi laiks, nav vis par to, vai autors "paliks literatūrā" un šī grāmata nav bijusi vien nejaušība, – šķiet, nevienam nav šaubu, ka autors ir uz palikšanu un no viņa nākotnē ir sagaidāms daudz. Es teiktu, ka jautājums ir par to, vai Šteinberga meklējumi kļūs par konstantu un paliekošu viņa dzejas iezīmi, vai arī tas patiešām bijis tikai dzejnieka ceļa sākums un jau nākamajā krājumā redzēsim viņu iekārtojamies uz palikšanu aiz vienām no daudzajām "Stropā" pavērtajām durtiņām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
