'Noslepkavoto dzejnieku nakts': kā Staļins izrēķinājās ar PSRS ebreju inteliģenci

Ebreju stāvoklis Padomju Savienībā jau kopš pagājušā gadsimta 20. gadiem bija visnotaļ sarežģīts, jo komunistiskās partijas politika arvien vairāk centās attālināt ebrejus no tradicionālās kultūras un reliģijas saknēm. Taču vissmagāko triecienu Staļina tirānija izdarīja pēc Otrā pasaules kara, kad vienlaikus uzsāka trīs apjomīgus, pilnībā safabricētus politiskos procesus pret ebreju inteliģences pārstāvjiem. Par nežēlīgāko no tiem kļuva Ebreju antifašistiskās komitejas lieta, kas aizsākās ar visā pasaulē pazīstamā aktiera, Daugavpilī dzimušā ebreja Solomona Mihoelsa slepkavību un noslēdzās ar 13 ebreju inteliģences pārstāvju nošaušanu.

Par Ebreju antifašistiskās komitejas lietu daudz rakstījuši ārzemju vēsturnieki un publicisti, taču arī Latvijā tā pievērsusi pētnieku uzmanību, īpaši jāizceļ mūžībā aizgājušās teātra un literatūras zinātnieces Silvijas Radzobes pētījumi par Staļina pēckara represijām, jo tās skāra arī mūsu inteliģenci. Runa ir par tā dēvēto kosmopolītu lietu – valsts vēršanos pret antipatriotiski noskaņotu Maskavas ebreju teātra kritiķu grupu, kas paradoksālā veidā atbalsojās arī Latvijā (bez antisemītiska rakstura) un vissmagāk skāra dzejnieku un kritiķi Aleksandru Čaku, kura sirds nespēja izturēt šo padomju "gaļas mašīnu"...

Ebreju vēsturnieks Žoress Medvedevs publikācijā interneta žurnālā "Skepsis" norāda, ka ebreji bija faktiski vienīgā tauta bez savas vēsturiskās teritorijas visā daudzskaitlīgajā PSRS tautu kopumā. 20.–30. gadu mijā notika neveiksmīgs mēģinājums Habarovskas reģionā izveidot Ebreju autonomo apgabalu ar galvaspilsētu Birobidžanu, kas teorētiski tālāk varēja kļūt par ebreju republiku.