Ieguldījums nākotnē vai slogs? Nacionālā koncertzāle uz AB dambja

Vajadzība pēc jaunas akustiskās koncertzāles Rīgā izskanējusi jau sen. Par to pēdējo 10 un vairāk gadu laikā publiski atgādinājuši daudzi mūziķi – gan tie, kuri savu karjeru veido šeit Latvijā, gan zvaigznes, kuras mirdz uz pasaules opernamu un koncertzāļu skatuvēm. Pēc vēlmju un gaidīšanas gadiem jautājums par koncertzāli kopš pagājušā gada atkal ir dienaskārtībā. Arī pašreizējā valdība savā deklarācijā ierakstījusi, ka uzsāks Nacionālās koncertzāles projekta īstenošanu.

Šā gada pavasarī notikusi strauja atgriešanās pie arhitekta Anda Sīļa 2006. gada koncertzāles projekta pilsētas centrā uz AB dambja – ambicioza, skaista, starptautiskā konkursā uzvarējuša piedāvājuma, kam tomēr līdzi velkas "trekno gadu" pārmērību un tiem sekojošās krīzes rūgtā pēcgarša.

Sarunā ar "Delfi" Liepiņš saka: "Galvenais ir prioritātes. Un pirmkārt tā ir zāles funkcionalitāte – tas, kam tā ir domāta. Arhitektūra – tas ir sekundāri. Pasaulē ir arī ļoti labas koncertzāles, kuras nav vizuāli uzkrītoši redzamas. Mēs varam gribēt izskatīties lieli un vareni, tomēr ir svarīgi, kas šajā čaulā ir iekšā. Funkcionalitāte ietver arī publikas nokļūšanu, un ar to šajā vietā ir apgrūtinājumi. Tās ir tukšas runas, ka arī pie opernama nav daudz vietu, kur nolikt mašīnu, taču burtiski pie tā durvīm ir tramvaja pietura. Centrā ir arī daudz vairāk stāvvietu."