'Tūdaļ pat es uzlidošu debesīs.' Recenzija par Danilo Kiša 'Mirušo enciklopēdiju'

Jo rakstnieks ir erudītāks (un kad to apliecina viņa radītais teksts), jo grūtāk ir atrast īsto atslēgu, kas atvērtu durvis uz viņa darba saprašanu. Durvis ir stingras un elegantas, redzams, ka tās veidojis pieredzējis meistars, kas pratis izmantot arī citu meistaru zināšanas. Nebūtu pieklājīgi lūrēt atslēgas caurumā; uzlaušana arī nederēs – durvis ir pārāk skaistas, lai riskētu sabojāt. Tomēr ļoti gribētos redzēt, kas aiz tām paslēpts. Reizēm, kad durvis beidzot izdodas atslēgt, aiz tām ir vēl vienas durvis, un viss ir jāsāk no sākuma. Danilo Kišs (Danilo Kiš) noteikti ir viens no šādiem rakstniekiem – noslēpumu un tekstuālu labirintu meistariem –, un pirmo reizi kāds viņa darbs ir izdots arī latviešu valodā.

Kišs piedzimis 1935. gadā Dienvidslāvijas (šobrīd Serbijas) ziemeļu pilsētā Suboticā, kas atrodas vien pāris kilometru no robežas ar Ungāriju. Daudznacionāla vide (jau pieaudzis Kišs nereti kritiski izteicies par nacionālismu), māte serbiete un tēvs ebrejs, 20. gadsimta 30. gadu antisemītisms (1939. gadā mazo Kišu kristīja pareizticībā, un tas, iespējams, paglābis puiku no nāves nacistu okupācijas laikā), tēva mentālās problēmas (Kišs esot bijis klāt, kad tēvs psihiatriskajā slimnīcā ģimenes vizītes laikā prasījis mātei kādu asu priekšmetu, lai padarītu sev galu), Otrais pasaules karš, tēva nonākšana Aušvicas nāves nometnē – Kiša bērnība ir baisu, sarežģītu un traumatisku notikumu pilna.

Mijiedarbe starp autora biogrāfiju un viņa radītajiem darbiem ir sarežģīta: kāds teiks, ka "autors ir miris" un viņa dzīves notikumiem attiecībā uz literatūru nav būtiskas nozīmes; cits teiks, ka uzrakstītais vienmēr ir cieši saistīts ar autora dzīves pieredzi. Kiša gadījumā bērnības iespaidi tiešām nav mazsvarīgi – to apliecina viņa darbu motīvi: pievēršanās lieliem vēsturiskiem notikumiem un procesiem (staļinismam, nacismam), cilvēka trauksmainās un noslēpumainās dabas raksturošana, eksistenciālu jautājumu risināšana, kad literārā darba varonis trausliem soļiem tipina uz naža asmens, cilvēka kā Dievu meklējošas (un nereti neatradušas) būtnes attēlošana.