Vērtības atdzimst; Kultūras ļaudis paredz mecenātisma uzplaukumu  (3)

Atbalsts Rundāles pilij, Purvīša balva un mākslas grāmatas

"Mūsu budžets ir tikai eksistēšanas budžets," stāsta Rundāles pils direktors Imants Lancmanis, norādot, ka attīstība un pārmaiņas nav iespējamas tikai par valsts piešķirtajiem līdzekļiem. Valsts dotācijas nesedz pat pils darbinieku algas, tādēļ dažādi restaurācijas darbi ir veikti par pašu ieņēmumiem, kā arī sponsoru un mecenātu veltīto naudu. Viņu papildina arī Latvijas Nacionālais mākslas muzeja direktore Māra Lāce, sakot, ka mecenātisms neizpaužas tikai kā naudas piešķiršana, par ko devējs nesaņem nodokļu atlaides vai citu ekonomisku guvumu, bet arī lobiju atbalsts un savu darbu aizdošana izstādēm.

Tomēr naudas izteiksmē vien pagājušajā gadā mecenātu atbalsts ir pārsniedzis miljonu latu. "Pērn kopumā mecenāti, pēc Kultūras ministrijas aprēķiniem, kultūrai devuši 1,2 miljonus latu, būtiski papildinot valsts atbalstu kultūrai. Tas parāda, ka ir notikušas būtiskas izmaiņas sabiedrībā, novērtējot, cik kultūra ir svarīga," vēl nesen sacīja kultūras ministre Sarmīte Ēlerte (V).

Lancmanis labvēļus iedala divās daļās. Pirmie ir sponsori, kas dod naudu, lai pēc tam paši saņemtu nodokļu atvieglojumus, savukārt otri ir mecenāti. Pilī ir divas marmora plāksnes, kur minēti atbalstītāju vārdi. Mazo plāksnīšu skaitu viņš neatceras, taču kopumā abas lielās plāksnes ir aizpildītas.

Mecenātu motivācija ir dažāda. Piemēram, Ernsts Johans Bīrons palīdz kopš 1992. gada, jo Rundāles pils piederēja viņa dzimtai. Bīrona motivācija ir palīdzēt uzturēt dzimtas īpašumu. Otra grupa ir cilvēki, kam vienkārši ir "prieks dot" un redzēt, ka viņu līdzekļi sekmējuši īpašuma sakārtošanu, stāsta Lancmanis. Šādu cilvēku vidū ir Boriss un Ināra Teterevi. Vēl otrdien par Borisa un Ināras Teterevu fonda "Rundāles pils restaurācijas pabeigšana 2010 - 2014" līdzekļiem atklāta restaurētā Biljarda zāle. Šīs programmas ietvaros domāts arī atjaunot Hercoga Ernsta Johana bibliotēku un restaurēt Hercoga otro darba kabinetu. Lancmanis norāda, ka 2014. gadā pils iegūs trīs ļoti svarīgas, taču arī ļoti sarežģītas telpas.

Mecenātus patiesi interesē tas, kam viņi velta savu naudu, stāsta Lāce. Pretī viņi vēlas saņemt labu vārdu un labu attieksmi, viņa saka, vaicāta, vai mecenāti arī vēlas ko dabūt pretī. Kā vienu no spilgtākajiem mecenātisma piemēriem, viņa min mākslinieka Vilhelma Purvīša vārdā nosauktās balvas pasniegšanu, ko finansē SIA "Alfor" un tās valdes priekšsēdētājs Jānis Zuzāns.

Sarunās ar portālu "Delfi" Zuzāns stāsta, ka kultūrai – Latvijas Nacionālās mākslas muzejam, Latvijas Nacionālajam Teātrim un citām iestādēm - izlēmis palīdzēt, jo "kultūra ir valsts vizītkarte" – tā prezentē valsti un Latvijai ir labi mākslinieki. Turklāt atšķirībā no sporta, kultūrai uzmanību pievērš nevis masas, bet salīdzinoši mazāk cilvēku, taču nereti maksātspējīgāki. Zuzāns apgalvo, ka kultūras atbalsts nav, viņa vārdiem, "pragmatiski izskaitļots", kurā ir jau iepriekš paredzēti ieguvumi.

Jau pieminētā Teterevu fonda atbalsts, iespējams, būs jūtams arī pēc dažiem mēnešiem gaidāmajā Rīgas Biržas izstādē, kur viņi varētu atbalstīt kāda objekta parādīšanu. Tiesa, ko vairāk Lāce patlaban atsakās teikt, jo vēl norit sarunas.

Izdevniecības "Neputns" galvenā redaktore Laima Slava atzīmē, ka mecenātiem ir liela nozīme mākslas grāmatu izdošanā. To izmaksas ir ļoti lielas, jo nepieciešams ievērot autortiesības, nodrošināt dārgu poligrāfiju utt., savukārt potenciālo lasītāju loks ir salīdzinoši neliels – gan grāmatas tematikas specifikas, gan iedzīvotāju zemās pirktspējas dēļ. Viņa piebilst, ka ne viena vien kultūras nozare nespētu pastāvēt bez mecenātu atbalsta.

Mecenātisms kļūs izplatītāks; šobrīd turīgie aizņemti ar mantas uzkrāšanu

Kamēr ārvalstīs mecenātisma tradīcija ir gadu desmitiem un pat simtiem ilga, Latvijā tā vēl ir tikai sākuma stadijā. Taču arī Latvijā mecenātisms kļūs populārāks, stāsta kultūras jomā strādājošie.

Zuzāns norāda, ka mecenātismā patlaban ir iesaistīti vairāk nekā 100 cilvēki. Viņš atzīst, ka ir skaitījis, cik daudz naudas devis kultūrai un bērnu atbalstam, taču atsakās nosaukt konkrētus skaitļus.

Patlaban Latvijas turīgie cilvēki vairāk ir aizņemti ar mantas iegūšanu vai vienkārši nav pieņēmuši ideju ziedot kultūrai. Cilvēki turību ir ieguvuši pirmajā paaudzē, tāpēc ir vairāk aizņemti ar tās uzkrāšanu, saka Lancmanis. Arī ASV, kur mūsdienās mecenātu vidū, ir teju sacensība par to, kam un cik ziedot, agrāk ziedošana mākslai tik lielos apmēros nepastāvēja. Latvijas bagātnieki vēl nav sapratuši, ka naudas jēga ir nevis tās esamība, bet gan pielietojumā, uzsver Rundāles pils direktors.

Līdzīgu viedokli pauž Slava, kas mecenātisma kustības pieaugumu komentē ar vārdiem "sāk pieņemties spēkā un prātā". Arī turīgs cilvēks Latvijā vēlas dzīvot sakārtotā vidē un "normālā valstī", kur vieta ir arī kultūrai – pretējā gadījumā nav nekāda prieka no turības un apkārtējās vides, saka "Neptuns" redaktore. Arī viņa paredz mecenātisma izplatību, vienlaikus gan atzīstot, ka tas ir atkarīgs "no sapratnes un domāšanas". Tikmēr Lāce norāda, ka ne vienmēr mecenāts ir turīgs cilvēks.

Par mecenātu kļūst cilvēks, kurš pats savas, vismaz pirmās, vajadzības ir nodrošinājis, atzīst Zuzāns. Nereti viņu vidū ir uzņēmēji, piemēram, "Skonto Būve" vadītājs Guntis Rāvis, saka SIA "Alfor" valdes priekšsēdētājs.