Foto: Kārlis Dambrāns/DELFI

"Karš dzima ne tik daudz no ļaunuma, bet gan no ļaunumu barojošas vides: stulbuma un gļēvuma," grāmatā "Visgarākais ceļojums" (2022) raksta viena no nozīmīgākajām mūsdienu ukraiņu literātēm, filosofe Oksana Zabužko. Kopš 2022. gada 24. februāra viņa turpina skaidrot pasaulei Ukrainas un Krievijas attiecību vēsturi, totalitārisma atdzimšanu, kurai šobrīd, pēc viņas domām, ir "zelta laiks", kara kontekstu un Krievijas jeb "kriminālās kultūras" ambīcijas. Notiekošo viņa sauc nevis par "Krievijas iebrukumu Ukrainā" vai "Ukrainas krīzi" (šis vārdu savienojums viņu "satricināja bezspēcīgu dusmu lēkmē"), un pat par "Krievijas – Ukrainas karu" ne. "Es saucu to par Trešo pasaules karu," raksta Zabužko.

"Rietumu bezdarbību Putins uztvēra kā atvērtas durvis, kas tādas arī bija," sarunā ar "Delfi" saka rakstniece. "Rietumiem šķiet, ka var kaut ko izrunāt un pat veidot dialogu. Viņi nesaprot, ka noziedznieks tiek provocēts nevis ar pretošanos, bet gan ar vājumu."

Grāmatā "Visgarākais ceļojums" atklājat, ka, tāpat kā daudzi citi literāti, arī jūs rakstāt, lai pati uzzinātu ko jaunu, nevis pastāstītu citiem to, ko jau zināt. Sakiet, vai ir kaut kas specifisks, ko jūs sapratāt, kamēr rakstījāt šo grāmatu?

Tas ir ļoti labs jautājums. Es domāju, ka vajag sākt ar paskaidrojumu – "Visgarākais ceļojums" man ir īpaša grāmata, tā ir pirmā manā rakstnieces karjerā, kas uzrakstīta pēc izdevēja pasūtījuma, nevis izrietēja no iekšējas nepieciešamības. Kāpēc man būtu interesanti kādam stāstīt to, ko es jau tāpat zinu? Tu raksti, lai iemācītos kaut ko tādu, ko iepriekš nezināji. (Amerikāņu dzejnieks) Roberts Frosts ir teicis: "Man rakstīšana sākas brīdī, kad es atklāju, ka zinu ko tādu, ko nezināju, ka biju zinājis." Tāpat ir ar Nikolaju Gogoli. Tu raksti, un pēkšņi visas detaļas saliekas kopā un tu kaut ko ieraugi. Tas izraisa atkarību un padara rakstīšanu par skaistu nodarbi – tu atklāj lietas, it kā ej cauri tumsai un kaut ko saskati.

Mans uzdevums bija šo īso stāstījumu – īso, jo man bija apjoma ierobežojumi, 120 000 rakstu zīmju – padarīt interesantu arī sev, veidot jaunu darba kompozīciju. Faktus es jau zināju, bet visi puzles gabaliņi ir salikti kopā tā, ka bilde kļūst pilnīgi skaidra, viss pēkšņi ir izgaismots. To redzu arī Ukrainas lasītāju rekcijā – biju šaubījusies, vai grāmatu vajag izdot ukraiņu valodā, bet tā izrādījās populāra.

Lasot "Visgarāko ceļojumu", bija vairākas lietas, par kurām nodomāju – kāpēc gan es to nebiju pamanījis pats?

Paldies jums! Tas ir liels kompliments.

Vai jūs, lūdzu, varētu raksturot procesu, kā daudzie puzles gabaliņi tika salikti kopā vienotā bildē?

Tas, protams, nenotiek vienas dienas laikā, darbs rit uz priekšu soli pa solim, no vienas lietas pie otras. Kā rakstnieks un kā intelektuālis tu atrodies nemitīgos meklējumos. Ir lietas, kas tev naktīs neļauj aizmigt, un tad neatliek nekas cits kā atbildēt uz jautājumu – kas, pie velna, notiek? Kas, pie velna, notiek ar tavu valsti?! Kad apjaut, ka esi objekts svešas valsts plānos, tu mobilizējies, un tas notiek vēl pirms svešzemju karaspēka iebrukuma, jo ir lietas, kuras tev obligāti jāsaprot, lai varētu tās paskaidrot citiem. Tas nenotiek acumirklī, bet tāds ir tavs darbs – saprast un paskaidrot.

Stāstījums brīžiem tiek veidots kā no "ķieģelīšiem" – no iepriekšējo paaudžu stāstiem, no atmiņām, kuras ir lasītas, utt. Vienu sižetu man pagaidām nācās pilnībā nolikt malā grāmatas ("Visgarākais ceļojums") apjoma dēļ, bet tas ir ļoti interesants.

Viens no jautājumiem, kas mani nodarbina, ir par to, kā iespējams inficēt sabiedrību ar vājprātīgu pasaules redzējumu un kāpēc masas akli notic šādām vīzijām. Izņemot (vācu filologa) Viktora Klemperera darbu "Trešā reiha valoda", nebiju sameklējusi neko patiesi noderīgu par nacismu kā sociālu patoloģiju. Un tad es atradu trūkstošo "ķieģelīti".

Pēc Otrā pasaules kara poļu psihiatra Andžeja Lobačevska vadībā tika pētīta politiskā poneroloģija – termins "poneroloģija" ir veidots no grieķu vārda "ponērós", kas nozīmē "ļaunums". Grāmata ("Political Ponerology") ir publicēta tikai ap 2006. gadu, kad nevienam par to vairs īsti nebija intereses, jo Aukstais karš taču jau bija beidzies, vai ne? Šī grāmata ir ārkārtīgi interesanta.

Fakts, ka psihiska patoloģija ir lipīga, ka ar to var inficēt, bija zināms jau iepriekš. Psihiatrijā ir tāds termins "folie à deux" – dalīts neprāts. Piemēram, sieva un vīrs sirgst ar kādu psihisku slimību, viņus aizved uz slimnīcu, kur nošķir atsevišķās telpās, un tad atklājas, ka patiesībā tikai viens no viņiem ir slims. Otrs atrodas pirmā ietekmē. Tā teikt, vājprātīga cilvēka harisma.

Pētījumā par politisko poneroloģiju ir noskaidrotas proporcijas. Katrā sabiedrībā ir 4–6% psihopātu un noteikts procents cilvēku, kas ir vāji un gatavi veidot "trakā karaļa galmu". Tikko sabiedrībā vai korporācijā, vai uzņēmumā, vai vienalga kādā citā grupā ir vairāk nekā 6% psihopātu, ap kuriem izveidojies 12% liels "galms" – tie var būt uzņēmuma darbinieki, vīrs, sieva, radinieki utt. –, tu iegūsti totalitāru sektu. Totalitāru sabiedrību, nacistisko Vāciju, šībrīža Krieviju, Ziemeļkoreju.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!